Nevar būt, ka esat beigusi Induļa Zariņa meistardarbnīcu! Jūs taču esat tik laikmetīga! – iesaucās Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ivars Heinrihsons, apskatot Ilzes Orinskas izstādi Mazie formāti. Par laikmetīgumu mazliet vēlāk, bet tiesa, ka Orinska pēc LMA absolvēšanas 1992. gadā studēja vēl Brēmenes Mākslas akadēmijā (līdz 1999. gadam), vēlāk saņēma vairākas stipendijas radošajam darbam un likumsakarīgi izvērsa savu darbību Vācijā. Jaunākās personālizstādes sarīkotas Gerharda Marksa paviljonā Brēmenē un Laikmetīgās mākslas centrā Zīkē, kā arī M+R Fricke galerijā Berlīnē, ar kuru viņu tagad saista līgumattiecības. Tāpēc skate Rīgā faktiski ir galeriju kopprodukcija, un sanāk, ka latviešu auditorijai ar mākslinieci jāiepazīstas gandrīz no jauna (neliela parādīšanās Rīgā notika 2004. gadā). Pārsteidz gan stilistika, gan tēma. Tas ir pat nedaudz kuriozi, jo abas patiesībā ir cieši saistītas ar Latviju. Tomēr ir nianse.
Ilze Orinska lieto prasmes, kas apgūtas Latvijā, sākot jau ar Rozentāla Mākslas vidusskolu, viņas darbos attēlota Latvijas flora un fauna. Sižetos aiz ārējās bezkaislības slēpjas īsta lauku drāma – kaķis starp nomedīta putna spalviņām vai krupis, kas uzglūn odiem. Konkrētie augi, putni, kukaiņi ir portretēti Latgalē, Mežvidos, mākslinieces vecāku lauku īpašumā. Darbos nav izteiktu stilizācijas pazīmju, bet autore arī nemēģina izdzēst eļļas gleznojuma tekstūru, kā to darītu fotoreālisti. Atpazīstamu rokrakstu veido neliels krāsu satumsinājums, kurā spilgtākie elementi nepārkāpj "dabisku" toņu robežas.
Niansi veido distance, kas šķir skatītājus Berlīnē un Latvijā. Internacionālajā mākslas metropolē, saprotams, šis ir piedāvājums no pašas Eiropas Savienības austrumu robežas, kur "eko" ir dzīva tradīcija, nevis modīgs trends. Savukārt Latvijā – varbūt kādam pat negribēta atgriešanās pie bērnības zemes un uztveres. Tomēr vairākumam izstādes atklāšanas viesu sejā bija redzams tāds kā priecīgs atvieglojums – par atļauju skatīties uz to, kas patīk?
Heinrihsona pieminētais laikmetīgums situācijā, kad šis jēdziens Latvijā jau kļuvis gandrīz par anekdoti (sākot ar jauna muzeja veidošanu, kurā gribēja izstādīt instalācijas, bet iepirka gleznas, kas beigās tik un tā nonāca "nelaikmetīgajā" muzejā), ir nekas cits kā pārdomātu izvēļu summa, ko iespējams racionāli argumentēt. Māksliniece atceras – kaut kur lasījusi, ka mūsdienās māksla ir viss, izņemot naturālistiskus dzīvnieku attēlus, un nodomājusi – tieši tas, ko es daru! Māksliniece gan neapgrūtina skatītājus ar rakstītām koncepcijām. Mērķtiecība tematikas un formas izvēlē, loģiski, ir saskatāma arī "uz aci", ja vien tā ir asredzīga. Starp citu, daļa izstādīto gleznu ir no sērijas Naturalia, kas nav jaunākais autores veikums. Pēc tās bijuši vēl Instrumenti un Apiarium, kas veltīti lauku darbarīku ainām, kā arī ainām no bitenieku darba. Skatītāji tos var iepazīt turpat galerijā, šķirstot iekārtojuma un poligrāfijas ziņā nevainojamus katalogus.
Mazie formāti
Ilzes Orinskas izstāde galerijā Māksla XO
Līdz 26.03.