Dažreiz ir ļoti svētīgi, ja pagājis ilgāks laiks kopš iepriekš redzētās mākslinieka uzstāšanās līdzīgos apstākļos – tajā pašā žanrā un uz tās pašas skatuves. Šajā gadījumā tas attiecas uz mūsu pasaules zvaigznes Kristīnes Opolais solokoncertu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kur viņa savu iepriekšējo koncertu sniedza 2011. gada martā. Atklāsmes var salīdzināt ar to, kā ar laika distanci pamanām un novērtējam bērnu pieaugšanu, kas ikdienā pat nav pamanāma. Salīdzinājums ir vairāk nekā spilgts. Tajā redzams, cik ļoti Kristīne Opolais šajos gados ir augusi.
No jaunas ambiciozas un daudzsološas dziedātājas, kas apveltīta ar lokanu balsi, vizuālo pievilcību, talantu, skatuves temperamentu, neatlaidību, milzīgām darbaspējām un drosmi riskēt, viņa attīstījusies par nobriedušu lielu mākslinieci, kuras sniegums spēj radīt pašu galveno – dziļu līdzpārdzīvojumu. Latvijas publika to varēja izbaudīt turnejā, kurā Kristīne Opolais kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un itāļu diriģentu Sesto Kvatrīni devās uz jauno koncertzāli Liepājā (30. IX) un dziedātājas dzimtajā Rēzeknē (2.X), kā arī uzstājās Latvijas Nacionālajā operā (4.X).
Ausīm un acīm
Nenoliedzami – par strauji un pārliecinoši uzlecošu skatuves zvaigzni operas pasaulē Kristīni Opolais pēdējos sešos gados darījusi nevis galā koncertu priekšnesumu vokālā perfekcija, bet gan spēja uzrunāt un likt noticēt uz skatuves radītajiem tēliem, viņu jūtām un rīcības motivācijai. Viņa ir pilnasinīga mūslaiku skatuves māksliniece, kuras sniegumā vizualitāte un aktierspēle ir tikpat nozīmīgi kā balss.
Par to vēl pavisam nesen varējām pārliecināties Ņujorkas Metropolitēna operas pagājušās sezonas tiešraidē Kino Citadele: divos spilgtos Džakomo Pučīni operu Madama Butterfly un Manona Lesko iestudējumos Kristīne Opolais ļoti augstā emocionālajā intensitātē uz skatuves iejutās līdz nāvei uzticīgās japāņu geišas tēlā un skaudri līdz kaulam izdzīvoja Manonas iekšējo pārtapšanu un traģisko likteni. Ir būtiski, ka Kristīne Opolais spēj saviļņot ne tikai izrādes kontekstā un skatuves partneru sinerģijā, bet arī solokoncertā, kura programma mērķtiecīgi virzījās līdz emocionāli piepildīti izdziedātām mākslinieces spožākajām pašreizējās karjeras virsotnēm. Nu, protams, Pučīni.
No Manonas līdz Tiroles meitenei
Vokāli krāsaini, sulīgi un vērienīgi pārskanot verisma meistara orķestri, Kristīnes Opolais soprāns kopā ar itāļu diriģentu Sesto Kvatrīni un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri plašā dinamismā atklāja Čo-Čo-sanas raksturu gan viņas centrālajā 2. cēliena ārijā, gan arī pašnāvības ainā operas finālā. Savukārt Manonas Lesko 4. cēliena ārijā dziedātājas balss pauda tik izmisīgu dzīvotgribu, tik spriegu, galēju iekšējo pirmsnāves drāmu, kas nevar atstāt vienaldzīgu. Kristīnes Opolais balsij ir īsts Pučīni dziedātājas tembrs un viņa emocionāli piesātinātajai mūzikai atbilstošs skatuves temperaments.
Pārliecinošs emocionālais vēstījums uzrunāja pat ārijās, par kuru konkrēto vietu operas stāstā vairākums klausītāju, iespējams, pat nenojauš. Arī es, Kristīnes Opolais sniegumā noklausījusies XX gadsimta itāļu komponista Alfredo Katalāni (1854–1893) operas Vallija/La Wally vispopulārāko, melodiski bezgalskaisto 1. cēliena āriju Ebben? Ne andrò lontana, tikai nākamajā dienā noskaidroju, ka tās gaitā titulvarone, drosmīgā Tiroles meitene, izlemj pamest savas mājas uz visiem laikiem, lai drīzāk ietu bojā sniegainajos kalnos nekā precētos ar nemīlamu līgavaini. Dziedājums, kas sākas liriski un plūstoši, drīz izaug plašā diapazonā, kurā dziedātājai izdevās sasniegt iespaidīgu emocionālo kulmināciju.
Programmā bija arī Džuzepes Verdi un Arrigo Boito operu ārijas. Piedevās koncertu papildināja vēl divas Pučīni operu ārijas – Magdas ārija no operas Bezdelīga ar spožu augsto do un liriskā Lauretas ārija, viena no visā opermūzikas vēsturē skaistākajām un vijīgākajām melodijām, kas savā plūstošajā vokālajā lidojumā kontrastē ar visu Džanni Skiki stāsta komismu un lieliski piestāv Kristīnes Opolais balsij. Tās noslēgumā, līdzīgi kā Aīdas ārijas izskaņā un Dezdemonas introvertās pasaules liriskajā atklāsmē, uzrunāja arī tembrāli skaists, maigs piano – jauna krāsa dziedātājas vokālajā paletē.
Intuīcija un stratēģija
Nevar nepamanīt, kā šajos gados izkopta Kristīnes Opolais balss un vokālā tehnika. Agrāk impulsīvo, intuitīvo emocionālo trāpījumu dziedātāja tagad ir apaudzējusi ar pieredzi un savas balss vokālo iespēju pārzināšanu. Viņa labi apzinās arī trūkumus un zina, kā tos apslēpt. Piemēram, diapazona zemākajā daļā brīžiem jūtams spiediens, tāpēc skanējums, īpaši lielajos melodiskajos lēcienos, ir asāks, neizlīdzināts, taču Kristīne Opolais to meistarīgi pārvērš par tēla dramatisma veidošanas līdzekli, izvilinot asaras klausītāju acīs. Varbūt to vienīgo asaru, kuru latviešu romantiskais dziesminieks Emīls Dārziņš vērtēja augstāk par simt profesionālām recenzijām. Soprāna krāsainību, un jo īpaši izjustos piano, vispilnīgāk varēja izbaudīt Rēzeknes Gorā, jo šīs koncertzāles akustika ļauj brīvi spēlēties ar niansēm, dabiski muzicēt.
Kristīne Opolais neiet vieglāko ceļu: solokoncerta programmā viņa uzsvaru lika uz jaunu, vēl nedziedātu un ļoti nopietnu repertuāru bez sānsoļiem vieglai publikas izklaidēšanai. Pirmoreiz Latvijā viņu dzirdējām gan plašajā Dezdemonas skatā, kurā dziedātājas balss bija instruments sāpjpilnu skumju, sievišķīga maiguma, introvertas dvēseles un paļāvīgas samierināšanās izpausmei, liriska tēla veidošanai, kurā vien uz īsu brīdi ļauts izlauzties Dezdemonas izmisumam. Savukārt Aīdas 1. cēliena ārijā Kristīne Opolais raidīja klausītājiem pavisam citādu, ļoti kaismīgu, dramatiskiem kontrastiem plosītu lūgšanu – iespaidīgā vokālajā un emocionālajā diapazonā, skanējuma apjomā ar spēcīgām augšējām notīm. Repertuāra daudzveidošanai bija izraudzīta arī Arrigo Boito mūzika: Margaritas ārijā no operas Mefistofelis 3. cēliena Kristīne Opolais demonstrēja, ka var celt arī šādu patētiku un vokālo virtuozitāti – ar instrumentāla tipa pasāžām, trilleri un spodru augsto si.
Par koncertu veiksmi lielā mērā jāpateicas diriģentam Sesto Kvatrīni. Viņš ir ļoti muzikāls un labi jūt dziedātāju, turklāt prot pārliecinoši izcelt orķestra pašvērtību. LNSO viņa vadībā skanēja niansēti, smalki, tēlaini un krāšņi. Sesto Kvatrīni ļāva tam uzplaukt, lolojot gan solistus, gan instrumentu grupas un tutti. Orķestris viņa vadībā elpoja un spēlēja ar lielu aizrautību, ko vainagoja temperamentīgi dzirkstošā Bakhanāle no Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila. Reti ir tie diriģenti, kuru vadībā simfoniskās epizodes nenobāl primadonnas ēnā un kuru vadībā arī orķestris kļūst par šādu koncertu publikas mīluli.