Sākšu ar atkāpi. Režisors Vladislavs Nastavševs feisbukā publicējis kādas skatītājas atsauksmi par viņa izrādi Mēdeja. Viņa nesaprot, kāpēc jārāda tāds sižets, kurā sieviete slepkavo tikai tāpēc, ka viņu pametis vīrs. "Vajag sevi cienīt, nevis izlaidīgu vīru," pragmatiski vērtē skatītāja. Citiem vārdiem, cilvēks atnāk uz teātri un nesaprot, par ko, vienkārši sakot, ir "cepiens".
Skatoties, ko viesrežisors Folkers Šmits izdarījis ar Johana Volfganga fon Gētes lugu Klavigo, iestudējot to Nacionālā teātra Jaunajā zālē, rodas sajūta, ka arī viņam nav bijis īsti skaidrs, par ko 1774. gadā sarakstītajā lugā ir "cepiens", un viņš to pielāgojis savai izpratnei par to, kā šis darbs būtu saprotamāks mūsdienu publikai. Lielākoties šī pielāgošana izpaudusies kā vienkāršošana un īsināšana.
Tikšanās stāvvietā
Pati par sevi darbības pārcelšana uz nosacītu mūsdienu vidi – autostāvvietu – nav nekas slikts, un abu "nometņu" nodalīšana divos dažādos transportlīdzekļos ir visnotaļ asprātīga scenogrāfes Teas Hofmanes- Akstelmas ideja. No tās varētu izvirpināt pat visai tālejošas metaforas – par cilvēkiem, kuri gluži kā nomadi pārvietojas bez stabilas dzīves telpas. Vai – gluži otrādi – par virtuālo pasauli, jo mašīnas tā arī stāv uz vietas, bet kustas tikai videofons aiz kabrioleta. Taču režisors automašīnas kā zīmi izmanto drīzāk varoņu sociālā statusa apzīmēšanai. Pāris darbojošos personu noīsinātas, savukārt viena – prostitūta ar nikneimu girl22 Zanes Dombrovskas izpildījumā – ieviesta papildus. Viņas uzdevums laikam taču ir simbolizēt izlaidīgu dzīvi, izstarot seksualitāti, bet beigās šī meiča piepeši iemieso nāvi, ietīdama auto – katafalku – melnā audumā.
Režisora īsinājumu dēļ stāsts risinās diezgan vienkārši – džeks ir pametis meiču, viņas brālis draud atriebties, džeks apsola meiču tomēr precēt, taču pamet vēlreiz savtīgu apsvērumu dēļ, bet, kad meiča mirst žēlabās, viņš atgriežas un dabū galu pats. Taču, pārnesot darbību šādā veidā, rodas jēgas pārbīdes un brīžiem samežģījas loģika.
Klavigo Gētem ir karaļa arhivārs, taču runā par avīzes izdošanu. Runā no satura viedokļa. Izrādē Kaspara Dumbura varonis uznes žurnālīti, uz kura ir paša Klavigo seja. Situācija, kurā var ielikt krietni daudz pašironijas – kaut vai atceroties aktiera ne tik seno interviju žurnālam OK!, kurā viņš pieļāva pāriešanu ārštatā un šaubījās, vai būs laiks mēģināt Klavigo lomu, jo jāfilmējas. Režisors ironiski raugās uz situāciju kopumā, jo arī Marija, kuru Klavigo pametis, brīžiem ir izkāpināta histēriķe, kas šķiršanās mokas pārcieš, raudot, klausoties sirdi plosošas melodijas radio un dziedot tām līdzi. Režisora simpātijas nepieder nevienam. Piemēram, Ivara Kļavinska atveidotajam Marijas brālim Bomaršē galvā uzlikta balta, pūkaina parūka, kas acīmredzot domāta, lai parādītu radniecību ar Marijas Linartes baltmatīti Mariju, taču uztvert nopietni jebko, ko saka cilvēks ar šādu frizūru, nav iespējams. Savukārt pretējā "barikāžu" pusē esošais Mārtiņa Egliena Karloss nesmādē elegantu dzīvi un orālo seksu jau minētās girl22 izpildījumā. Aktieris pārliecinoši rāda cinisku cilvēku – reālpolitiķi un dzīves baudītāju –, un viņa radītais tēls ir viens no monolītākajiem un pārliecinošākajiem. Pārliecinoša uzdotā uzdevuma ietvaros ir arī Marija Bērziņa Sofijas lomā – viņa ir viena no galvenās varones mierinātājām un sargātājām, tikai aktrises iespējas izveidot tēlu ir ierobežotas. Vienplākšņains un karikatūrisks iznācis Jurģa Spulenieka Buenko – sīks briļļainītis, kuram nav cerību iekarot Marijas sirdi un kurš kvēlo sakāpinātā greizsirdībā un naidā pret Klavigo.
Izrādes problēma ir tāda, ka tēli tik ierobežotā izpausmju spektrā, kādu ieviesis Folkers Šmits, ļoti drīz sevi izsmeļ un sāk garlaikot. Izrāde virzās uz priekšu jestri un gludi, bet visiem viss ir skaidrs. Izņemot beigu daļu, kurā režisors respektē Gētes sižetu, bet padara to absurdu.
Kāpēc viņš atgriezās?
Tas, kā Kaspars Dumburs spēlē Klavigo, nedod iespēju saprast, kas īsti ar viņu notiek. Viņa varonis nenoliedzami ir sevī iemīlējies karjerists, kurš it kā grib, tomēr negrib pildīt kaislē izteiktos solījumus, piekāpjas spiediena priekšā, tad tomēr nolemj no meitenes atteikties – gan politisku iemeslu dēļ, gan tāpēc, ka viņas veselības stāvoklis Klavigo biedē. Tālāko norišu atainojums ir mulsinošs – Klavigo šķietami brauc projām no Marijas, aiz kabrioleta zib videoprojekciju ainas, viņa sejā atspoguļojas prieks un atvieglojums. Gētem Klavigo ar sulaini iet pie Karlosa un pa ceļam nejauši uzzina par bērēm, Šmitam galvenais varonis ar auto piebrauc vietā, kur mirusī Marija guļ savu radu automašīnā, kas uz to brīdi pārtapis katafalkā. Viņš metas pie mirušās, brālis viņu sašauj, bet atbilstoši Gētes tekstam gluži kā operā nāvīgi ievainotais varonis agonējot vēl paspēj sarunāt visnotaļ daudz atziņu. Ironija, kas visu laiku ir vairāk vai mazāk derējusi, šeit nospēlē ļaunu joku, jo skatītājam ir grūti saprast, kā uztvert to, ko viņš redz. Vai varbūt režisors grib mums pateikt, ka arī nāve ir groteska, īpaši, ja Marijai galvā uzlikts ziedu kronis?
Padarot Gētes darbu par izklaides pasākumu, režisors patiesībā neko neiegūst. Kritiķe Silvija Radzobe tūlīt pēc pirmizrādes Latvijas TV sižetā izteica līdzjūtību Gētem un aktieriem. Nedomāju, ka tas, ko Nacionālais teātris piedāvā Jaunajā zālē, būtu kaut kas tik bezcerīgi slikts, ka par to jākrīt izmisumā. Taču ir viens nesens piemērs, ar kuru salīdzināt, – Konstantīna Bogomolova stipri saīsinātais un arī kaut kādā ziņā vienkāršotais iestudējums Mēnesis uz laukiem Liepājas teātrī, kur personāžu attiecību shēma bija transformēta, taču apveltīta ar režisora ieviestu jaunu loģiku, un arī ironija bija lietota absolūti precīzi. Uz šī fona Klavigo ir niekošanās, kuras lielākais ieguvums ir putekļu notraukšana no Gētes sējuma un jauns Annas Leščinskas tulkojums.
Johans Volfgangs Gēte. Klavigo
Režisors Folkers Šmits 26. oktobrī plkst. 18.30
Nacionālā teātra Jaunā zāle