Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Piektdiena, 15. novembris
Undīne, Leopolds, Unda

Izstādes vasaras fokusā. Paniska acu mirkšķināšana

Lai gan māksla vasarā ne ar ko neatšķiras no tās, kas redzama ziemā, konteksts maina skatītāja uztveres fokusu.

Izstādes tiek piedāvātas kā festivālu sastāvdaļa, vasaras izprieca tūristiem Rīgā vai rīdziniekiem, kuri apceļo dzimto zemi (protams, kombinācijā ar to reģionu publiku, kuros norit plenēri, mākslinieku rezidences utt.), bieži kā sabiedrisko attiecību kampaņu piedeva. Tas vasaras projektiem piešķir it kā neobligātu, īslaicīgu un perifēru raksturu. Ne vienmēr pelnīti. Tiesa, arī pašām izstādēm ir indeve sarukt bieži vien līdz vienam vienīgam mākslas darbam.

Radošā "es" iekšējā pasaule

Tuvu klasiskam izstādes formātam ir Anitas Kreituses un Aleksa Ribovska izstāde Eņģeļi un dēmoni, kas iekārtota mazāk apgūtā vietā RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O6 (Ūdens ielā 6) un būs skatāma līdz 7. septembrim. Gleznotāja ir pazīstama kā viena no leģendāri brīvdomīgās Rīgas pēchipiju gadu bohēmas pārstāvēm un arī talantīga zīmētāja. Tiesa, pēdējā laikā viņas radošās parādīšanās Rīgā kļuvušas retas.

Gan izstādes nosaukums, gan gleznu sižets nepārprotami rāda, ka pārejošas aktualitātes nav autores rūpju lokā – no sudrabaini pelēkā gammā risinātiem gleznojumiem pretī veras pārlaicīgi skaistas sejas ar neizdibināmu skatienu milzu acīs. Vērts pievērst uzmanību roku graciozajām kustībām. Kompozīcijās intriģē sieviešu tēlu kārtojums pa pāriem, kuru saistība ir, saprotams, garīgas dabas. Tāpat ap figūrām kārtotās drapēriju krokas liecina par arvien dziļāku ietīšanos radošā "es" iekšējā pasaulē, kurai gar rupjo ikdienu, tostarp laikmetīgo modi, nav daļas. Aleksa Ribovska fotogrāfijas turpretī rāda, ka garīgā prakse, konkrēti Austrumu reliģijas, konsekventi piekopta, ārēji var izskatīties satraucoši ekspresīvi – pretēji mūspusē pieņemtajai garīgo tēmu saistībai ar liegu estetizāciju.

Neredzamo tēlu klātbūtne

Indriķa Ģelža izstāde Divi negaidīti apmeklētāji aplūkojama vietā, kas izveidojusies par jauno mākslinieku parādes platformu, – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (tur eksponētie darbi bieži vien tiek virzīti Purvīša balvai). Tomēr izstādes noskaņa ir draiska – tikai divas nelielas artefaktu grupas. Pirmā no tām ilustrē vispārzināmo tēzi, ka skats uz mākslu katram savs; šoreiz par pamatu ņemtas cilvēku auguma atšķirības.

Nākamā telpisko veidojumu grupa kārtota ap efektīgu aizkaru, kurā uzrāpies neredzams apmeklētājs. Vēl viens tāds pats šai kompozīcijai apmetis līkumu un, ejot pār nieres formas tepiķi, pat pacēlies uz pirkstgaliem. Tomēr ne aizkars, ne klāt neesošie apmeklētāji nav šī darba uzmanības centrā – tajā nonākusi distance starp (neesošajām) figūrām un drapēriju, tepiķi, grīdu. Var brīnīties, kā šī starpa radusies, ko tā nozīmē un vai ģipsis ir labākais veids, kā to aizpildīt. Varbūt ģipša spilveni ir, tā teikt, simboliski un vajadzīgi vien tādēļ, lai parādītu neredzamo tēlu klātbūtni? Tad risinājums šķiet ne pārāk veikls. Uz šādu secinājumu vedina arī ķermeņa nospiedums ģipša formā, kas nav tiešs, bet veidots, kā saka, pēc motīviem. Varbūt mākslinieka asprātīgo ieceri pievārējusi materiāla un tehnoloģiju pretestība.

Dubultas neiederības kārts

Centra un perifērijas attiecības bija Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojamās Andreja Strokina izstādes Cilvēki kāpās (noslēdzās 16. augustā) galvenais jautājums. Bolderāja, bez šaubām, ir iztaujāšanai piemērota un latviešu mākslā jau aprobēta, pat hrestomātiska vieta. Tomēr izstāde nav nedz pētījums par Bolderāju, nedz dokumentācija, kā vedina domāt ievadvārdi. Nosaukumā minētie cilvēki ir tie, kuri visur parādās bez īpašas meklēšanas, – dzērāji, bērni, pensionāres. Šādi pētot, piemēram, mežu, varētu secināt, ka dzīvnieku starp kokiem nemaz nav. Autors drīzāk izspēlē dubultas neiederības kārti – devies uz vietu, ko neizjūt kā savu, arī kļūst par tramīgu svešinieku, kuru biedē viss, kas savējiem būtu ikdiena.

Autors neiesaistās komunikācijā ar sastaptajiem cilvēkiem, turas pa gabalu un pretī saņem to pašu – mīklaini aizvērtas acis, vientuļas iemetējas niknu skatienu nomaļā kafejnīcā. Līdzīgas attiecības veidojas ar ainavu, un pat reliģiskā simbolika paliek nenoskaidrota. Andreja Strokina fotogrāfijas ir kā paniska acu mirkšķināšana, no kuras daži tēli iespiedušies atmiņā (atlasīti izstādei kā interesantāki), citi pagaisuši. Izstādes tematiskais centrs līdz ar to nav ne vidē, kas fotografēta, ne autora uztverē, bet svārstās kā šūpolēs. Personīgā pieredze sastatīta ar izplatītajiem priekšstatiem par nomali un tikpat izplatītajiem priekšstatiem par laikmetīgu fotogrāfijas manieri. Lai uzsvērtu šo svārstīgo noskaņu, vienā ekspozīcijas telpā pat tika izveidots apgaismojums, kas tīšām apgrūtina attēla saskatīšanu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Atā, atā!

Nez, kā gan viņai tagad klājas? Kā jūtas? Vai kā netrūkst? Es spītīgi turpinu interesēties par lietām un cilvēkiem, kas ir pazuduši no mediju dienaskārtības

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja