Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Krabītis un Šrēdingers. Ilzes Jansones romāna Vīru lietas recenzija

Ilzes Jansones jaunajā romānā Vīru lietas uz īsu brīdi bezdibeni izgaismo īsta vai šķietama mīlestība, bet arī tas ir tikai ātri izkvēlojošas vai pret dzīvu miesu nodzēstas cigaretes gals, un atkal iestājas tumsa.

Uz vāka lasāmajā anotācijā Ilzes Jansones romāns Vīru lietas nodēvēts par līdzību. Iespējams, šis patiesi ir tas kods, caur kuru ir skatāms rakstnieces jaunākais darbs, jo ierastākā lasījumā tas uzdod tik daudz mīklu, ka lasītājam var kļūt arī par neatšķetināmu rēbusu, kurā varbūt gribas saskatīt pārāk daudz. No vienas puses, līdzība stāsta kaut ko šķietami acīmredzamu – ne jau velti tā bijusi daudzu laiku un dižgaru iecienīts tautas uzskatāmās apgaismošanas līdzeklis. No otras puses, apjomā nelielajā (nepilnas 150 lappuses) romāna tekstā it kā viss ir skaidri saskatāms, un tālab rodas loģisks jautājums – kur gan vēl labāk nomaskēt apslēpjamo, ja ne visiem redzamajā?

 

Intelekta klātesamība

Kā labākajās postmodernisma tradīcijās pa teksta rindkopām klīst personāži, kuri iederētos teju jebkurā XX un nu jau arī XXI gadsimta desmitgadē un kurus kādas agrāk publicētas recenzijas autore nodēvējusi par bohēmiskiem intelektuāļiem. Bariņš vīriešu un sieviešu (tomēr pārlieku uzskatāmi būtu dzimumu attiecībām piedēvēt romāna nosaukumā rodamos apzīmējumus "vīri" un "lietas" to feministiskajā skaidrojumā) – uzņēmuma vadītāja, augstskolas docētājs, grāmatvede, mākslas fotogrāfs – vada savas pirmspusmūža dienas bez lieliem ārējiem satricinājumiem, kursējot pa ierastiem fiziskiem un dvēseliskiem maršrutiem, iekšēji maļot un pārmaļot gan pasaulssāpes, gan visbiežāk savas gluži privātās un nebūt ne rainiski cildenās (turklāt nereti savstarpējās) kaislības.

Intelekta klātesamība neļauj viņiem palikt laimīgi neredzīgiem pret pašu eksistenciālo vienmuļību, taču laika, vilšanās vai pieredzes radītais sagurums liedz pat mēģināt no tās izrauties. Viņi lieliski zina, ka "sitoties pret ozolkoka durvīm, aiz kurām slēpjas esamība, var itin brangi ielauzt galvaskausu", tāpēc mokoši piņķerējas salīdzinoši nelielā ģeogrāfiskajā un emocionālajā perimetrā, malkojot vīnu, mīlējoties, apmētājoties ar kopējo zināšanu bāzes nosmailinātām vārdu šautriņām, tā kā slinki manipulējot cits ar citu.

No pašu apnicības tos nespēj izsist pat viena dalībnieka izstāšanās no spēles. Ironizēdami par savu zemapziņā nospiesto tieksmi sagrafēt pasauli vismaz kaut cik skaidri noprotamās jēdzieniskā rasējuma rūtiņās, viņi rotaļājas ar zīmēm un simboliem, kurus piepildītus padara viņu pašu dzīves konteksts, pārvēršot kaktusu neatbildētas mīlestības zīmē vai mazliet skolnieciski spēlējoties ar uzrakstu uz puķpoda "Just hurts", ko var tulkot gan kā "vienkārši sāp", gan kā "Justam (vienam no romāna personāžiem – B. S.) sāp", gan kā (pievienojot papildinātāju) "Justs sāpina", – kā pūloties niansēs notvert kādu lielāku un neapturami garāmslīdošu jēgu. Uz īsu brīdi bezdibeni izgaismo īsta vai šķietama mīlestība, bet arī tas ir tikai ātri izkvēlojošas vai pret dzīvu miesu nodzēstas cigaretes gals, un atkal iestājas tumsa.

 

Tikai divi jautājumi

Cilvēkiem veltītās nodaļas ar nosaukumiem Vīri un Lietas (tomēr arī aktīvo un pasīvo attiecību šiem modeļiem piedēvēt nevar) punktē ar garākiem nosaukumiem apveltīti stāstiņi, kuros ar saviem pieredzējumiem un daļēji cilvēciskām pārdomām dalās kukaiņu, rāpuļu, (vienā gadījumā) apģērba rotājuma un (vienā gadījumā) fantastiskās faunas pārstāvji, kuriem tāpat piešķirti vārdi un uzvedības modeļi, – līdzībās tverot, Maslova piramīdas elementāro pamatvajadzību spektra izgaismotāji, kas tikai paspilgtina centrālā stāstījuma griešanos eksistenciāli nogurdinošu, bet nepieciešamu darbību samsāras rata lokā.

Krabītis Mihaēls, kuru Elžbeta nopērk vakariņām, saldētavā mistiski augšāmceļas, un viņa izmisīgo kustēšanos prom no vietas, kur to nolikusi vakariņu kārotāja, vada tīrs un kails izdzīvošanas instinkts. Sienāzi Modri, kurš pļavā dudina entomoloģiju nepārzinošam lasītājam pasvešos apzīmējumos sauktos sienāžorgānus, ar kuriem laikam taču tiek atskaņota visiem labi pazīstamā sienāžmūzika, vada galvenokārt sugas turpināšanas rosināta tieksme nogrābt pēc iespējas iekārojamāku sienāždāmu. Instinkti vada arī citu "dzīvniekstāstu" personāžus – tārpiņu Konstantīnu, kaķīti Pūku, kas izrādās vien "kādas skaistas sievietes apakšveļas dekors", ēdelīgo mušu Ilzīti un vienradzi Ignāciju.

Epizodes no cilvēces esamības iemeslu tumsas izrauj cilvēkdzīves kadrus, kas jēdzieniski šķietami ne ar ko neatšķiras no antropomorfo kukaiņu, rāpuļu un abinieku eksistences motivācijas – izdzīvot, vairoties, gūt apmierinājumu. Tomēr lasot neatstāj sajūta, ka šajā tumsā klusi čaukst, briest, nogatavojas, vārdu sakot, top citi esamības līmeņi, kam garām bieži staigā ne tikai teksta personāži, bet arī lasītājs. Daļu no šīs nojausmas veido alūzijas, mājieni uz teksta teoloģisko un filosofisko dimensiju, taču tie pa lielākai daļai ir ar neapbruņotu aci tik tikko samanāmi. Tomēr atslēga visu laiku ir acu priekšā – jau teksta ieskaņā deklarēts, ka vēstītāju interesē "tikai divi jautājumi: nekas un brīvība". Jautājums, kā no tā tekstā ir vairāk.

Gribas citēt pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu maigās kantribalss īpašnieku Krisu Kristofersonu: "Brīvība ir tikai cits veids, kā pateikt to, ka tev vairs nav ko zaudēt." Vai, cenšoties pieturēties pie kaut kā zināma, kaut vai bezgalīgi nepabeigtas zinātniskās monogrāfijas, ilgstoši apromantizētām zudušām jūtām vai nevērīgas "sex, drugs ’n rock’n’roll" filosofijas, viņi, modernās inteliģences pārstāvji, iegūst sev kārtējo īslaicīgo virvi, pie kuras brīdi ilgāk pašūpoties virs eksistenciālā bezdibeņa, vai tieši otrādi – laupa sev brīvību to atlaist un krist? Vai tas no viņiem, kurš šo virvi atlaiž, to izdara labprātīgi vai ne? Vai romāna tēlos kaut kādā dīvainā, pašiznīcinošā veidā parodēta budisma mācībā popularizētā motivācija atteikties no visa laicīgā, pašiztukšoties, lai iemantotu "neko" – vai varbūt sauksim to par dvēseles mieru –, kas tad būtu vienlīdzīgs arī ar tik novazāto un līdz galam nenotveramo brīvības jēdzienu?

Romāna tēli ir kā Šrēdingera kaķi, kas, iesprostoti kastē, paši nezina, vai ir dzīvi vai ne un kas to nosaka. Bet vecais vīrs, kurš bibliotēkas avīzē risina krustvārdu mīklu, jau pašā stāsta iesākumā liek saprast, ka mīklas jēga neslēpjas ne minēšanā, ne atminējumā. 

Grāmatu var iegādāties šeit: www.diena.lv/eveikals/prece/viru-lietas/799947/

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss tik neglābjamseksuāls

Starptautiskais literatūras festivāls Prozas lasījumi notiks tiešsaistē no 1. līdz 6. decembrim. Šogad tas svin 25 gadu jubileju.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja