Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Grāmatas Ūdens atmiņa recenzija. Viļņojoties vārdiem līdzi

Somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns Ūdens atmiņa ir vēstījums par pasauli pēc apokalipses.

Nākotne kā vienlaikus neskaidra un neizbēgama kategorija arvien radījusi bažas gan sazvērestības teoriju piekritējam, gan vienkārši ikvienam, kurš mēdz aizdomāties tālāk par dīvānu un televizoru. Taču kopš dažiem desmitiem gadu, šķiet, ar īpašām raizēm nākotnē raugās tieši literāti, radot arvien jaunas apokaliptiskas versijas par to, kas varētu mūs sagaidīt aiz nākamā gadsimta vai pat tikai nākamās desmitgades stūra. Sākot ar kodolkaru starp lielvarām un beidzot ar gēnu inženierijas radītu "zombiju apokalipsi", nākotnes perspektīva pēdējā pusgadsimta fantastikā, šķiet, satumst acu priekšā. Arī somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns Ūdens atmiņa ir vēstījums par pasauli pēc apokalipses, taču tā ir cita veida apokalipse – "ne ar dārdu, bet ar smilkstu", par pasauli, kuras seju uz visiem laikiem mainījusi nevis militāra, bet ekoloģiska katastrofa.

 

Tējas meistara noslēpums

Beidzoties naftas kariem, uz Zemes sākušies ūdens kari. Pēc tā dēvētā Krēslas gadsimta (tekstā netiek paskaidrots, kas tieši tajā noticis, var vienīgi apjaust, ka tas bijis kas šaušalīgs) kontinentu apveids ir mainījies, globālā sasilšana darījusi savu, vērtīgāks par zeltu ir kļuvis tīrs ūdens – tā devas tiek kontrolētas, izdale uzraudzīta, un nelegāla tā ieguve ir noziegums. Elektrību ražo saules baterijas, apgrūtināta ir gan ceļošana, gan informācijas aprite, kuru rūpīgi kontrolē. Par spīti visam, cilvēki ir adaptējušies jaunajai sistēmai. (Mēs taču allaž adaptējamies.) Pasauli – vismaz to daļu, kuru redzam atainotu romānā, – pārvalda Ķīna vai, pareizāk sakot, valstiskais formējums, kas izveidojies no mūsdienu Ķīnas, savukārt valsts, kuru pašlaik pazīstam kā Somiju, ietilpst Skandināvijas savienībā.

Šīs savienības pilsone ir jaunā Noria Kaitio – tējas meistara meita, kura, pārņemot no sava tēva tējas meistara amatu, uzzina bīstamu noslēpumu – zināšanas par tīra ūdens avotu, kurš, rūpīgi apslēpts, arvien vēl izverd zem klintīm tēva māju tuvumā un kuram pateicoties meistara gatavotajai tējai arvien bijusi tik īpaša garša. Taču šāda nezināma avota neatklāšana autoritātēm, saprotams, ir ar nāvi sodāms "ūdensnoziegums". Interesanti, ka nekur romānā netiek minēta tējas ceremonijas austrumnieciskā izcelsme; arī pašas Norias un visu citu tēlu etniskā identitāte paliek nezināma vai arī – un tas ir ticamāk – romāna kontekstā nav svarīga.

Avots nav vienīgais Norias noslēpums. Kopā ar draudzeni klaiņojot pa "plastmasas kapsētu" – milzīgu agrāko laiku atkritumu lauku –, Noria uziet kompaktdisku ar senas ekspedīcijas dienasgrāmatas fragmentiem, kurus noklausoties vērīgam lasītājam pamazām kļūst skaidrāka planētu piemeklējusī klimata katastrofa un vienlaikus tiek uzdots jautājums: kas paliks pāri no pašreizējās civilizācijas, kad tā vai citādi būsim pielikuši tai punktu? Vai tiešām tikai senās elektroniskās godības izgāztuve pusviduslaicīgas pasaules vidū, kura nespēs saskatīt mūsdienu tehnoloģiju elkiem ne jēgu, ne lietojumu? Noria apjauš, ka viņas pasaule glabā daudz vairāk noslēpumu nekā tikai slepenus avotus. Taču zināšanas, tāpat kā slepeni avoti, līdzi nes briesmas.

 

Noria nav pasaules glābēja

Emmi Iterantas rakstībā savdabīgi sakausēts rietumnieciskais un austrumnieciskais – divas pasaules, kuras, par spīti Kiplinga slavenajam pravietojumam, satikušās, un līdzīgā neparastā, taču pilnīgi organiskā vienībā savīts pirmsindustriālais un postapokaliptiskais. Atšķirībā no daudziem drūmi saspringtiem distopiskiem romāniem, kuru autori mēģina šokēt lasītāju ar iespējami baisākām nākamības ainām un asu, ekspresīvu stilistiku, Emmi Iterantas rakstība ir tikpat lēna un meditatīva kā vairākkārt aprakstītā senā tējas ceremonija, tēlaini blīva kā Austrumu dzeja.

Noria atšķirībā no daudziem distopiju varoņiem nav pasaules glābēja: viņas patiesības meklējumi ir drīzāk pasīvi nekā aktīvi, secinājumi drīzāk melanholiski nekā urdoši. Šajā ziņā Noria, protams, reprezentē nākotnes cilvēci, kura šķiet padevusies neizbēgamā priekšā. Tomēr Norias klusā, vērojošā nostāja, kas liek nevis doties noskaidrot visu patiesību, uzjundīt dumpi, mainīt pastāvošo iekārtu, bet savaldīgi turpināt noturēt tējas ceremonijas pēc gadsimtiem ilgušām tradīcijām, lai saglabātu savā un savu tuvinieku pasaulē kaut nedaudz identitātes un struktūras, tad arī ir Gandija nevardarbīgajai pretestībai tuvākais sižetiskais pavērsiens, kādu vismaz man izdevies sastapt daiļliteratūrā.

 

Teksta plūstošā struktūra

Romāna vēstījums skan Norias balsī, līdz ar to lasītājs šīs pasaules ainu liek kopā no sīkiem gabaliņiem kā pa pusei nozaudētu bilžu mīklu, un tā iznirst acu priekšā pakāpeniski kā no miglas vāliem, daudzviet kontūras atstājot ar nolūku izplūdušas. Mēs neuzzinām labu tiesu no tā, kā tieši ir izveidojusies un kā funkcionē šī jaunā pasaule, jo Noria uzmanīgi vairās paust ne vien to, ko nezina, bet arī to, ko nav ļauts zināt. Galarezultātā šī nav rokasgrāmata "kā izdzīvot pasaulē, kurā valda ūdens trūkums", bet liriska meditācija par to, ko nozīmē būt cilvēkam jebkuros – arī šādos – apstākļos.

Īpaši atzīmējama romāna valoda – manuprāt, unikāla fantastikas žanra kontekstā. Jaunās sievietes monologs ir poētiski piesātināts, vijīgs un lekns no metaforām, līdz pat tādai pakāpei, ka aizraujamies varonei līdzi apkārtnes sīkumu kontemplatīvā vērošanā, kamēr traģiskā konotācija šķiet teju nemanāmi verdam tieši zem virskārtas. Līdz ar to rodas paradoksāla situācija – romāna tekstu iespējams (pateicoties Maimas Grīnbergas fantastiskajam darbam) lasīt kā filozofisku dzejprozu, ik pa laikam mūs no vārdu viļņiem asi izrauj apziņa par to, kāds saturs ietilpināts poētiskajā formā. Un vēl šķiet: teksta plūstošā, līganā struktūra bez asiem pavērsieniem, bez precīzi definēta iesākuma un beigām, autores radītajai pasaulei un tēliem itin kā iztekot caur pirkstiem, arī stilistiski imitē to, par ko tajā runāts visvairāk, – ūdeni. Beigu beigās teksts aizplūst, atstājot lasītāju bez akmenī iecirstas skaidrības par to, kas tas bija, ko viņš nupat izlasījis. Toties ar savādu veldzi.

Festivālā Prozas lasījumi Emmi Iterantu varēs sastapt Rīgā: tikšanās ar rakstnieci notiks 7. decembrī plkst. 17.30 Hotel Bergs Stikla zālē.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja