Mākslinieces Annas Ceipes vārds plašākai publikai pagaidām varētu būt mazāk pazīstams, savukārt Vika Eksta un Līga Spunde pieder pie interesantākajām jaunās paaudzes māksliniecēm, kuru radošā darbība līdz šim patīkami pārsteigusi. Arī atsevišķi strādājošu autoru sadarbošanās ir daudzsološs izstāžu žanrs, jo īpaši jaunu autoru gadījumā, kuru darbi bieži vien atstāj mazuma vai nepabeigtības sajūtu. Piemēram, pieredzes trūkums neļauj pamanīt, ka mākslas darba ideja nav izstāstīta līdz galam vai arī īstenota pārlieku ilustratīvi, – šāda veida trūkumi skar atšķirīgas profesionālās sagatavotības pakāpes māksliniekus, taču jauno autoru veikumā šis klupšanas akmens vērojams biežāk. Dažādi Latvijas institucionālie nosacījumi, arī daudzās nesen atvērtās nelielās mākslas galerijas, radījuši jaunajiem māksliniekiem daudz lielākas iespējas sarīkot izstādes nekā, piemēram, vidējās paaudzes klasiķiem.
Te kaut kas ir
Skaitliskā intensitāte diemžēl ne vienmēr iet roku rokā ar kvalitāti, un šobrīd ir jūtams arī spēcīgu un atjautīgu kuratoru trūkums, kuri šo jaunās mākslas vilni spētu formulēt un konkretizēt kā mākslas parādību, citādi pagaidām jaunākās mākslas tendences paliek līdz galam neapjaustas un neapzinātas. Studentu vai nesenu Mākslas akadēmijas absolventu izstādes mani bieži sajūsmina, tajās ir sajūtams "draivs", un intuitīvā līmenī šķiet, ka "te kaut kas ir", taču izstādes organizētāji to "kaut ko" nav papūlējušies formulēt, nostrādāt līdz galam un pavēstīt skatītājiem, kāpēc konkrētais autors ir iepazīšanas vērts. Šī iemesla dēļ sastapšanās ar jaunām vizuālās mākslas vēsmām apmeklētājam bieži vien izvēršas par mulsinošu pieredzi, un pārņem sajūta, ka mākslinieks pats līdz galam nav sapratis, ko vēlas pateikt, un skatītājam tas ir jāizdomā viņa vietā.
Mazuma sajūta rodas arī izstādē Melos, jo gan ideja, gan izpildījums šķiet ļoti saistošs un to būtu gribējies redzēt izvērstu daudz plašākā ekspozīcijā. Līdzīgas sajūtas pārņem brīdī, kad labam seriālam neseko nākamā sezona. Izstādes fiziskais veidols ir nosacīta istabas sienu konstrukcija ar baltu gultu un videoekrānu tai pretī. Mākslinieces radījušas katra savu ekspozīcijas daļu: Anna Ceipe ir autore gaismas instalācijai metāla konstrukcijās, Līga Spunde veidojusi gultu un poliestera sveķu eņģeļus virs tās, savukārt Vika Eksta ir desmit minūšu garās filmu ainu videokolāžas autore.
Privātās pieredzes telpa
Skatītāji tiek aicināti iekārtoties gultā un, skatoties video, "kļūt par izstādes ceturto sienu", kā minēts anotācijā. Šī iemesla dēļ izstādi iespējams pieredzēt tikai brīdī, kad nav citu apmeklētāju, jo īsti negribas līst vienā gultā ar nejaušiem svešiniekiem, – izstāde kļūst par izteikti privātas pieredzes telpu. Taču atrasties vienam pašam gultā ar melodrāmu videokolāžām ir ļoti patīkama un pat ikdienišķi pierasta pieredze. Mani tā uzrunā tieši kā telpisks dizains noslēgšanās, mājās palikšanas situācijai. Tā atgādina par nesātīgu seriālu skatīšanos, paslēpšanos no dzīves un ārpasaules, gremdējoties svešos, estētiski sakāpinātos dzīvesstāstos, kas ir izvērties par vienu no vidusmēra Rietumu cilvēka pamatstāvokļiem.
Interesi par melodramatismu var aplūkot, arī ņemot vērā sociāli vēsturiskos nosacījumus, un sacerēt pseidopsiholoģiskas teorijas par to, cik lielā mērā pēcpadomju paaudzes uzvedības modeļus un pasaules uztveri ietekmējusi intensīvā latīņamerikāņu ziepju operu skatīšanās bērnībā. Eksotiskie sižeti ar pēkšņiem atmiņas zudumiem, mīlas dēku peripetijām un nepārvaramām kaislībām spēcīgi kontrastēja ar pelēcīgo Austrumeiropas 90. gadu ikdienas dzīvi, un atšķirībā no pieaugušajiem to bija grūtāk uztvert "tikai" kā kino, jo robežas starp realitāti un fikciju bērnības uztverē ir ļoti nosacītas.
Šī robežu relativitāte ir jaušama arī ekspozīcijā Melos. Melodrāma tajā ir atsevišķa telpa, ko no ārpuses izgaismo prožektori un krāsaino stiklu instalācijas radītie gaismas efekti. Tas padara buduāru par filmēšanas laukuma butaforiju, par kaut ko plastmasīgi neīstu – gluži kā gaisa atsvaidzinātājs, kas izmantots Līgas Spundes darbā. Taču gulta ir pavisam īsta, mīksta un ērta, un tā liek justies kā mājās, nevis muzejā. Nenosakāmās attiecības starp īsto un neīsto izstādē ir ilustrācija sajūtai, ka arī robežās starp dzīvi un kino mēdz gadīties nobīdes.
Pievēršanās melodrāmas tēmai šķiet diezgan netradicionāla izvēle vēsi distancētajā laikmetīgās mākslas klimatā, lielākoties tā uz apkārtējo pasauli noraugās kā uz domu eksperimentiem, kuros pārspīlēta emocionalitāte ir nevēlams kičs. Tiesa, Melos ekspozīcijā man būtu gribējies redzēt vēl daudz vairāk kiča, vairāk ziepju operu un spēlēšanās ar banālām labas gaumes robežām. Par centrālo izstādes objektu kļūst Vikas Ekstas veidotā videokolāža (jā, kustīgais attēls jau atkal izkonkurē statiskas mākslas formas), kurā samontētas visdažādāko romantisko filmu klišejas, ietverot gan kinoklasikas ainas, gan klaju masu kultūras produkciju.
Kopumā pievēršanās masu kultūras fenomeniem saistās ar nesenajiem mākslinieku apvienības GolfClayderman projektiem, kuros asprātīgi stilizētas kultūras marginālijas, taču plašākā nozīmē to var attiecināt arī uz citiem jaunās paaudzes māksliniekiem – tā ir uzkrītoša tieksme savos darbos runāt par dažādām apkārt esošām banalitātēm, ikdienišķību, priekšmetiskās ainavās un lietu kombinācijās meklēt dziļdomīgas asprātības, un to visu darīt ar jauneklīgu nevērīgas elegances izteiksmi. Tiesa, bezrūpība mēdz bīstami pietuvoties aprobežotībai, taču uz Melos ekspozīciju to noteikti nevajadzētu attiecināt.
Melos
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 24. februārim