Ne tikai Nacionālais teātris valsts simtgades rudenī sezonu ir sācis ar vērienīgu nacionālpatriotisku atvēzienu. Arī Liepājas teātra sezonas starts ir konceptuāls – jau septembra sākumā pirmizrādi piedzīvoja īpaši šim teātrim radīts dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces, režisora Valtera Sīļa un desmit vienas paaudzes aktieru oriģināls kopdarbs – izrāde Liepāja – Latvijas galvaspilsēta. Kaut arī programmiņā dots pieticīgs un pat pārprotams žanra apzīmējums "teatrāla eseja", izrāde ir kaut kas krietni vairāk par publicistiski subjektīvu apcerējumu.
Dreifējot ūdeņos
Liepājas teātra repertuārā pēdējos gados regulāri parādījušies darbi, kas tieši orientēti uz lokālo skatītāju. Pirms diviem gadiem tāda bija Gaļinas Poliščukas un Rasas Bugavičutes-Pēces lokalizētā Torntona Vaildera Mūsu pilsētiņa, kas darbību no Amerikas provinces pārcēla uz Liepāju, savukārt pagājušajā sezonā jaunības atmiņās par Liepājas radošo vidi gremdējās režisors Valdis Lūriņš izrādē Esi sveicināta, bohēma!. Nevērtējot konkrēto izrāžu estētisko rezultātu, var teikt, ka šāda teātra vadības repertuāra stratēģija ir saprotama un atbalstāma vismaz divu iemeslu dēļ.
Vispirms, protams, nāk prātā zināmais teiciens par suni un asti, jo tiešām – kurš gan cits, ja ne paši. Pēc tam jāsāk domāt par vielu, ko Liepāja spēj piedāvāt. Un tās nudien ir daudz – gan vēsturiski, gan mūsdienās, jo piejūras pilsēta, kas kā stratēģisks objekts bijusi interesanta visām varām un laika gaitā uzņēmusi ļoti dažādas sabiedrības grupas, pati par sevi ir saistoša dramaturģiska telpa.
Valteru Sīli kā rūdītu režisoru vēsturnieku un Rasu Bugavičuti-Pēci kā debitanti šādā žanrā interesējis konkrēts Liepājas vēstures brīdis no Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada novembrī līdz 1919. gada vasarai, īpaši fokusējoties uz 1919. gada pirmajiem sešiem mēnešiem, kad Liepājā uzturas Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Tas ir dramaturģiskai darbībai un konfliktam ideāli piemērots laikmets – īsā laikā gan tikko dzimušajā valstī kopumā, gan vējainajā Liepājā vairākkārt mainās varas un kontrasts starp reālo dzīvi un valdības deklarācijām ir milzīgs. Turklāt pēc tā sauktā 1919. gada aprīļa puča Pagaidu valdība vairāk nekā divus mēnešus pavada uz britu tvaikoņa Saratov, dreifējot Baltijas jūras ūdeņos. Tas notikumam piešķir gan noslēpumainības, gan traģikomikas devu.
Brehtam patiktu
Valtera Sīļa Liepājas izrādes dominējošā intonācija ir labsirdīga ironija un teatralitāte, un šajā, kā arī tēlotā laikmeta kontekstā vērojama zināma sasaukšanās ar Valtera Sīļa un aktiera Kārļa Krūmiņa kopdarbu izrādē Andrievs Niedra teātrī Dirty Deal pirms trim gadiem. Tikai toreiz izrādes autorus interesēja valstsvīra Niedras personības fenomens un izvēle, kas likusi viņam tieši iesaistīties valstij izšķirīgu lēmumu pieņemšanā, bet Liepājas gadījumā notikumus uz tvaikoņa Saratov un vispār Pagaidu valdības varas gaiteņus izrādes autori neskar gandrīz nemaz.
Saturiski izrādes Liepāja – Latvijas galvaspilsēta stāsts ir par valsts tapšanas neredzamo, neērto, neglīto pusi, kurā valda gluži izmisīga nabadzība, bads, slimības, nāve, kurā cilvēki mirst nevis ideju vārdā, bet no tīfa un aizejošas armijas atstātām granātām. Tomēr ar naturālismu uz skatuves notiekošajam nav nekāda sakara.
Ne pirmo reizi par Valtera Sīļa izrādēm jāsaka – episkā teātra tēvam Bertoltam Brehtam tās patiktu. Režisora vēlme parādīt dažādu sociālo grupu diskriminējošo nevienlīdzību un skaidri nolasāmas simpātijas zemākajiem sabiedrības slāņiem ir nepārprotamas. Taču, lai izvairītos no didaktikas un patosa, Valters Sīlis lieto atsvešinājuma paņēmienus.
Laiks, kas apstājies
Izrāde veidota kā epizožu virkne, kurā visi aktieri kādā brīdī ir arī stāstnieki – šodienas cilvēki, kuri it kā sarunājas un komentē skatuves fonā redzamajās, vecajās, brūnganajās fotogrāfijās atdzīvojušos seno laiku cilvēku stāstus un pieredzi. Laiki tiek apzināti jaukti gan Uģa Bērziņa, Mārtiņa Feldmaņa un Ievas Kauliņas radītajā vizuālajā pasaulē, gan Reiņa Sējāna un Normunda Kalniņa pagājušā gadsimta pirmās puses šlāgerus stilizējošajā skaņu telpā. Skatītājiem redzot, aktieris teicējs skatuves priekšplānā tādā kā rotaļu teātrītī «iekārto» istabu, ielu vai ko citu, kas uz lielā ekrāna caur kameras palielinājuma aci kļūst par fotogrāfijā «ierāmētu» kustīgu bildi. Uz īsu brīdi cilvēki no konkrētā stāsta jeb attēla atdzīvojas, ļauj sevi ieraudzīt un sadzirdēt, bet pēc brīža bilde jau ir cita. Tāds vēstures zootrops.
Cik precīzi tas vai cits tēls uztverams, lielā mērā atkarīgs no aktieriem. Viss ansamblis – Laura Jeruma, Anete Berķe, Ilze Trukšāne, Agnese Jēkabsone, Rolands Beķeris, Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, Sandis Pēcis un Edgars Ozoliņš – brīvi tiek galā ar daudzajām lomu maiņām, būšanu tēlā un ārpus tā, dinamisko Kristīnes Brīniņas horeogrāfiju un asprātīgajiem songiem. Tomēr dažiem izdodas zootropa karuseli apturēt uz šķietami ilgāku brīdi, lai ļautu ieraudzīt kaut ko vairāk. Tā notiek ar Agneses Jēkabsones Kārli Skalbi, Sanda Pēča mazo, nosalušo puišeli, Edgara Ozoliņa Kārli Ulmani, Rolanda Beķera un Kaspara Kārkliņa daudzveidīgajām identitātēm.
Asprātīga ir visu aktieru pašironija un jo īpaši Anetes Berķes artistiskums, atveidojot aktrisi Otīliju Mucenieci, kura Liepājas teātra pirmsākumos temperamentīgi inscenē lugu par ogļračiem kaktu ekspresionisma estētikā. Burtiski aktierdarba pērli radījis Mārtiņš Kalita 106 gadus vecā ostas sarga Sīmaņa lomā – šļūcošā, ārkārtīgi lēnā gaita (ko tik viegli būtu sasteigt, sekojot publikas atsaucīgajiem smiekliem), nepazīstamā balss, saliektais, kažoka un sirmu matu lēvera pilnībā noslēptais ķermenis un seja ir ne tikai liecība aktiera pārtapšanas spējai, bet kļūst arī par metaforu laikam, kas apstājies. Tāds Liepājas Firss ir šis Sīmanis, ko, tāpat kā Čehova Ķiršu dārza veco kalpu, jaunais laiks aizmirsis aizslēgtā mājā.
Ne gluži visas izrādes epizodes ir obligāti nepieciešamas, dramaturģisko kontrapunktu un darbības virzības mērķtiecības Rasas Bugavičutes-Pēces radītajā stāstā varētu būt vairāk, jo šobrīd šķiet, ka viss ir vienlīdz būtiski un, ainas samainot vietām vai kādu izņemot ārā, kopumā nekas nemainītos. Tomēr ļoti piemērota ir iestudējuma intonācija, kas ir vienlīdz pašironiska un ironiska pret visām sabiedrības grupām. Ne jau tikai valdības vīri, ar lietussargiem paslējušies virs pūļa salijušajām mugurām un gvelzdami glīti formulētus niekus, ir smieklīgi. Tāds ir arī tas naivais strādnieks, kurš ļauj sevi muļķot veikliem pārtikas spekulantiem. Vai labi ģērbta intelektuāļu saujiņa, kura liegi klausās klaviermūziku un pēc tam apspriež Šūmani tāpat kā dažādus sinepju veidus pie cepeša. Vai dzejnieks, kurš, sacerēdams liesmainas vārsmas par frontes ugunīm, nonāk gluži vai ekstāzē, bet neko nevar atbildēt mātei, kuras dēli šajās ugunīs gājuši bojā.
Izrāde
Liepāja – Latvijas galvaspilsēta
Liepājas teātrī 25.X plkst. 19, 17.XI plkst. 18, 20.XI plkst. 19