Diez vai kāds ņemsies apstrīdēt, ka ikvienas valsts vēsturē eksistē savi "sakrālie periodi" – laikposmi, kurus pietāte šķietami liedz preparēt ar ārsta profesionāli nežēlīgajiem pirkstiem. Tomēr agrāk vai vēlāk tiem jānonāk zem lupas. Latvijā kā šāds neaizskaramais periods tautas atmiņā ilgi glabājās ulmaņlaiki, kuru sviestzeltaino glanci ieskrāpēt sāka atļauties tikai samērā nesen.
Neapšaubāmi visiem baltiešiem kopīgi sakralizēts ir arī 80. gadu beigu posms, proti, nacionālā atmoda – laiks, kuru, nereti romantizējot, konfrontē gan ar perestroikas jucekli pirms tam, gan ar brīvību atguvušo nāciju ideālu zudumu pēc tam. Taču, kamēr latviešu vēsturisko romānu klāstā vēl tikai gaidām kādu, kurš ar asu spalvu uzšķērstu šo laikposmu, tepat līdzās, Igaunijā, rakstnieks Reins Rauds jau to ir izdarījis – romānā Perfektā teikuma nāve ne tikai saudzīgi pabikstot sentimentālo atmiņu zeltījumu, bet kārtīgi pārvelkot tam ar visiem desmit nagiem un atklājot zem svētā glītuma apslēpto ne visai glīto slāni, ko bieži izvēlamies aizmirst vai aizmālēt.
Slinkā izvarošana
Katrai tautai tāpat ir sava vēstures ikonogrāfija, un lielākā daļa latviešu lasītāju tikai miglaini atminēsies to, kas risinājās aiz neesošās ziemeļu robežas laikā, kad Latviju tricināja rakstnieku plēnumi un auseklīši. Taču Rauda romānā viegli novilkt paralēles starp abām atmodām, jo stāsts nav par vienas tautas vēsturi (un rakstnieks jau romāna ievaddaļā tekstu apdrošina pret burtisku uztveri), bet par atmiņas fenomenu un uzticēšanās deficītu, kas nav tikai kāda viena laika iezīme.
Kad paklausās pašreizējās vidējās paaudzes stāstos, šķiet, ka, tāpat kā puse padomijas slavenajā talkas sestdienā kopā ar Ļeņinu bija stiepusi baļķi, atmodas gados visi bija stāvējuši ar plakātiem, nesuši ziedus pie aizliegtajiem pieminekļiem, vilkuši mastos sarkanbaltsarkanos karogus un nebaidījušies ne partijas, ne čekas. Reins Rauds prasmīgi noārda mītisko slāni, kas pāraudies pāri faktiem, bināro opozīciju "mēs – viņi", "melnie – baltie", "okupanti – vietējie", atsegdams to betonīgi pelēko masu, kas aizņem lielāko daļu starp abām galējībām, – to, kura negrib nekādus pārmaiņu vējus, nedz arī ir fanātiski uzticīga kādai – vienalga, nacionālisma vai sociālisma – idejai, bet vienkārši cenšas izdzīvot.
Šo pieradumu, samierināšanos, nelēkšanu acīs romānā ataino neomulīga metafora – kāda pusmūža pāra remdenās attiecības, kurās tuvība ir vien "slinkā izvarošana": viens bez iekāres ņem, un otra bez sajūsmas atdodas. Jo tā vienmēr bijis un būs, ko tur daudz iespringt.
Mainīgais vēja virziens
Romāna centrālā laika ass ir saspringušais mirklis pirms kaut kā reālas notikšanas, kuru var visādi poetizēt, bet kurā tomēr vēl nav skaidrs, kas tūliņ grūs un uz kuru pusi, – un tas nav nekāds "mazu brīdi pirms gaismiņas", bet biedējošas neziņas pilns stingums. Savienības visvarenība irst pa vīlēm, bet tie, kas mīt monstra kabatās, šo iršanu jūt vien kā neskaidru nojausmu gaisā. Par to, kas kaut kur gaisā, varas pārstāvjiem, tā teikt, nospļauties, bet cilvēks parastais nemierīgi vēro mainīgo vēja virzienu, nebūt netiekdamies ideālu vārdā uzreiz gulties ar krūtīm uz ambrazūras.
Romāna nelineārais stāstījums plūst uz priekšu lēcienveidīgi, kā no tumsas izraudams atsevišķu ainu zibšņus. Jauniešus Tallinas centrā, kas piketē par okupācijas karaspēka izvešanu, novēro ne tikai ironiski tipizēti čekas aģenti, bet arī viņu pašu piesardzīgākie tautieši. Vīri melnā aiztur jaunu dumpinieku bāžam koka dobumā slepenu vēstuli (ak, cik saldi autors apsmaida šīs spiegu romāna klišejas!), un vēlāk jaunekli pratina čekists filatēlists, kura dēls savukārt, tēvam nezinot, arī nokļuvis "drošības orgānu" redzeslokā.
Lai izkļūtu no aresta, patriots paraksta piekrišanu sadarboties, bet cits īstens igaunis, iefiltrējies trimdas tautiešu aprindās, piegādā noteikta veida informāciju tiem, kurus tā interesē. Krievu valodas skolotāju paved bijušais audzēknis, uzticēdams tai mazo ("Rīgā ražoto!" lepni ievēro latviešu lasītājs) Minox fotoaparātiņu VDK aģentu slepeno lietu pārfotografēšanai. No rokas rokā ceļo fotogrāfijas, fotofilmiņas, paciņas – vieni ved un slēpj, citi meklēdami izpurina somas un lidostas drošības kontrolē uzšķērž rozā plīša lāčus. Un tā tālāk, pavediens šķērso pavedienu, līdz autors ir iemudžinājis lasītāju īstā "kurš te ir kurā pusē" intrigu kamolā. Taču patiesībā zem groteskas ironijas par spiegu romāna žanru slēpjas psiholoģiski grods vēstījums par to, kā puspatiesību laikmetos grūst kaut kas vairāk par sistēmām un savienībām.
Čuksti mīlas naktī
Lai to atgādinātu, romāna tekstu izraibina metateksts: iespraudumi, atsevišķi izcelti teksta lodziņi, garāki un īsāki iestarpinājumi par kaklasaitēm, sakāmvārdiem un bifeļu mēsliem, kas pārrauj stāstījuma ritmu, it kā rakstnieks baidītos, ka lasītājs pārlieku aizrausies ar stāstu, ko jau romāna pirmajā lappusē piekodinājis uzskatīt par izdomātu. Kopā teksts veidojas kā no kreisās puses skatīts gobelēns – zināma loģika jaušama visos pavedienos, taču īstais zīmējums atklājas romāna pēdējā trešdaļā, kad "spiegu stāsts" uz brīdi pāraužas mīlas stāstā.
Šķiet, tā arī ir atbilde uz jautājumu: kas ir tas perfektais teikums, kura nāvi autors sludina romāna nosaukumā. Vai tas, kuru krievu puisis Alekss iečukst igauņu meitenes Mārju ausī mīlas naktī, vai tas, kuru saguris pusmūža ģimenes tēvs tur gatavībā, lai mierinātu ģimeni tad, kad beidzot "ies vaļā"?
Var jau asarām acīs dziedāt tālaika neoficiālās himnas, atcerēties trīcošās rokas, kas grozīja radio slēdžus, klausoties Tautas frontes dibināšanas kongresu, un likt rakstniekiem novākt rokas no svētuma. Taču svētums, kurš nevar izturēt pieskaršanos, riskē palikt tikai lapiņzelta līmenī. Nepārprotiet, autors nenicina ne laiku, ne cilvēkus, taču grib par tiem runāt godīgi. Savās pārdomās viņš vaļsirdīgi atzīst, ka plaisa, kas mūsu iztēlē atdala "to laiku" no "šā laika", ar gadiem izpletusies par veselu kanjonu: "Atceroties pagātni, atmiņa saraujas. Laiks paātrinās", un bezmaz atvainojas lasītājam, ka neiekļauj stāstā ierastās klišejas – "Ļeņina attēlus mājas lielumā, veikalus ar tukšām letēm un uz ielas padomju karavīrus, kas salauž briļļaina zēna vijoli".
Nobalansēt uz šaurās līnijas starp pagātnes demonizēšanu un idealizēšanu nebūt nav viegli. Taču atslēga visam tomēr ir stāstā par "svešajiem" – Aleksu un Mārju –, kas uz īsu brīdi spēj uzcelt tiltu pār noslēpumiem, meliem, ticībām un tautībām un virs galvas slīdošajos mākoņos ieraudzīt vienus un tos pašus dzīvniekus. Jā, gaisā virmo nodevības un pārmaiņu apjauta, bet šķiet, ka vienīgā cerība visu gadsimtu "interesantajos laikos" ir šī: divu cilvēku sastapšanās – lai cik īslaicīgi – ir iespējama arī tad.
TrollisJT