Apmeklēt Vladislava Nastavševa iestudējumu pirmizrādi ir reizē aizraujoši un riskanti. Pirmajam redzēt režisora oriģinālos darbus ir vilinoša priekšrocība, tomēr tie vienmēr ir pietiekami sarežģīti, lai pirmizrādes dienā vēl būtu jūtama aktieru piepūle. Tā bija Peldošajos – ceļojošajos Jaunajā Rīgas teātrī, nemaz nerunājot par Tumšajām alejām – izrāde laika gaitā tika īsināta.
Fiziska piepūle Idiota inscenējumā ir acīmredzama un nepārvarama. Varoņi spēles laukumā ielec no augšas, rāpjas pa telefona būdiņas sienām, balansē teju ar galvu uz leju un tā tālāk. Taču acīmredzot jāpaiet zināmam laikam, lai visas šīs darbības šķistu organiskas, pašsaprotamas un izskatītos viegli, graciozi izpildītas.
Svaigi krāsots
Pirmizrādes starpbrīdī sanāca mazliet aprunāties ar Vladislavu Nastavševu, kurš atzina, ka viss vēl esot "svaigi krāsots". Tāpēc, rakstot šo tekstu, prātā visu laiku paturu, ka izrādei ir liels potenciāls attīstīties – kad tā nostabilizēsies. Ir gan viena lieta, kas laikam nemainīsies, – otrajā cēlienā viena no būtiskākajām ainām – Aglajas un Nastasjas Fiļipovnas sastapšanās – spēles laukumā iestudēta samērā tuvu grīdai, un tālāk par otro rindu sēdošajiem ir zināmas problēmas saskatīt aktierus, tāpēc publikā notiek izmisīga cilāšanās. Un, ja šī aina skatītājam "izkrīt" (kaut vai daļēji), tas ietekmē attieksmi pret iestudējumu kopumā.
Šīs iebildes nemazina faktu, ka Nacionālajā teātrī tapis nozīmīgs, savdabīgs Fjodora Dostojevska romāna dramatizējums, kurā darbība pārcelta uz 1989. gadu. Režisors intervijā Silvijai Radzobei Nacionālā teātra žurnālā Būs! pamato, ka tas bijis laiks, kad gaisā virmoja pārmaiņas, uzplauka bizness un izveidojās jauna sabiedrības grupa – jaunie krievi. "Toreiz bija iespēja iet citu ceļu, bet tas netika izmantots. Tagad ir tāpat," norāda V. Nastavševs. Konkrēto laikmeta fonu režisors iezīmē gan dekorācijā – par tās pamatu ņem pelēkas telefona būdiņas –, gan kostīmos, kuros vienlaikus pavīd pirmatnējs jaunbagātnieku "bļesks" un lietoto apģērbu tirgotavu pieticība (Miškins ar mikimausa bildi uz krekliņa), gan skaņu celiņā, kurā izmantota Maksima Dunajevska dziesma no filmas Karnevāls – tajā apspēlēts "Piezvani man!" motīvs. Telefona kā tēla ieviešana palīdz režisoram atrisināt jautājumu par plašo ansambli, kas parasti Idiota uzvedumos šķiet neizbēgams, vismaz pirmajā daļā. Nacionālā teātra versijā uz skatuves parādās tikai nosacīti jaunākā paaudze, atstājot otrā telefona līnijas galā mātes, ģenerāļus, ģenerālienes un mīļākos – Jāņa Vimbas balsī.
Šī nosacītība ietekmē izrādes temporitmu un uztveri kopumā. Režisors pats uzsver, ka pirmā daļa ir prelūdija, savukārt otrā – fūga un atšķirība starp cēlieniem veidota apzināti, respektējot Dostojevska romāna uzbūvi. Miškina uzrašanās pie telefona būdiņām 1989. gada koordinātās ir attaisnojama tīri sadzīviski – kā cilvēks, kurš tieši šajā gadā sāka studēt Rīgā, uztvēru šo būdiņu rindu ne tikai kā simbolu, bet arī ļoti konkrēti, atpazīstami un tieši – līdzšinējā dzīve tiešām bija palikusi vada tanī pusē. Turklāt mizanscēnas veidotas tā, ka arī blakus esoši aktieri viens otru gandrīz neredz, jo pa vidu ir būdiņu sienas. Izrādes pagarais pirmais cēliens paiet drudžainā emocionālajā sakāpinātībā, Artura Krūzkopa tēlotais Miškins nonāk katalizatora lomā samilzušajās kaislībās ap Nastasjas Fiļipovnas roku. Tobrīd Ditas Lūriņas veidotais liktenīgās sievietes tēls šķiet pārsteidzoši robusts, tā ir apstākļu sakritības dēļ par paraupju, pat pavulgāru sievišķi pataisīta būtne, kam bieži vien nākas sevi aizstāvēt zobiem un nagiem. Var pieņemt, ka zem šīs aizsargkārtas jūtamais izmisums ir tas, ko intuitīvi uztver Miškins un kas viņu Nastasjā Fiļipovnā pievelk. Pirmajā cēlienā drīzāk komisks un neveikls izskatās Rogožins (Kaspars Dumburs), toties tipisks ierēdnis, pat ar zināmu pievilcības devu ir Gaņa (Ģirts Liuziniks). Imants Strads Ļebedevu rāda kā kaut ko līdzīgu Sančo Pansam, savukārt Līga Zeļģe Varvaras lomā ieskicē kompleksu māktu būtni.
Miškins zem sloga
Arturs Krūzkops Miškina lomā iemieso tā dēvētā svētā muļķīša tipāžu – un tā viņš arī tiek nosaukts; viņš ir izteikti nevarīgs, trausls, runā maigā balsī. Šķiet, viņu pie zemes var notriekt ar vieglu pļauku. Taču šāds lomas traktējums nerada attīstību un izdara aktierim lāča pakalpojumu, jo viņš – iespējams, ar režisora ziņu – otrajā cēlienā nobīdās norišu perifērijā. Tas notiek pat uzsvērti – telefona būdiņa tiek sagāzta šaurā leņķī pie pašas grīdas tieši virsū aktierim, viņš izrādās piespiests pie zemes un nevarīgs brīdī, kad Aglaja, Nastasja un Rogožins risina attiecību peripetijas. Jau pirmajā cēlienā, bet jo izteikti otrajā, izrādes priekšplānā izvirzās tieši Nastasja Fiļipovna. Ditas Lūriņas varonē ir daudz iekšēju pretrunu un nespējas izlemt, ko īsti iesākt, vienlaikus Nastasjā ir iekodēts neglābjams fatālisms, sajūta, ka dzīve drīz beigsies un tas ir nenovēršami. Lūriņas enerģētika ir ārkārtīgi spēcīga, un Antas Aizupes tēlotā Aglaja, kura turklāt ietērpta meitenīgā blūzītē un īsos svārciņos, nav viņai nopietna pretiniece. Aktrise spēlē atdevīgi, bet – atkal atgriezīšos pie mizanscēnas faktora – daļa publikas viņu nozīmīgākajā ainā neredz, un rodas sajūta, ka viņas varones pārdzīvojumi režisoru šoreiz interesē mazāk. Nastavševu vairāk aizrauj iespēja šķetināt kaislības, ko iemieso Nastasja Fiļipovna un Rogožins. Kasparam Dumburam režisors ļoti palīdzējis atklāt savas "mīlu un nīstu" izjūtas – runājot par Nastasju ar Miškinu, viņš visu laiku met ar nazi pa telefona būdiņas sienu. Ritms, ko aktieris var regulēt pats, palīdz viņam strukturēt varoņa emocijas un panākt reizē konkrētību un vispārinājumu. Skatītājs neredz, vai nazis trāpa vienkārši pa sienu vai kādu attēlu. Kad būdiņa tiek pagriezta, atklājas, ka uz sienas uzgleznots Hansa Holbeina Jaunākā darbs Mirušais Kristus. Šis ir vienīgais moments, kad Idiota interpretācijā režisors iekļauj izteikti reliģisku elementu, jo hrestomātiskā mainīšanās ar krustiņiem iestudējumā neparādās.
Ir mazliet kaitinoši, ka izrādes finālā, kad palikuši abi pretmeti – Miškins un Rogožins – režisors viņus iekombinē telefona būdiņā kā gleznas rāmī visai dekoratīvā mizanscēnā. Izskatās, protams, labi, tomēr primāra šķiet vēlme pielikt vizuāli efektīgu punktu. Izrādi kopumā var skatīties ar aizrautību un interesi, tai piemīt mērķtiecīgs robustums, teju brutalitāte, fiziskā teātra elementu klātbūtne, tomēr stāsts ir par dvēselēm, kas galīgi un bezcerīgi apmaldījušās.
Idiots
Nacionālā teātra Jaunā zāle
Tuvākā izrāde 23. aprīlī plkst.18.30