Muzejā Rīgas birža skatāmā izstāde saviļņo un sniedz gandarījumu. Tajā eksponēta neapšaubāmi īsta, vitāla, enerģētiska, temperamentīga glezniecība, aiz kuras jaušams vesels emociju mākonis, kas varētu būt pacietīgi krājies kopš 1938. gada. Tad izstādes galveno varoni Maskavas NKVD darbinieki arestēja un nošāva, un viņa vārds uz daudziem gadiem tika izdzēsts no mākslas dzīves annālēm, līdzīgi, kā tas notika ar latviešu māksliniekiem Padomju Krievijā – Gustavu Kluci un Kārli Johansonu, kā arī citiem, kuru vārdi šobrīd jau ir pavisam pazuduši no atmiņas.
Krāsa kā abstrakta vienība
Izstāde Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī pirmo reizi uz Rīgu ir atvedusi mākslinieku radošā tandēma mantojumu, kas būs atklājums vairākumam skatītāju. Līdz šim ar Drēviņa darbiem Rīgā varēja iepazīties izstādēs 1958. un 1981. gadā. Tās noritējušas paklusi, tomēr daudziem sniegušas jaunas pasaules, jaunas glezniecības atklāsmi. 2003. gadā Tretjakova galerijā sarīkotā Drēviņa izstāde kļuvusi par sensāciju Maskavā, tā ieinteresējusi kolekcionāru Pēteri Avenu, pateicoties kuram notiek šī izstāde – tajā eksponēti 23 darbi no Avena privātās kolekcijas, 12 no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondiem, seši no Valsts Tretjakova galerijas krājumiem.
Ekspozīcijā iekļauti arī Drēviņa dzīvesbiedres Nadeždas Udaļcovas darbi, kuru klātbūtne apliecina, ka abi mākslinieki mērķtiecīgi gājuši pa vienu ceļu un domājuši vienas domas, un reizē nokļuvuši pie specifiskas, jaunas glezniecības izpratnes. Tā šķiet lielā mērā balstīta latviešu mākslas tradīcijā, tai raksturīgajā atturīgajā krāsas izjūtā un reizē asimilējusi krievu avangarda pētījumus, kas krāsu liek uztvert kā abstraktu vienību.
Eksponētās gleznas un zīmējumi pārklāj visu mākslinieku pāra radošo mantojumu, ko var iedalīt trijos posmos. Pirmais saistās ar Aleksandra Drēviņa studijām Rīgas Pilsētas mākslas skolā un darbošanos Jāzepa Grosvalda dibinātā pulciņa Zaļā puķe lokā. Drēviņš turpina Grosvalda aizsākto laikmetīgi aktuālo bēgļu tēmu un pakļauj to Grosvaldu fascinējošā franču modernista Andrē Derēna formas valodai. Bēgļu gaitas ir arī Drēviņa ģimenes pieredze – 1915. gadā viņš 26 gadu vecumā nokļūst Maskavā, kur aizrautīgi metas Ščukina galerijas kolekcijas izpētē un gūtos iespaidus sajūsmināti komentē sarakstē ar Penzā nokļuvušajiem skolas biedriem.
Nadežda Udaļcova, viena no satraucošajām krievu avangarda amazonēm, tolaik ir atgriezusies no studijām Parīzē, atrodas pašā jauno mākslas patiesību meklētāju centrā un rada kubistiskas, bezpriekšmetiskas gleznieciskas kompozīcijas. Drēviņš ātri iekļaujas Maskavas avangardistu lokā, pieņem darbu Tautas izglītības komisariātā kā Gleznieciskās kultūras muzeja veidotājs, vēlāk kļūst par profesoru Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās (ВХУТЕМАС) un pievēršas abstraktu kompozīciju gleznošanai.
Unikāla parādība. Bez pārspīlējuma
Otrais posms abu jau precēto mākslinieku daiļradē aizsākās 20. gados, kad viņi pārtrauca tā dēvētos "glezniecisko masu meklējumus" un nodevās dabas (arī klusās dabas) pētīšanai. Viņi bieži glezno Piemaskavas laukos, savdabīgi interpretējot Izaka Levitana noskaņu ainavas motīvus, vēloties saprast un atainot, "kā aug koki, kā nemierā klusē debesis" (Aleksandrs Drēviņš). 1926. gadā viņi lūgtā radošā komandējuma uz Parīzi vietā nokļūst Urālos, kuru diženums atstāj spēcīgu iespaidu uz gleznotājiem, pēc tam Altajā. Šajā periodā tapuši ekspresīvi, piesātināti dabas tēlojumi.
Tomēr interesantākais ir trešais posms, kas saskaņā ar Drēviņa daiļrades zinošākās pētnieces Tretjakova galerijas ģenerāldirektores Zelfiras Tregulovas teikto ir aizsācies pēc ceļojuma uz Armēniju 1933. gadā. Mākslinieki tad šķietami glezno pasaulē redzamo, tomēr spēj iekļaut attēlos skaidri nojaušamas filosofiskas un eksistenciālas pārdomas. Manuprāt, tieši šī spēja savienojumā ar avangarda periodā rūdīto prasmi krāsu uztvert abstrakti ļauj bez pārspīlējuma atzīt Drēviņu un Udaļcovu par māksliniekiem, kas ne vien pieder pie divām kultūrām, bet patiešām ir unikāla parādība bez līdziniekiem Rietumeiropas un Krievijas mākslā. Diemžēl padomju varas cīnītāji pret formālismu mūsu pašreizējā apbrīnā par Aleksandra Drēviņa brīnišķīgo glezniecību nedalījās. Nopratināšanas protokolā mēnesi pirms nāves soda izpildes (viņš tika apsūdzēts kā biedrības Prometejs sazvērestības dalībnieks) lasāma mākslinieka atbilde uz jautājumu par gleznu kontrrevolucionāru izkropļošanu: "Es uzgleznoju vairākas gleznas ar kontrrevolucionāriem izkropļojumiem. Tās bija Izpletņlēcējs, Stirnas, Bezdarbnieki, Meitene un Kolhoza ainava [..] Piemēram, Meitene kolhozā. Tā vietā, lai attēlotu jautru, turīgu, priecīgu dzīvi kolhozā, es uzzīmēju to grūtu. Bēdīgu, skumju kolhoza īstenību."
Vairāk informācijas par izstādi un talantīgo gleznotāju radošo tandēmu var iegūt ar biogrāfiskiem tekstiem un kvalitatīvām darbu reprodukcijām bagātajā katalogā. Vēl vairāk pavisam svaigas informācijas par interesanto, vētraino laiku, kas latviešu māksliniekus aizveda uz Krieviju, sniegs Sniedzes Kāles raksts jaunākajā žurnāla Mākslas Vēsture un Teorija izdevumā.
Izstāde Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī
Muzejā Rīgas birža līdz 30. augustam