Filma Bedre no dažādiem aspektiem ir diezgan rets gadījums Latvijas kinonozarē. Pirmkārt, lai gan filma patiešām uzskatāma par režisora debiju pilnmetrāžas spēlfilmas formātā, režisore Dace Pūce tomēr nav nevienam nepazīstama studente no skolas sola – viņai jau iepriekš bijis daudz sasniegumu citās kultūras profesijās, un šajā ziņā viņas kinorežisores karjeras sākums pilnībā saskan ar dažādu nopietnu kinoskolu uzskatu, ka par labu režisoru nevar kļūt cilvēks bez pamatīgas dzīves pieredzes.
Otrkārt, filma Bedre ir ilgu laiku gaidījusi Latvijas pirmizrādi, kas Covid-19 dēļ vairākkārt pārplānota uz jaunu repertuāra sezonu, taču šajā gaidīšanas laikā izvērtusi vētrainu starptautisko karjeru ar labiem rezultātiem plašā amplitūdā – no Grand Prix Lībekas kinofestivālā līdz izplatīšanas tūrei Vācijas kinoteātros, no īpašas atzinības ļoti specifiskai kinoprofesijai, filmas koloristam, līdz Baltijas labākās debijas titulam.
Un treškārt – filma Bedre ir balstīta latviešu laikmetīgajā oriģinālliteratūrā (Janas Egles stāstos), turklāt aktuālā mūsdienu sabiedrības šķērsgriezumā, nevis vēsturiskos sižetos. Šis varētu būt viens no ceļiem, kā latvju kinematogrāfijai ārstēt gadu desmitiem apcerēto kinoscenāriju mazspēju, kas kā skumjš refrēns pavada Latvijas kino sasniegumus dažādos laikos.
Indivīds pret kopienu
Par filmas Bedre problemātiku, kuras centrā ir desmit gadu vecais Markuss, publicitātes materiālos jau daudz runāts, bet es gribētu piebilst, ka tikpat svarīgs un filmas notikumu attīstībai nozīmīgs ir fons, uz kura notiek filmas darbība. Kinozinātnieks Viktors Freibergs savulaik lekcijās un rakstos ir aplūkojis angļu jēdzienu suburbia, ko varam tulkot gan kā priekšpilsētu, gan Latvijas apstākļos daudz zīmīgāko mazpilsētu – kopienas uzvedības principi ir vieni un tie paši. "Vizuāli viendabīga vide, kas liek indivīdam rīkoties pēc kopienas principiem, lai nodrošinātu savu labklājību šajā vidē. Atšķirībā no lielpilsētas anonimitātes mazpilsētā indivīds atrodas pastāvīgā svešu skatienu laukā, jo kopienas intereses ir daudz svarīgākas par atsevišķa indivīda interesēm" (Kino Raksti, 1/2007).
Šāds fons nosaka un izskaidro ļoti daudzas lietas filmā Bedre – gan Markusa sadursmes ar maziem un lieliem mazpilsētas iedzīvotājiem, gan omes uztraukumus, kuros dominējošā tēma ir "ko par mums padomās", gan klusējošo nosodījumu koristu skatienos, gan kultūras nama vestibilā sapulcējušos sieviešu atriebīgo vienotību, gan arī brīnišķīgā Jūrnieka likteni. Šis tēls, kāda Latvijas kinovēsturē patiešām vēl nekad nav bijis, aktrises Indras Burkovskas smalki niansētajā atveidojumā man šķiet viena no lielākajām filmas veiksmēm. Zīmīgi, ka Bedre ir jau otrā filma īsā laikā (tūlīt pēc Martas Elīnas Martinsones Tizlenēm), kas liek domāt par to, cik dziļas un sāpīgas pēdas cilvēka dzīvē var iemīt vārdi, ko mamma bērnībā nevērīgi garāmejot izmetusi, – viens teikums Jūrnieka stāstā par savu mammu (vai trīs teikumi Tizleņu Sarmītes atmiņās) iecērt daudz sāpīgāk un liek pārdomāt daudz vairāk nekā mazās Emīlijas mātes teatrālā plosīšanās visas filmas garumā.
Rāmjos un ārpus tiem
Vēl viena filmas veiksme ir galvenās lomas tēlotājs Damirs Onackis – viņa varonis Markuss ar saviem principiem un talantu ir raksturs, kas nav iedabūjams mazpilsētas rāmjos. Tāpēc viņam, no vienas puses, ir grūtāk nekā citiem varoņiem, kuri šajos rāmjos jau kaut kā iekārtojušies vai arī pat nejūt tos, bet, no otras puses, tieši Markusa tēls pamazām veido sajūtu, ka mēs skatāmies pasaku ar laimīgām beigām. Liekas – šāds cilvēciņš, savā bērna vecumā jau nobriedusi personība, nekur nepazudīs arī pēc tam, kad beigsies filmas stāsts, un fināls ar vitrāžas saulaino "uzziedēšanu" pilnīgi nostiprina šo brīnumpasakas ilūziju.
Starp citu, prātā paliekoša vizualitāte vispār ir filmai Bedre raksturīga visdažādākajos momentos, un par to gribu īpaši izcelt darbu, ko paveicis operators Gatis Grīnbergs, arī gandrīz debitants lielajā kino. Gleznieciskā tuvplānā skatītas pankūkas, izdilis caurums segā, vasarīga gurķu burka un strauji ripojošs velosipēda ritenis, kas kāpina spriedzi, ir tikpat iespaidīgs kā dramatiskas ainas naktī, lietū, un viss šis labi nostrādātais elementu kopums ļauj apgalvot, ka rudens sezonā ir parādījies vēl viens jaunums, kura dēļ ir vērts iet uz kinoteātri.