Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Izrāžu cikla Šengenas zonas spožums un posts recenzija. Ko iesākt ar skatītāju?

Šengenas zonas spožuma un posta izrādes Nacionālajā teātrī liek strādāt skatītājam un beidzot nojauc ceturto sienu

Man būtu gribējies noskatīties visas četras Šengenas zonas spožuma un posta izrādes vienkop, katru dienu pa vienai kā tādu Vāgnera Nībelunga gredzenu operā (šāda iespēja bija, sākot ar 29. oktobrī, kad vienīgo reizi tika izrādīta Republika – Svinības, un turpinoties līdz 1. novembrim, kad ik vakaru notika pārējo cikla izrāžu "seansi"). Diemžēl raksta nodošanas brīdī tas nav bijis iespējams. Trīs islandiešu dāmu organizētais lekciju kurss un sekojošā performance Republika vismaz šajā KDi paliks neaprakstīta. Pretēji visiem labas dramaturģijas principiem gribu uzreiz atzīties, ka, manuprāt, šis projekts ir bijis veiksmīgs. Šengenas cikls Nacionālajā teātrī, uz kuru joprojām nāk abonementu publika un "sirmās galvas", ir izkustinājis, iztrencis, izgrūdis skatītājus no viņu vietām. Un, lai cik neliels būtu bijis skatītāju kopskaits, pat viens pārsteigts, ieintriģēts, pat sašutis skatītājs ir lielāka teātra veiksme nekā simtos skaitāma, bet nogarlaikojusies publika kādā britu, amerikāņu vai franču ģimenes sāgā.

Koris kā grēku plūdi

Par sašutumu ieminējos, jo, kad tuvojās svešs puisis (arī skatītājs) ar lūpukrāsu, lai nokrāsotu man degunu, vai korektā kostīmkleitā tērpusies Marta Ančevska ar liegu smaidu lika ķiukstēt kā lapsai (viņai tas izdevās graciozi), vai kad skarbā Lolitas Caukas eirodeputāte lika noticēt, ka tūlīt mums visiem – ērgļu, lapsu un, šķiet, bebru komandās sadalītajiem skatītājiem – būs jāveic stafete ar sēņu grozu, – ko tur liegties, nav vērts, mana sēdvietu (lielākoties tomēr ar atzveltni) izlutinātā skatītāja būtība pildījās ar sašutumu, kurš uz āru izlauzās gan tikai kokaina smaida veidā. Portugāļu režisores Marsijas Lansas redzējums par Briseles Eiroparlamentu vispirms dzen mūs pa Nacionālā teātra pagrabstāva ejām un koridoriem un zem skatuves ripas liek sastapt sazvērestības teorijās iestigušu teletūbiju. Voldemārs Šoriņš, noņēmis zirga masku, bet joprojām koķeti vicinādams asti un apbruņojies ar savu visšarmantāko smaidu, mēģina pārliecināt, cik mēs visi laimīgi. Un, kad mans deguns jau viscaur saraucies, mēs visi salienam šaurā, baltu aizkaru norobežotā aplī, kurā notiek kaut kas katarsisks. Visi astoņi uzvalciņos vai ar zirga asti rotātie aktieri un aktrises sāk runāt "mēlēs". Katrs savu monologu – poētisku, nesaprotamu, pilnīgi atšķirīgu – vispirms imitējot sarunu, tad, pamazām sanākot ciešāk apļa vidū, mēģinot viens otru pārkliegt, līdz balsis saplūst skaļā murdoņā. Cauri tai nāk koris, eņģeliskās balsīs sējot klusumu un no visām pusēm "applūdinot" gan skatītājus, gan izrādes dalībniekus. Izrādes veidotāji gan neļauj kavēties liriskās noskaņās un novelk skatītājus realitātē – korporatīvā fināla tusiņā. Morāle – neizbēgamie rituāli, dialogi un sarunas, izrādes veidotājuprāt, Briseles Eiroparlamentā kļuvuši par absurdu, nonsensu, kurā par saturu neviens neinteresējas, jo daudzkārt svarīgāka ir pati norise.

Vienīgais akmens Spožuma un posta un arī Eiro vīzijas veidotāju svaigi uzartajā lauciņā – viņi nav izlēmuši, ko īsti iesākt, iesaistot skatītāju, visviens, kā mēmu liecinieku un manipulāciju objektu (Spožumā un postā) vai aktīvu balsotāju un komentētāju (Eiro vīzijā). Ko iesākt ar pasīvo skatītāju, ir skaidrs – grūstīt ārā no komforta zonas, kaut kur vest, likt sadoties rokās utt. Bet ko tad, ja skatītājs iejūtas lomā un sāk uzdot jautājumus, mēģinot mainīt izrādes gaitu? Te nu abu izrāžu dalībnieki dara tā, kā bērnu izrādēs, kad satracinātie sīči vairs nav valdāmi – viņi izliekas nedzirdam. Tas šķiet savādi, jo izrāžu režisori, kuri ir iesaistījušies projektā, patiesībā ir performanču mākslinieki, kuri strādā "starp horeogrāfiju un teātri", kā izteicies projekta vadītājs Viesturs Sīlis.

Novērotie novērotāji

Un tā nu par manu mīļāko Šengenas zonas spožuma un posta izrādi kļuvusi Noķert RABIT Jūliāna Hecela (Vācija) režijā. Tekstu, kas Artūra Krūzkopa balsī sagaida katru no 10 (!) skatītājiem vēsajā, sterili pelēkajā kabīnē, sacerējusi vērīgam Jaunā Rīgas teātra skatītājam pazīstamā režisore, tagad arī dramaturģe Elīna Cērpa. Vārdi, kas liek ieskatīties un ieklausīties, skan maigi. Manu komforta zonu otrs līdzsēdētājs kabīnē netraucē, drīzāk otrādi – muļķīgā entuziasmā, par kuru vēlāk apkaunos, sāku tam kaut ko skaidrot, minēt, kurš no cilvēku pūlīša, kas redzams aiz kabīnes priekšējās stikla sienas, ir aktieris, kurš tiešām garāmgājējs (tā ir Nacionālā teātra ārsiena uz Kronvalda bulvāri). Jo pieci "īstie" izrādes dalībnieki tik meistarīgi sajaucas ar "īstajiem" garāmgājējiem, ka vienubrīd sāc bažīties, vai aktieri neriskē ar dzīvību, tekalējot pa pretējās piecstāvu mājas jumtu, kamēr saproti, ka tie tomēr ir profesionāli jumiķi. Arī šī izrāde liek līdzdarboties. Jo tikai kabīnē pie monitora sēdošajiem – tikai skatītājiem! – ir iespēja vienā veselumā sasiet to, kas notiek ārā, uz īstās ielas un pretējās mājas logos, ar to, kas tiek filmēts gan ar parastajām kamerām, gan ar mazam lidojošam šķīvim līdzīgo ierīci, projicējot attēlu monitorā. Vienubrīd tajā redzam paši sevi. Izrādes veidotāji nešokē ne ar slepena seksa, ne vardarbības, ne prātā jukšanas ainām. Kāds iet pa ielu un apstājas. Kāds, apkrāvies ar miskastes maisiem, aizmieg stūrī, bet tomēr pieceļas. Kāds nokrīt un guļ, guļ. Tad visi nostājas rindā un paklanās. Pēcgarša ir tik laba, ka pat negribas prātot, vai tie mēs, kas sēžam drošajās, ar tehnoloģijām aprīkotajās kabīnēs, esam Šengenas zonā, bet viņi – tie tekalējošie un dažbrīd izmisušie aiz sienas – ir tie, kas palikuši ārpusē.

Nekā, kā dēļ mirt

Spriežot pēc teātra afišas, repertuārā no visām četrām projekta izrādēm uz ilgāku laiku paliek tikai Eiro vīzija. Acīmredzot plānotājiem mazāk riskants šķitis jau aprobēts formāts, kas atgādina miksli starp Žurkas Kornēlijas kapustņiku un Īstajiem Ziemassvētkiem (Īstajiem Jāņiem, Īsto bērnību, Īsto teātri). Lietuviešu režisors un mūziķis Vids Bareiķis kopā ar dramaturģi Austēju Lunskīti un mākslinieku Uģi Bērziņu ir uzrīkojuši Eiro vīziju, kurā 14 Eiropas valstu pārstāvji izdzied nevis vienkāršu "aimkreizīlavingjū tuc tuc", bet savas valsts politiski nacionālo identitāti. Izrādes grupa ir pamatīgi strādājusi, gatavojot "numurus". Taču priekšnesumu līmeņi manāmi atšķiras. Skaidrs, ka seši aktieri, kuri gandrīz visi piedalās gandrīz visos 16 "numuros", turklāt aizpilda pauzes starp tiem, nevar bez mitas fontanēt. Tāpēc ir dziesmas, kas ir tiešām asprātīgas (iemīlējies beļģis divās dzimtēs, grieķu geju priekšnesums zem baltā plīvura, visbeidzot triju Baltijas valstu apvienotais priekšnesums ar saukli – celies! – un uz krāniņiem uzvilktām strīpainām vilnas zeķītēm). Ir pa īstam jaudīgas – kā Ukrainas kareivja balāde, kas no parodijas ar asiņu smērēšanu uz sejām izaug par kaut ko nopietnu. Bet ir arī paviršas klišejas (poļu urlas, krievi, kuri lamājas, Vatikāna pāvests ar diviem maziem puisīšiem...). Skatītāji tiek dalīti dažādu valstu komandās, tiem tiek uzdoti uzdevumi, tos iesaista balsošanā, tomēr tālāk par korporatīvo vakaru izklaidi aktieru un skatītāju dialogs neattīstās. Jo nav saprotams, ko lai ar to iesāk. Tad nu finālā skatītāji tiek saritināti kā dzija vienā kamolā, skanot Lenona liriskajai Imagine – dziesmai, kas aicina iedomāties un pievienoties pasaulei, kurā nebūtu valstu, nebūtu reliģijas, nebūtu nekā, kā dēļ mirt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja