Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Izrādes Ugunsgrēki recenzija. Cauri asiņu jūrai

Važdi Muavada lugas Ugunsgrēki iestudējums Dailes teātrī ir precīzs trāpījums politiskajā aktualitātē, kas risināts spēles estētikā

Baisa melodrāma – šāds žanra apzīmējums samērā precīzi raksturo izrādi, ko nule Dailes teātrī iestudējis Mārtiņš Eihe. Libāniešu izcelsmes kanādiešu rakstnieks Važdi Muavads, balstoties bērnībā piedzīvotajās kara šausmās, apaudzējot tās ar citu cilvēku reāliem likteņstāstiem un, kā norādījusi lugas tulkotāja Inga Rozentāle- Pejū, sadarbībā ar pirmā iestudējuma aktieriem, izveidojis struktūras ziņā gana sarežģītu lugu. Mārtiņš Eihe, to izvēlēdamies, bijis drosmīgs, jo luga ir ciets rieksts vairāku iemeslu dēļ.

Uz pagātni un atpakaļ

Muavads lugas notikumus strukturē it kā no vidus – sākumpunkts iesvārsta notikumu atstāstu gan pagātnē, gan uz priekšu. Autors lugas sākumā ļauj skatītājiem ierīt intrigas āķi, rādot puisi un meiteni – dvīņus –, kam nomirusi māte un kam notārs iedod divas aploksnes, adresētas cilvēkiem, par kuru eksistenci dvīņi nav nojautuši. Taču šis āķis ir ieslēpts ļoti apjomīgos teksta blāķos, notikumi it kā apzināti tiek bremzēti un virzās uz priekšu lēni, dodot vietu pagātnes norišu rekonstrukcijai. Muavads balansē starp mītu un publicistiku – galvenās varones piedzīvotais kara apstākļos ir aprakstīts ar dokumentālu precizitāti, vienlaikus šī sieviete kļūst par tēlu, kas apvīts ar leģendām. Tēlu sistēmā ieslēpts simbolisms – dvīņi ir bokseris un matemātiķe, tātad spēks un prāts, bet viņu māte vienlaikus iemieso mīlestību un naidu. Un ir divi nezināmie – dvīņu tēvs un brālis, kuru meklēšana uztur lugas intrigu. Līdztekus melodramatiskajai pamatlīnijai – mīloša māte atņemtā bērna meklējumos nežēlīga kara apstākļos – luga mēģina ja ne rūpīgi analizēt, tad fiksēt arī savstarpējā naida cēloņus un izpausmes, iezīmējot vēl vienu, iespējams, autoram personiski sāpīgu blakus tēmu – cilvēku vajāšanu viņu izglītības un izglītotības dēļ. Pašreizējā trauslā situācija pasaulē, kad dažādos planētas punktos vienu vardarbības aktu nomaina nākamais, rada izrādei ārkārtīgi sakāpinātu aktualitātes fonu.

Milti matos, asinis spainī

Mārtiņš Eihe, meklēdams atslēgu, kā šo lugu iestudēt, izvēlējies maksimāla atsvešinājuma paņēmienu, apzināti mēģinot līdzsvarot lugā iekodētās šausmas ar grotesku formu. No pirmā brīža aktieri uzsver notiekošā teatralitāti, skatītāju acu priekšā parādoties ikdienas apģērbā un tam pāri uzvelkot it kā austrumnieciskus apmetņus. Teatralitāti pastiprina nosacītā spēles telpa (scenogrāfe Ieva Kauliņa). Režisors iet vēl tālāk – Intars Rešetins, pārmiesodamies vecā notārā, iekaisa matos miltus, un visai garā monologa laikā katrs viņa galvas pagrieziens ietinas baltā mākonī. Pagrābtas no spaiņa un bagātīgi uzziestas uz sejas, arī mākslīgās asinis lielā mērā zaudē savu tiešo šausminošo iedarbību. Vairāki aktieri atveido katrs pa četrām sešām mazām lomiņām, turklāt sīksīkajā mātes lomā parādās Dainis Grūbe, bet Elīna Dzelme iejūtas vismaz divos tēlos, ko autors iecerējis uzticēt spēlēt vīrietim. Zibenīgās pārejas no pagātnes uz tagadni ir iestrādātas lugā, un režisors tās respektē. Aktieri paši atveido dažādas skaņas, piemēram, mobilā tālruņa zvanu, un arī to dara drīzāk groteski (līdzīgu skaņu atdarināšanu M. Eihe gan izmantojis jau agrāk). Pieļauju, ka atsvešinājumu režisors mērķtiecīgi izmanto, lai aktieri nesāktu jūtināties, vaimanāt, raudāt; ņemot vērā lugas materiālu, šāds risks pastāv. Līdzīgi darbā ar aktieriem M. Eihe jau rīkojies, Valmieras Drāmas teātrī iestudējot Pēra Ūlova Enkvista Lūša stundā, kur aktieriem bija stingri limitēti pat žesti un kustības, tomēr tur netika izmantota groteska. Pats par sevi šāda veida atsvešinājums nav novatorisks – jau diskusijās sociālajos tīklos pēc pirmizrādes tika piesaukts Māras Ķimeles vārds, minot gan Rutes grāmatu, gan Karali Līru un citas izrādes. Pēc līdzīga principa strādājusi arī izrādes Leģionāri komanda Ģertrūdes ielas teātrī, tiesa, atļaujot aktieriem plašāku emocionālo amplitūdu. Nosacītības elementus zināmai smagā sižeta atslogošanai pagājušajā sezonā izmantojis režisors Kārlis Krūmiņš Nacionālā teātra izrādē Truša alā, pat ļoti līdzīgā veidā – suņa reju ieraksta vai atdarinājuma vietā aktieri ikdienišķā balsī pateica: "Vau, vau, suns rej", bet videoiekārtu "ieslēdza" ar dubultu kājas piesitienu.

Tas, ko režisors kopā ar aktieriem izrādē Ugunsgrēki līdz galam neatrisina, ir jautājums, cik tālu tēlā katrā epizodē aktieris ieiet un cik personiski katram varonim "pieslēdzas". Liekas, režisors nav gribējis, lai šis emocionālais kontakts starp aktieri un viņa varoni notiktu, dodot priekšroku distancei kā episkajā teātrī. Taču atsevišķi aktierdarbi, vismaz pirmizrādē, cieta no tā, ka tika spēlēta tikai ārējā čaula. Ja tas notiek īsā ainiņā (Elīnas Dzelmes vecāmāte Nazira), skatītājs to piefiksē, bet tā nekļūst par izrādes problēmu. Taču izrādes garajā ievaddaļā Intars Rešetins spēlē tikai to, ka viņa notārs ir vecs un fiziski vārgs. Pieļauju, ka režisors apzināti ļauj izjust to, kā notāra plašie runas plūdi spīdzina abus jau tā satrauktos dvīņus. Taču, pirmkārt, tiek spīdzināti arī skatītāji, otrkārt, šajos runas plūdos aizskalojas būtiskākais – šis vīrs ir mīlējis dvīņu māti Navālu, mīlējis ar bezatbildes maigumu, un tieši tāpēc dara vairāk, nekā viņa izmocītais ķermenis spēj, lai novestu līdz galam viņas gribu. Otrajā cēlienā, kad aktierim dotie uzdevumi ir konkrētāki, arī tēls kļūst precīzāks. Vairākās vīriešu lomās redzamais Gints Grāvelis arī pašlaik vēl ir ceļā uz savu varoņu rīcības pamatojumu, īpaši jau agresīvajos tēlos, kuros dominē naida demonstrācija.

Sarežģītais ceļš

No abiem dvīņiem konkrētāk savu tēlu veido Gints Andžāns, bet iespējams, ka autora dotais Simona lomas zīmējums ir arī personiskāks – ir skaidrs, ka ikdienā savu agresiju boksā izlādējošais puisis mātei nespēj piedot tieši bērnībā noskausto maigumu, tāpēc izrādes sākumā caur rupjām lamām izskan apgalvojumi, ka viņš gribētu dejot pa mātes līķi, un tieši Simons noiet visgarāko saprašanas un piedošanas ceļu. Ievas Segliņas Žanna, no vienas puses, mēģina notikumus saprast racionāli, no otras – tieši viņa pietuvojas mātei vistuvāk emocionāli, taču aktrises tēlojumā pašlaik dominē tieši racionālisms.

Viengabalainākais un pārliecinošākais izrādes aktierdarbs ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Navāla. Aktrise ievēro apvaldīto spēles manieri, taču viņas varones rīcība un reakcijas visā izrādes gaitā ir absolūti iekšēji pamatotas. Bez jūtināšanās un raudāšanas aktrise panāk satricinošu efektu, ar tiem pašiem teatrālajiem paņēmieniem (miltiem) "novecodama", bet radīdama ļoti stipras, garīgi nesalauztas sievietes tēlu. Savukārt Navālas pavadones Saudas lomā Dārta Daneviča, šķiet, vairāk par citiem aktieriem dod vaļu emocijām un brīžiem tuvojas pat eksaltācijai.

Izrādei Ugunsgrēki ir nenoliedzams attīstības potenciāls. Tai ir iespējas kļūt kompaktākai un trāpīgākai, bet jau tagad tā uzrunā ar savu tematiku un aktieru atdevi. Tieši tāpēc žēl, ka ap izrādi, kas aizstāv domu brīvību, tūlīt pēc pirmizrādes savērpās negaidīta jezga sociālajos tīklos, radot iespaidu, ka daža laba savas taisnības un "tā neklājas" aizstāve būtu gatava ņemt rokās automātu un – "tratatata" uz citādi domājošajiem. Diez vai šī ir reakcija, kādu vēlējās izprovocēt izrādes radošā komanda.

Ugunsgrēki
Tuvākās izrādes: 4. un 12. februārī 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja