Interneta vietnē Goodreads, kur katrs lasītājs var publicēt atsauksmi par iepatikušos vai neiepatikušos grāmatu, kāds asprātīgs vērtētājs vēsta, ka ap 2013. gadu viesojies siltzemju kūrortā, kur tolaik atpūtušies arī daudzi igauņi. Neko nezinādams par šīs tautības pārstāvjiem, atsauksmes autors gan esot novērojis, ka tā ir izcili reliģioza nācija, jo it visi sev līdzi nēsājuši vienādas grāmatas zilā iesējumā, uz kura bijis redzams nepārprotami reliģisks simbols. Savāds Bībeles noformējums, nodomājis atsauksmes autors…
Zilās grāmatas noslēpums gan nedaudz vēlāk atklājas, jo atsauksmes rakstītājs pēc šī ievada turpina apskatīt minēto iespieddarbu – igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romānu Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, kurš jau vairāk nekā desmit gadu mūsu kaimiņzemē ir ja nu ne gluži reliģiska teksta statusā, tad ārkārtīgi populārs noteikti – un ne tikai pie kaimiņiem vien, jo, tulkots virknē pasaules valodu, tas tikko piedzīvojis atkārtotu izdevumu arī latviešu valodā (pirmais izdevums klajā nāca 2011. gadā).
Mītiskā laiktelpā
Jaunā izdevuma iznākšanu, visticamāk, iedvesmojis arī pēc grāmatas motīviem tapušais iestudējums, kas patlaban skatāms Latvijas Nacionālajā teātrī, tomēr arī lasītāju vidū šis, tāpat kā citi Andrusa Kivirehka darbi, ir visnotaļ populārs, savukārt tos, kuriem iepazīšanās ar romānu vēl tikai priekšā, var vien apskaust gaidāmā tekstuālā baudījuma dēļ.
Joprojām nerimst diskusijas par to, kuram žanram piederīgs Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, – vieni to dēvē par Baltijas pirmo folkloristiskās fantāzijas romānu, citi tekstā saskata vēsturiskos un alegoriskos slāņus. Jāatzīmē, ka taisnība faktiski ir visiem, jo, kā gandrīz jebkurš izcils darbs, šis romāns nav ieliekams tikai viena žanra plauktiņā. Darbību daudzi apskatnieki "ievieto" aptuveni XIII gadsimtā, laikā, kad Baltiju kolonizē krustneši, taču gribas teikt, ka šis laika nogrieznis tekstam nav īsti piemērojams, jo darbība notiek mītiskā laiktelpā, kurā vienlaikus savijas dažādu laikposmu iezīmes.
Lēmets ir uzaudzis mežā, un mežs šai gadījumā nav tikai ekosistēma – tā ir pasaule un domāšanas veids vienlaikus. Mežā dzīvo viņa ļaudis – tie, kurus vēl nav samaitājusi modernā vēlme dzīvot ciematos, tērpties austās drānās, nevis zvērādās, uzturā lietot bezgaršīgo izstrādājumu – maizi, nevis meža dzīvnieku gaļu, un, pats galvenais, – tie, kuri vēl atceras "čūskuvārdus", valodu, kurā iespējams sazināties ar dzīvniekiem. Šīs pasaules eksistē viena otrai līdzās – taču ciema pasaule, kurā ir «dzelžu vīri» un klosteru mūki, kurā trūkst izpratnes par dabu un saskaņas ar to, pamazām, bet neatlaidīgi pakļauj sev brīvo, mežonīgo dimensiju, kurā mitinās Lēmets ar māti, māsu un tēvoci.
Arvien vairāk meža iemītnieku pārceļas uz ciemu un aizmirst par saknēm, tradīcijām un čūskuvārdiem, par tumšo, mītisko pasauli, no kuras tie cēlušies. Vienlaikus meža iemītnieki nav "pagāni" šī jēdziena romantizētajā nozīmē – par vietējo ekscentrisko "viedo", svētbirzi un tiem, kas tic to apdzīvojošiem dabas gariem, Lēmets un viņa ģimene izsakās tikpat nicīgi kā par tiem, kuri ciematā pielūdz kaut kādu nesaprotamu Jēzu. Faktiski Lēmeta skatījums ir skeptiska mūsdienu cilvēka viedoklis, kurš ar vienlīdz lielu nožēlu uzlūko jebkurus stereotipus un tiklab tradicionālās, kā netradicionālās reliģijas.
Stirnas lieluma uts
Lēmeta gudrība ir viena: dabā viss ir saskaņā, ja ar to prot sarunāties pareizajā, t. i., čūsku, valodā. Ar odzi iespējams sadraudzēties un doties kopīgos piedzīvojumos, briedi ikdienas maltītei var vienkārši tāpat pasaukt uz mājām, bet lāči ar puķu vainadziņiem lakstojas ap sev tīkamajām cilvēku meitenēm un arī gūst to labvēlību (un, ja tā padomā, vai šī saderība neatsauc atmiņā arī kādu pazīstamu latviešu teiku varoni?). Vēl mežā mitinās "cilvēkveida pērtiķi", primāti, kuri pat zvērādas un gaļas cepšanu uzskata par pārlieku moderniem jaunievedumiem, tāpēc dzīvo kaili un brīvajā laikā nodarbojas ar utu audzēšanu – taču ne jau parazītu, bet gan krietna izmēra mājdzīvnieku statusā. Vienīgais, kam visi meža ļaudis joprojām tic, ir noslēpumainais Ziemeļu Rupucis – varena būtne, kas savulaik aizstāvējusi igauņus pret visiem iebrucējiem, bet nu jau labu laiku guļ nevienam nezināmā vietā.
Pamazām lasītājs saprot, ka viņa priekšā nav kārtējais klišejām pārpilnais "mūsu dižās pagātnes" stila vēstījums par labajiem pagāniem un ļaunajiem krustnešiem – nē, patiesībā Vīrs, kas zināja čūskuvārdus ir grāmata par jebkuru aizejošu pasauli, arī mūsdienām. Vienlīdz groteski ir gan pārspīlējumi attiecībā uz meža dzīvi – jau minētā lāču kopdzīve ar cilvēku sievietēm, vilki, kurus tur slaukšanai un izjādēm, un stirnas lieluma uts ir tikai redzamākie piemēri –, gan satīriski atainotā ciematnieku verdziskā apsēstība ar reliģiju un pareizību, kas sniedzas pat tiktāl, ka puiši, vērojot meiteņu aizrautību ar skaistajām mūku balsīm, plāno sevi kastrēt, lai pie šādām balsīm tiktu un izpelnītos meiteņu uzmanību (jājautā, kam gan vairs?).
Vienlaikus tekstā pilnīgi neslēpti vīd pilnīgi mūsdienīgi pārspriedumi un secinājumi par evolūcijas norisēm, bet kāds jauns mūks pat dedzīgi raksturo Jēzu ar terminiem, kas visnotaļ atbilstu mūsdienu rokzvaigznei. Tas viss liecina, ka šis ir stāsts ne jau par vēsturi un pat ne par reliģiju, bet gan par pasaules kārtības maiņu – un to, ka viss ir iespējams, ja zinām pareizos vārdus, un tāds vairs nav, ja tos aizmirstam.
Galvaskausu kolekcija
Priekšstats par "vēsturiskumu" pilnībā izdziest romāna pēdējā trešdaļā, kad vēstījumā dažādu satraucošu sižeta pavērsienu rezultātā ienāk līdz tam nesastaptais Lēmeta vectēva tēls. Vecais igaunis, kurš ne tikai saglabājis čūsku valodas zināšanas, bet ir arī apveltīts ar pavisam īstiem indes zobiem, viens pats mitinās uz salas, kur nokļuvis pēc tam, kad dzelžu vīri viņam nocirtuši kājas un iemetuši jūrā noslīkt. Palicis bez kājām, vecais vīrs faktiski pats kļūst par odzi, lodājot pa zemi čūskas veiklībā, un, liekot lietā indīgos ilkņus, vāc sev nogalēto ienaidnieku galvaskausu kolekciju. Vēl viņš vēlas sazināties ar Sāmsalas vējreģi, lai tas viņam nosūtītu iesaiņotu vēju, kas spētu iedarbināt tāpat no naidnieku kauliem pagatavotos spārnus. Kad kājas nocirstas, spriež vecais vīrs, ir jābūvē spārni – loģiski. Bet jautājums, ko autors uzdod un uz ko neatbild, ir – cik tālu nācijai ar šādiem spārniem iespējams aizlidot, un vai mērķis attaisno līdzekļus.
Vīrs, kas zināja čūskuvārdus apvieno šķietami neapvienojamo – satīriskus smieklus un dziļas skumjas, stāstu par pieaugšanu un stāstu par norietu, reliģijas noliegumu un cildinājumu, alegoriju un pārsteidzošu reālismu. Ne velti joprojām tiek meklēti jauni šī romāna lasījuma varianti – no ekokritikas meklējumiem līdz feminisma kritikas (samērā sašutušajam) viedoklim par romāna maskulīno ievirzi. Franču žurnāls Magazine Littéraire, lai radītu priekšstatu par autora stilu, lūdz lasītājus iedomāties Tolkīnu, Marku Tvenu un Beketu, kas visi sapulcējas meža būdā, lai kopīgi iedzertu un stāstītu par pasaules galu. Taču, lai vai kādu lasījumu mēs izvēlētos un lai ar ko šo darbu salīdzinātu, – tas ir stāsts par kāda laikmeta beigām un cita iesākumu, vēstījums par valodu un identitāti un lūgums tos nosargāt, un vienlaikus – fascinējošs darbs, kas no jauna pārdefinē vairākus žanrus, liek pārvērtēt stereotipus un jau ar to vien ir pelnījis ne vienu vien jaunu izdevumu.