Nu jau viņš sen vairs nav redzēts. Bet kādreiz viņu pazina visa Rīga. Liela auguma sirms vīrs ar Lielvārdes jostu un pamatīgu kūju. Pie Brīvības pieminekļa viņš rītos izpildīja valsts himnu, pie Saeimas skandēja uzsaukumus, bet uz Rīgas domi nāca lūgt deputātiem naudiņu. Īvāns naudu nedeva nekad, Kurdjumovs deva vienmēr (re, gandrīz tenka sanāca). Mīlēja palielīties, piemēram, ar to, ka tikko sabiedriskajā transportā ievērojamu politiķi nosaucis par vieglas uzvedības sievieti. Bet reiz, palūkojies apkārt, vai neviens nedzird, viņš pieliecās un viltīgi man piemiedza: "Meitiņ, zini? Es skaitos traks, tāpēc varu runāt, ko gribu. Tu skaities normāla, tāpēc tu vis tā nevari."
Pasaules valdnieks nu jau vairākus gadus Dieva dārzos saskandina ar kolēģi, taču to, ko domā, atļaujas runāt vēl viens otrs. Dzejnieku Rihardu Bargo par traku gan laikam vēl neviens nav nosaucis – par skandālistu un provokatoru gan. Tāpēc viņš drīkst runāt to, ko domā, – tāpat kā to drīkst dzērāji, viduslaiku galma āksti un ļoti mazi bērni. Un tai Bargajā, kas ir viņa jaunās grāmatas Plikie rukši galvenais varonis (nejaukt ar autoru!), laikam ir pa druskai no viņiem visiem.
Tarkšķēšana pilnā balsī
Tāpat kā savās iepriekšējās grāmatās, arī Rukšos (tikai vēl ekspresīvāk) Bargais uzstājas kā latviešu literatūras enfant terrible, kuram kā drakonisku audzināšanu "sēdi taisni, muti ciet!" nebaudījušam mūsdienu jaunulim tā vien nagi niez ķert un aptaustīt visu, kas uzpeld redzeslokā, skaļā balsī uzdot neērtus jautājumus, izdarīt paradoksālus secinājumus, ar pirkstu norādīt uz lasītāja nabu, tad uz savējo un ar līksmu saucienu: "Punkijs, punkijs!" censties piespiest vienu pie otras.
Par tēmām, par kurām pieņemts puritāniski klusēt vai cieņpilni klusēt, vai vēl kaut kādā akceptējamā veidā klusēt, viņš līksmi tarkšķ pilnā balsī – vienādā intonācijā vēstīdams gan par sava mūža vīriešiem, gan balto patversmes sunīti, svētbildēm, alkoholu un latviešu literātiem. Un ir neizteicami atspirdzinoši vērot, kā Bargais (tas, kurš grāmatas varonis) kā tāds XXI gadsimta postpadomju mazais princis ar sirmu bārdu un Moriseja krekliņu mugurā naivi ziņkāri ceļo no planētas uz planētu, apciemodams un "izbesīdams" skaistos, gudros, ietekmīgos, izlaidīgos un nepamanāmos.
Lasot Rukšus, tu izbaudi to, ko pats autors nodēvē par "patīkamu absurda sajūtu – ākstīšanās ir uzvarējusi normalitāti, un pasaulē atkal viss ir kārtībā". Bargais rosās kā triksters, latviešu literatūras Behemots vai, piedodiet kalambūru, Fagots, kurš apšauba normu, izaicina kārtību, mīļi smaidot, rāda vidējo pirkstu karalim un nodrošina eksistencei nepieciešamo haosa devu. Autors jau priekšlaicīgi atbild uz visiem dzeltenīgajiem jautājumiem, kurus lasītājs pie sevis nodomā, bet pieklājīgi neuzdod, un šādi atmasko pašu lasītāju.
Spēlējot ar atklātām kārtīm, viņš piespiež lasītāju niknoties par to, ka viņējās ir prasmīgi aizklātas. Un tāpēc Bargo dēvē par provokatoru. Lai gan provocējošo tekstu un "nesmuko vārdu", par spīti daiļrunīgajam brīdinājumam "līdz 18 nelasīt" uz grāmatas aizmugurējā vāka, tekstā nav vairāk kā katrā trešajā jaunākās latviešu prozas darbā, nemaz nerunājot par Mišelu Velbeku un citiem ārzemju "provokatoriem".
Tas ir Moriseja baritons
Pieļauju, ka par turpmāk teikto recenzijas autori saskaņā ar labākajām pēdējā laika tradīcijām kopā ar šo avīzes numuru, Bargā grāmatu un pašu Bargo ieteiks sadedzināt uz sārta, bet Rukšu tekstā, kurā vienotā straumē plūst asociācijas un vīzijas, atmiņu skaidas un iztēles skices, saskatu atbalsi no Rubeņa un Subača "īspasaku" un aforismu intonācijām.
Stāstītājs bez piepūles notver lielo mazajā un otrādi, pļāpā ar un par Dievu kā ar savu čali – un tieši tāpēc arī par cilvēkiem viņš nevar izteikties citādi, kā izsakās. Līdz ar to tekstā nav un nevar būt vietas uzspēlētai pietātei, kādu nez kāpēc gribam sagaidīt no tiem, kas raksta par "augstajām sfērām" – sākot ar kultūru un beidzot ar reliģiju. Ja reiz šai pasaulē tādā paulkoeljiskā sentimentā viss ir vienots, taisnība vien būs, ka Dievs sēž Bargajā kā saulains puisēns, un šis saulainais puisēns vienlaikus ir pats autors.
Bargā teksta "firmas zīmes" ir bērnišķīgi (nu labi, varbūt mazliet pietēlotais) izbrīnītais smaids un tikpat bērnišķīgā faktualitāte: lietās un norisēs netiek saskatītas to tradicionālās sasaistes, bet atrastas citas – neierastas. Pēc kolektīvas dropes gultas galvgalī atrasts plastmasas maisiņš ar baltmaizes kancīti un brētliņu bundžu kļūst par atbalsi bibliskajam tūkstošu paēdināšanas brīnumam, zem smagā mūka mēteļa patvērumu rod draugu apskāvieni, pats vēstītājs iet kā "pareizticīgo baznīca uz divām kājām", turēdamies pie savas dvēseles "mazā Rihardiņa", kurš savukārt turas pie omītes debesīs. Un nav tur nekādu pretrunu. Šī pasaule griežas čirkstēdama kā melna vinilplate, autors un lasītājs kopīgi vizinās ap centrālo adatiņu kā mazas gumijas rotaļlietiņas Visuma kopējā smeldzīgajā baritonā: un tas, protams, ir Moriseja baritons.
Pirms apziņas nebūtība
Epizodi, kuru kultūras aktualitātēs rūdītais lasītājs no Plikajiem rukšiem, domājams, gaida visvairāk, – atmiņas par autora tiesas procesu saistībā ar iepriekšējo prozas grāmatu Tenkas, pareizāk sakot, ar tās fragmentu publicējumu internetā, – Bargais pats trāpīgi nodēvē par literāru absurdu, kas jārisina ar juridisku argumentāciju.
Naivi lietišķā stilā izklāstīta, epizode pati par sevi kļūst par vienu no brangākajiem "tenku" žanra papildinājumiem, kas rotātu jebkuru alternatīvu latviešu literatūras vēsturi, tikai ar to neapšaubāmo plusu, ka tā būtu arī vēsturiska. Taisnība – no Tenkām pavisam prom Bargais nav ticis arī Rukšos, ik pa brīdim teksta jau tā fragmentētajā struktūrā iestarpinādams kādu no savām amizantajām "klusajām dabām". Piezīme uz lappuses malas: savulaik universitātē ievērojama Latvijas folkloriste lekcijā par latviešu tautas apdziedāšanās tradīciju uzsvēra – par rituālās apdziedāšanās dziesmām apvainoties nedrīkstēja: tās varēja būt tik nekaunīgas, cik vien tīk, tikai nekādā gadījumā nedrīkstēja nejauši izrādīties patiesas.
Trakonama darbinieks, tīģeru uzraugs, sanitārs, garīgā semināra students, maketētājs, dzejnieks – kas tik viss viņš nav bijis! Tikai mazpamazām lasītājs apjauš, ka visās šajās atmiņu epizodēs, kuras punktē asociatīvas un tīri iztēlē dzimušas domuzīmes, rakstītājs pamazām attālinās horizontā, atkāpjas arvien tālāk aizgājušajā kā tāds skumji draisks Bendžamins Batons. Savādie divtūkstošie pārplūst dullajos deviņdesmitajos, diskoraibajos astoņdesmitajos, autors kāpj vēsturiskajā Pērkona koncerta vilcienā Ogre–Rīga, planē nelegālu tablešu migliņā un holdenkolfīdiski tracina skolotājus, iemīlas, bēg no mājām, iemanto caurumu pakausī, sarūk, sarūk un pamazām ieaug atpakaļ pirmsapziņas un pirmstapšanas svētlaimīgajā nebūtībā. Tā viņš tur aizslīd, dancinādams titulāros rukšus, kas vienlaikus ir amizantas multfilmas bezbikšainie varoņi un bibliskais cūku pulks, kas gāžas no kraujas ar katra personīgajiem dēmoniem vēderā.
IVV