Mēs visi viņu pazīstam. To sievieti, kura tīra un uzkopj. Un uzkopj. Un atkal uzkopj. Putekļu lupata un slota ir viņas pastāvīgie sabiedrotie. Ja kāds ienāk telpā ielas apavos, viņa šausmās sastingst. Nekārtība atvilktnēs viņas acīs ir ļaunāka par nāves grēku. Vēl viņa paniski baidās no tā, ko cilvēki – jebkuri cilvēki – varētu par viņu padomāt. Vēl viņa lieliski zina, kādai jābūt lietu kārtībai uz šīs planētas. Pilnīgi visu lietu, sākot no dakšiņām un beidzot ar attiecībām.
Pirmā disonanse
Zviedru autora Frēdrika Bakmana trešā latviski tulkotā romāna Te bija Brita Marija (iepriekš izdoti darbi Vīrs, vārdā Ūve un Omce sūta sveicienus un atvainojas) titulvarone ir tieši šāda – maniakāli pedantiska, takta izjūtas neapgrūtināta pusmūža kundzīte, kā droši vien atzītu psihologi, ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Taču, lai cik komisks un kaitinošs šāds personāžs liktos no pirmā acu uzmetiena, romāns – tāpat kā pārējie autora darbi – tikai vienā līmenī kopā ar lasītāju uzjautrinās par cilvēciskajām vājībām, kāpinot tās kvadrātā un kubā. Zem sadzīviskās ironijas virskārtas Bakmana darbs iedzīvina stāstu ar lielo burtu, kurā lasītājs saskatīs gana daudz taustāmas realitātes – tad, kad otrajā plānā būs aizslīdējusi parodijas ārējā atribūtika un vēstījuma formāts, kurš līdz zināmam brīdim būs veiksmīgi izlicies par komisku dāmu romānu.
Šo priekšstatu gan noārda jau teksta pirmās lappuses, jo – kurš dāmu romāns galvenās varones lomā noliek 63 gadus vecu sievieti? Tieši šajā vecumā, kuru apiet un ignorē gan vairākums rakstnieku, gan sieviešu izdevumu, Brita Marija apņemas sākt jaunu dzīvi, pamest krāpnieku vīru un pirmo reizi mūžā atrast darbu. Šeit tekstā ieskanas pirmā asā disonanse, kas Britas Marijas pedantisko rosīšanos un asociālo izteiksmes veidu no vienkārša lasītāja smīdināšanas paņēmiena ja ne gluži uzreiz padara par psiholoģiskas diagnozes simptomiem, tad vismaz ļauj apjaust, ka dakšiņu kārtošana galda piederumu atvilktnē un bezgalīgu darāmo darbu sarakstu sastādīšana kļuvusi par veidu, kā sieviete ir iemācījusies izdzīvot šajā pasaulē – pasaulē, kurā gadu pēc gada viņa ir atteikusies no sevis. Vispirms Brita Marija atsakās no iespējas strādāt algotu darbu, lai parūpētos par vīru. Tad vīramāti. Tad ir jāizaudzina vīra bērni. Vienmēr atrodams vēl kāds, kuram palīdzēt, kuru atbalstīt, par kuru parūpēties. Tikai par viņu pašu nav parūpējies neviens.
Neviens nav par savādu
Kad sievietes neatlaidības nogurdinātais darbā iekārtošanas birojs uz trim nedēļām nosūta viņu strādāt mazā pilsētiņā Borgā, kurā, gluži tāpat kā Britas Marijas dzīvē, nenotiek itin nekas – tur gaudulīgi dzīvību velk viena vienīga picērija, pusaudži trenkā futbolbumbu un pieaugušie vēlas vienīgi pārcelties dzīvot kaut kur citur –, lasītājs sagaida šāda veida romāniem raksturīgo "radikālo pārmaiņu stāstu".
Radikālas pārmaiņas patiešām būs, taču visai neparedzētas. Šai stāstā lielu lomu spēlēs dzeramā soda, šokolādes batoniņi, pašpārliecināta žurka un balkona durvis, kā arī jau pieminētā picērija un futbola klubs, draudzīgs policists, bariņš tīņu un nešpetna būtne ratiņkrēslā... Sižets nevirzīsies gludi un kārtīgi – tas lēks klupšus krišus tāpat kā Brita Marija, kura jau savā ierašanās dienā "uzspridzina" automašīnu, dabū pa galvu ar futbola bumbu un attopas uz netīras picērijas grīdas. Klasiski dāmu romāna elementi, piemēram, dziļas nožēlas pārņemtais vīrs un kontrastā tam – varones jaunais pielūdzējs, tekstā uzradīsies tik neierastās kombinācijās, ka radīs šaubas par to, vai autors šos pavērsienus vispār domājis nopietni, taču tas nebūt netraucēs no sirds dzīvot tiem līdzi.
Akcenti pārbīdīsies, prozaiskajai perifērijai (noplukušai picērijai) iegūstot mītiska visu notikumu centra statusu, un tādā pašā garā mainīsies itin viss, arī mūsu domas par notiekošo. Jo pavisam tuvu romāna beigām, kad jau tāpat esam sapratuši, ka aiz komiskās fasādes slēpjas stāsts «ar dubulto dibenu», vēstītājs piepeši atklāj kārtis, kādas nodaļas pirmajā (un arī pēdējā, ja nu mums piemirstos) teikumā pavisam tieši paskaidrojot: "Sasniedzot konkrētu vecumu, visi jautājumi, ko cilvēks sev uzdod, patiesībā ir par vienu un to pašu: kā tev nodzīvot savu dzīvi?"
Šķiet, lai līdzētu rast atbildi uz šo jautājumu, autors ir speciāli radījis Britas Marijas tēlu kā visbezcerīgāko situāciju kopuma esenci; tādās situācijās cilvēks par pilnīgi loģisku rīcību uzskatītu atmest visam ar roku un padoties. Britas Marijas dzimums, vecums, bezdarbs, normāli funkcionējošas ģimenes un sociālo prasmju – patiesībā nekādu vērā ņemamu prasmju – neesamība: ko šādam cilvēkam ar savu atlikušo mūžu iesākt jauno, drošo un veiksmīgo laikmetā? Taču autors spītīgi apgalvo: nekad nav par vēlu, neviens nav par savādu, nekas nav neiespējams.
Gan izmirstošo pilsētiņu, gan Britu Mariju ir par agru norakstīt zaudējumos, jo tās abas (un, protams, vide tikai spoguļo personāžu) ir sava veida labdabīgās Pandoras lādes, kas aiz ārējā inertuma slēpj neskaitāmus pārsteigumus. Domāju, nebūs pārspīlēti apgalvot, ka vieglā žanra romānu autoram nepieciešams īpašs talants, lai, izstāstot uzjautrinošu, izklaidējošu un hiperbolizētu stāstu, liktu lasītājam apjaust ko būtisku šajā romānā – to, cik dziļa mēdz būt vientulība, cik savādas formas tā spēj pieņemt un cik ļoti mums nepieciešams būt mīlētiem un vajadzīgiem, arī pašiem sev.
Visnotaļ iespējams, ka romāna nosaukums (tas daļai lasītāju asociēsies ar uzrakstiem, kurus sociāli neapzinīgi pilsoņi mēdz iegravēt dažādos objektos) tulkojams tieši šādi – savas esamības nospieduma atstāšana šajā pasaulē kā kaut kas, pēc kā visi klusībā alkstam. Jā, romānā jaunu jēgu iegūst arī virkne citu labi zināmu patiesību – kaut vai banālais apgalvojums, ka nepieciešams īstenot savus sapņus, kas ļauj tekstam noslēgties ar valdzinoši atvērtu epizodi. Taču kopumā šis stāsts par savādnieci, futbolu un rituāliem ir aicinājums nekad nenorakstīt nevienu. Pat sevi ne.