Fakts, ka Alvis Hermanis Vācijā par gada labāko operteātri titulētajā Berlīnes Komiskajā operā iestudē 1790. gadā – tātad gadu pirms nāves – sarakstīto Volfganga Amadeja Mocarta komisko operu Così fan tutte (Tā dara visas jeb Mīlētāju skola), kuru ģēnija mūzikas speciālisti piepulcē tolaik 35 gadus vecā Mocarta sarežģītākajiem opusiem, darīja bažīgu. Būsim atklāti – operas žanrs, kā šo vokālās drāmas žanru saprot mūsdienās, XVIII gadsimta nogalē atradās, maigi sakot, zīdaiņa autiņos, un Così fan tutte nav izņēmums, jo klausīties trīs stundas, kaut arī pasakainā harmonijas pasaulē vedošus, treļļu ansambļus (duets, trio, kvartets, sekstets – visa šā vokālā arsenāla Così netrūkst) ir diezgan mokoši. Īpaši, ja operas librets jeb sižets ir neticams līdz nemaņai: kā divas māsas var neatpazīt savus tikko uz karstām pēdām karā aizvadītos mīļākos/līgavaiņus, ja tie pēc desmit minūtēm, pārģērbušies par albāņiem, ierodas pie līgavām un sāk pretendēt uz abu meiteņu sirdi, roku un vēl ko citu?
Atliek pieņemt, ka abas meitenes tik tiešām così fan tutte/kā dara visas – to vien sapņo, kā pārgulēt ar katru pa rokai patrāpījušos simpātisku vai vismaz eksotisku svešinieku, vai arī opera ir tik nosacīts žanrs, ka jau tolaik kalpojusi par sava veida eksistenciālu līdzību spoguli (greizo spoguli), lai – kā Così fan tutte gadījumā – testētu to, ko ar saprātu labāk nepārbaudīt, – proti, mīlestību, jūtas, kas nav racionāli skaidrojamas. Un tad jau var treļļot un trallināt, cik pietiek spēka. Lorenco da Pontes, tā sakot, dziesmu tekstos patiešām atrodamas visas tās skatuviskās tēmas, pat scēniskās detaļas (piemēram, serpento dell’amore jeb mīlas čūska/falla poētiskais apzīmējums), kuras Hermanis veiksmīgi teatralizējis savā iestudējumā.
Ffrivolā kostimērija
Otrs lielisks, kaut gana riskants režisora gājiens izrādījies psiholoģiskā reālisma metodes apvienojums ar nosacīto baroka un manierisma laikmeta mākslas dabu. Tas attiecas tiklab uz izrādes scēnisko ietērpu (Così fan tutte darbība notiek mūsdienās plašā gleznu restaurācijas paviljonā, kurā strādā grupa restauratoru, ieskaitot operas varoņus māsas Fjordilidži un Dorabellu, viņu izredzētos Guljelmo un Ferrando, kā arī apkopēju Despinu, intrigantu priekšnieku donu Alfonso), kuru veidojusi Ūta Grūbere-Ballēre, cik Evas Desekeres radīto kostimēriju, kurā stilistiski organiski ir gan baltie restaurētāju ķiteļi, gan kā no Žana Onorē Fragonāra, Morisa Kantēna de Latūra vai Antuāna Vato manierisma bildēm izkāpuši augstmaņi pūderētās parūkās un grezni uzpufētos krinolīnos, kuri nodarbojas ar dažnedažādām frivolām vaļībām.
Viņu mērķis gan ir gaužām merkantils – "ar fiziku pārbaudīt liriku" – pierādīt (tikai kam? Sev?), ka cilvēks nav ēteriska garīga būtne, bet neremdināms seksuāls dzīvnieks. Daļēji tas arī izdodas – vismaz vienam nepareizajam pārim, jo pavest labākā drauga līgavu – kas gan var būt labāks par šo? Tomēr aktīvi libido jeb seksuālās iekāres primāta apoloģēti velti triumfēs. Alvja Hermaņa izrāde savā paradoksālajā formā apliecina, ka sievietes, kuras XVIII gadsimtā vispār netika uzskatītas par "cilvēkiem", ir garīgā ziņā pārākas (uzticīgākas) par jaunekļiem, kuru dzīves norma bija aplēkt pēc iespējas vairāk objektu. Operas iestudējuma līderes ir abas, nē, visas trīs solistes – vokāli spēcīgas un aktieriski varošas, sevišķi patiesi dramatisku potenciālu izstarojošā Nikolas Ševaljē Fjordilidži, bet arī Mirkas Vāgneres Despina, kura pirmo reizi no valšķīgas, koķetas mauķeles pārtapusi dzīves nogurdinātā kalponē/apkopējā, kura turklāt operas finālā uz galda dzemdē kāda anonīma "autora" bērnu, arī Terēzas Krontāleres pavestā un pamestā Dorabella.
Fizioloģija nav tik daiļa, kā cerēts
Protams, muzikāli gan Dominika Kēningera Guljelmo, gan Aleša Brisceina Ferrando ir profesionāli spēcīgi vokālisti, taču – acīmredzami tāds bijis režisora nolūks – viņos jau no sākta gala trūkst seksapīla un patiesas ieinteresētības savās partnerēs. Tādējādi eksperiments ar pārbaudi uzticībā iemanto pavisam nežēlīgu nokrāsu. Sekss kā sports sporta pēc. Intereses trūkumu gan nevar pārmest Toma Ērika Lī donam Alfonso, bet ne tāpēc, ka šefu vilinātu derībās salīgtā lielā nauda. Viņš ir operas permanentais ļaunums – čūska kārdinātāja, mini Mefistofelis, kam sagādā baudu redzēt, kā cilvēki kārtējo reizi paklūp uz vecā grābekļa: nepārbaudīt jūtas, kurām pats tici. Jo – ja ir šī vēlme pārbaudīt, tātad ar jūtām kaut kas nav lāga.
Pie intriģējošiem izrādes jauninājumiem jāmin Latvijas videomākslinieces Inetas Sipunovas realizētā vizuālā partitūra, kurā iegrimstam baroka un manierisma glezniecības paraugu pārmērībās līdz ausīm. Jo tuvāk, ciešāk gleznu miesai tuvojas restauratori, jo vairāk zem vizuālā krāšņuma slāni pa slānim atklājas gleznas tehniskā odere – grubuļains otas triepienu sastiklojums, gleznas fizioloģija, kas nebūt nav tik daiļa, kā cerēts. Laikam līdzīgi notiek ar cilvēka dabas klusajiem nostūriem – tas, kas šķita par patiesību, tuvu, tuvu lūkojot, izrādījās skaists acu apmāns. Tas, kas rādījās groteskas komēdijas viela, detaļās atklājās kā smeldzes pilna drāma. Tikai retajam pietiek spēka nedarīt kā visi citi – neapšaubīt savas jūtas. Mocarta Così fan tutte uzvedums Berlīnes Komiskajā operā sniedz vielu dziļākai refleksijai, te neder paviršs kritiķa pirmā iespaida verdikts "patika"/"nepatika".
Così fan tutte
Berlīnes Komiskajā operā 15.XI, 1., 10., 15., 19.XII; 2014. gadā 1., 9., 31.V; 28.VI
Biļetes www.komische-oper-berlin.de EUR 12–79