Apgaismības laika domātāja Denī Didro darbā Paradokss par aktieri (1775) aktiera ideāls ir ne pārāk erudīts un ne pārāk emocionāls aktieris, kurš uz skatuves nevis emocionāli izdzīvo sava tēla dzīvi, bet racionāli spēj atkārtot no reizes uz reizi izdomātu un mēģinājumos izlolotu personāžu. Paradokss slēpjas tajā, ka (pēc Didro domām) – jo aktieris ir bezpersoniskāks, pat tukšāks, jo vieglāk viņam atdarināt savu varoņu izcilās personības. Uz mūsdienu aktieri tas attiecas visai nosacīti, tomēr tieši Didro traktāts, nevis, piemēram, psiholoģiskās aktiermākslas pamatlicēja Staņislavska Aktiera darbs, ir rosinājis režisoru Pēteri Krilovu un aktieri Kasparu Zvīguli radīt kaut ko līdzīgu izrādei – lekcijai par šo sarežģīto arodu.
Mūžīgā polemika
Ir vērts atcerēties, ka Didro savā darbā polemizē ar vairākiem citiem aktiermākslai veltītiem apcerējumiem, kas tolaik bija nākuši klajā gan Anglijā, gan Francijā. Pretēji klasicisma teātra tradīcijām (to citadele, bez šaubām, bija Franču Komēdijas teātris jeb La Comédie-Française, kurā strādāja arī lielākā daļa aktieru, uz kuriem savā darbā atsaucās Didro), piemēram, angļu kritiķis Džona Hills darbā (taisnības labad – kompilācijā arī no citu autoru sacerējumiem) Geriks jeb angļu aktieris pauž uzskatu, ka aktiermākslā visnozīmīgākā ir aktiera personība un viņa jūtīgums jeb spēja uz skatuves emocionāli pārdzīvot savu varoņu jūtas. Cits apcerējums apmēram tai pašā laikā, XVIII gs. vidū, – Parīzē izdotais aktieru Luidži un Antonio Rikoboni, tēva un dēla, dialogs Teātra māksla ir disputs, vienkārši runājot, starp pārdzīvojuma aktieri un atdarināšanas jeb formas aktieri. Proti, Didro uzskats, ka aktieriem jābūt lieliskiem atdarinātājiem, nevis jāspēlē "ar iekšām", nebija nekāds negrozāms likums. Šī polemika formāli atspoguļojas Paradoksa par aktieri uzbūvē – tas ir ar autora atkāpēm bagātināts Pirmā un Otrā sarunas biedra dialogs, kurā Otrais gan ir nevis oponents, bet drīzāk rezonieris.
Uz Paradoksu par aktieri balstītās izrādes valoda ir tikpat komplicēta kā tās nosaukums Melot (?)! – vārds viens, toties ar četrām pieturzīmēm, kuru nozīmi interpretējot vien var pierakstīt lappusi. Izrādē skatītāju acu priekšā darbojas viens aktieris – Kaspars Zvīgulis, bet viņa monologs ir ietērpts sarežģītu skatuves norišu struktūrā. Tajā vienlīdz liela nozīme ir Kristīnes Abikas izteiksmīgajai un kā allaž elegantajai scenogrāfijai (aktieris, ielikts Nacionālā teātra Jaunās zāles vidū atraktīvi novietotā melnā kaktā, projicējas gan spogulī, gan caurspīdīgā ekrānā, kas atdala viņu no skatītājiem, un dažādi – kā gultu, lāvu un mazu skatuvi – izmanto masīvu koka darbagaldu), gaismu mākslinieces Lienītes Slišānes dažbrīd nežēlīgi intensīvajai gaismai, citkārt – kā maigai rokai pastieptam prožektora staram vai pirts miglainajam apgaismojumam, arī Jāņa Līdes pulsējošajai skaņu partitūrai un pavisam noteikti – videomākslinieka Toma Zeļģa grafikām, kas kā prezentācijā atdzīvojas uz caurspīdīgā ekrāna, Zvīgulim skaidrojot aktiermākslas pamatus, hologrammai vai perfektai videoprojekcijai, kas ļauj izstrādāt triku ar "atdzīvojušos" spoguļattēlu, arī videofragmentiem no izrādes Lūgšana resnajai tantei (režisora Pētera Krilova izrāde, kura pirms sešiem gadiem ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā labākā izrāde; tajā spēlēja arī K. Zvīgulis).
"R e a l i tāt e" (?)!
Taču vienlaikus šīs, piedodiet par vecmodīgo leksiku, uzpariktes aktieri mazliet iegāž, liekot viņa aktiermākslai sacensties ar tehnoloģijām. Iegāž arī tāpēc, ka – vismaz man – pirmajās minūtēs atmasko galveno mīklu, par kuru ir gan Didro paradokss, gan izrādes nosaukums vienlaikus ar jautājuma un izsaukuma zīmi, – vai tas, ko redzam, ir Kaspars Zvīgulis, reāla persona reālajā laikā, vai Kaspars Zvīgulis – personāžs? Skatītājs, kurš izrādes komentāros sakās noticējis kādas ar skatītājiem mijiedarbīgas epizodes "īstumam" (dzīves realitātei) un joprojām ir neizpratnē, vai tā bija īsta vai iestudēta, man šķiet tik mākslas apburts (saku to bez ironijas un augstprātības), ka varētu noticēt arī ar vairākām kamerām filmētas un montētas epizodes "īstumam" filmā (tam, ka tā filmēta ar novērošanas kameru, piemēram) vai tam, ka rūpīgi izgaismotas bildes ar kārtīgi nogrimētu un kairās pozās izliekušos modeli pludmalē ir paparaci slepšus uzņemts foto no "reālās dzīves". Proti, izrāde ir tik rūpīgi izskaitļota, ka vietas šaubām, ka tas ir Kaspars – personāžs –, nepaliek.
Atliek raudzīt, kas īsti ir šis Kaspars, un konstatēt, ka tas ir "reālajam" Kasparam līdzīgs aktieris, kurš, pirmkārt, ir lasījis Didro Paradoksu par aktieri, otrkārt, sasaistījis šī domātāja priekšstatus par aktiermākslu ar reālā Kaspara Zvīguļa lomām gan Pētera Krilova izrādēs (Pīļu medības, Lūgšana resnajai tantei), gan Māras Ķimeles Pazudušajā dēlā, gan arī ar citu aktieru pieredzi – tiešā veidā citējot Gunas Zariņas nospēlēto Mēdeju vai atsaucoties uz Andra Keiša lomām.
Ir skaidrs, ka Kaspars Zvīgulis, kuram jaunībā kritiķi, arī šī raksta autore, dažkārt pārmeta nespēju lomā tikt galā ar savu neirastēnisko temperamentu un savaldīt savu nervozo uzbudinājumu, kas savukārt citos gadījumos darīja viņa personāžus īpaši jaudīgus, nu skatītāju priekšā nostājas kā īsts Didro aprakstītais profesionālis, spējīgs vienu epizodi nospēlēt trīs un vairāk reižu no vietas. Tiesa, nekādas maģiskās pārvērtības šajās reizēs nenotiek, aktieris darbina to pašu Didro kritizēto emocionālo "aparātu", un nav skaidrs, kas ar to pateikts. Ka aktierim nav viegli mēģinājumos un izrādēs dienu no dienas atkārtot to pašu kā pirmo reizi?
Uzticēšanās
Gandrīz interesantāk par to, ko šajā stāstā un formātā vēlējies Kaspars Zvīgulis, man šķiet domāt par to, ko ir vēlējies režisors, vairāku aktieru paaudžu, arī Kaspara, skolotājs Pēteris Krilovs. Šī nav pirmā monoizrāde režisora biogrāfijā, turpat Nacionālā teātra Jaunajā zālē ar panākumiem tiek spēlēta izrāde Mollija saka jā! lieliskā Marijas Bērziņas izpildījumā. Varbūt režisoru vairāk par izrādes formu un skatītājiem adresētu "vēsti" šais gadījumos interesē dialogs ar aktieri – vienu vienīgu, ar citiem par viņa un skatītāju uzmanību nekonkurējošu? Tad kāpēc izrādē Melot (?)! ir tik daudz palīglīdzekļu, kā aktierim neuzticoties? Iespējams, lai izrādi darītu atraktīvāku skatītājam, kuram tā kļūst par tādu kā aizraujošu mācībstundu aktiermākslas teorijā. Par atklāsmi tiem, kas par šo profesiju interesējušies iepriekš, īsti par aktieri nekļūstot.
*Citāts no Šekspīra Hamleta par aktieri, kurš atveidotās Hekabes ciešanas pārdzīvo kā savējās.
Melot (?)!.
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 8.V (biļetes pārdotas), 24.V, 1.VI
pretruna