Pirmais bērns ir pēdējā lelle, bet pirmais mazbērns – pirmais bērns. Šim teicienam var piekrist vai nepiekrist, tomēr viens fakts ir neapstrīdams – bieži vien tieši vecvecāki mazbērnu dzīvē spēlē tikpat būtisku un reizumis pat būtiskāku lomu nekā allaž aizņemtie un darbos noskrējušies vecāki, jo pirmajiem (vismaz tolaik, kad pensijas vecums iestājās agrāk) lielākā daudzumā ir pieejama tāda luksusprece kā bērniem veltāmais laiks. Domājams, tieši tāpēc daudzi bērnības stāsti un atmiņu grāmatas vectēvus un vecmāmiņas piemin ar vislielāko maigumu. Tiesa, laiku pa laikam literatūrā uzpeld arī tādi šokējoši tēli kā komiski monstrozā ome teroriste Pāvela Sanajeva grāmatā Apglabājiet mani zem grīdlīstes un kolorītais matriarhs Ba Narinē Abgarjanas stāstā Maņuņa, taču nevar noliegt arī to, ka šādi tēli diez vai būtu radušies, ja aprakstīto vecmammu monstru vara pār mazbērniem nebūtu tik visaptveroša un ilgspēlējoša.
Tonīno raujas uz laukiem
Daudz tradicionālāku, tomēr vienlaikus tikpat neparastu skatījumu uz ģimeni, vecvecāku, vecāku un bērnu attiecībām piedāvā tikko klajā nākušais itāļu rakstnieces Andželas Naneti stāsts Mans vectēvs bija ķiršu koks. Kaut gan grāmatas darbība risinās no latviešu viedokļa mūžam saulainajā paradīzē Itālijā, tomēr pašā tekstā par darbības vietu atgādina maz kas – ja nu vien personāžu vārdi Antonjeta, Teodolinda, Feličita – un ēdienu apraksti (kurš gan Latvijā iedomātos pie bērnam paredzētā kāruma – gogelmogeļa – liet klāt sarkanvīnu?). Tādējādi eksotisku detaļu pārbagātība nenovirza lasītāja uzmanību no galvenā – stāsta par attiecībām starp paaudzēm un mīlestību, kas taču gluži tāda pati, visviens, kurā valstī.
Četrus gadus vecais Tonīno aug pilsētā, un viņam, kā jau daždien, ir viens pāris vecāku un divi pāri vecvecāku. Vecāku dzīvi tādā mērā piepilda darbs un citas kaislības, ka bērnam laika atliek visai maz. Taču arī "pilsētas" vectēvs un vecmāmiņa, šķiet, īsti nezina, ko pasākt ar allaž klātesošo ziņkārīgo un dzīvīgo sīkbūtni, tāpēc vectēvs zēnam kā tāda sabojājusies plate ik dienas uzdod vienus un tos pašus jautājumus, savukārt vecmāmiņas interesi vairāk saista pašas šuneļa labklājība.
Gluži citādi ir "lauku" vecvecāki, pie kuriem Tonīno rautin raujas, – un kā nu ne, jo laukos ir interesanti, tur citu laiku tradīcijās augušie Otaviāno un Linda ļauj puišelim rosīties tā, kā norūpējušies vecāki to nemūžam neļautu, tur ir zosis, pļavas un gogelmogelis brokastīs, tur ir upe (ak šausmas, domā vecāki), koki (vēl lielākas šausmas, domā vecāki) un – pats galvenais – tur ir Felīče, ķiršu koks.
Līdz šim brīdim šķiet, ka Mans vectēvs bija ķiršu koks jau kurā variācijā pārstāsta to pašu veco labo "pilsētas steiga versus lauku idille" stāstu un "ieklasificē" Tonīno bērnību starp šiem diviem pretpoliem. Taču dzīve, ja vien tā aprakstīta patiesi (un šajā grāmatā tā ir), vienmēr piedāvā arī citas krāsas bez melnās un baltās. Pamazām caur Tonīno naivi lietišķo un bērnišķa humora piepildīto vēstījumu rāmās sadzīves virspusē pretēji visiem fizikas likumiem uzpeld arvien jauni zemūdens akmeņi – vecāku attiecību samezglojumi, savstarpējie un mūžīgie "vīramāte – vedekla – sievastēvs – znots" attiecību daudzstūri, iztikas problēmas, atkarību problēmas un, visbeidzot, lielākā, neatrisināmā un neignorējamā problēma – mūsu visu, bet īpaši gados vecāko tuvinieku, mirstīgums.
Lindas nāves ēnā
Tām bērnu grāmatām, kuras vērts lasīt arī pieaugušā vecumā (un vismaz britu bērnu literatūras klasiķis Klaivs Steipls Lūiss apgalvoja, ka citādas bērnu grāmatas neesot vērts lasīt pat bērnībā), ir raksturīgs uz vērojumiem, bet ne secinājumiem balstīts vēstījums; secinājumus no aprakstītā izdara vai neizdara pats lasītājs. Tā arī Tonīno un viņa līdzaudži, iespējams, pirmajā mirklī neapjautīs, kāpēc vecmāmiņa Linda arvien biežāk tver pie sirds un arvien ilgāku laiku pavada sēžot, turpretim pieaugušais to, protams, nojauš, un attiecīgi Lindas "aizceļošana" citās dimensijās viņu šokē mazāk nekā bērnu.
Nāves tēma ir viena no tām, kas grāmatu caurvij viskoncentrētāk: pat nosaukumā minēto ķiršu koku Felīči vectēvs iestāda ar domu, lai Tonīno pēc viņa aiziešanas būtu kaut kas, kur vectēvu joprojām saskatīt, – tāpat kā vecmāmiņu Lindu abi saskata apbrīnojami inteliģentajā zosī Alfonsīnā. Bērna tiešā un precīzā uztvere neļauj adekvāti izprast tādus ar nāvi tradicionāli saistītus eifēmismus kā "aizceļoja" un "devās uz debesīm", bērnam nepieciešams skaidrs satvars, kurā iekonturēt neizprotamo jēdzienu "bija un nu vairs nav". Tāpēc vecmāmiņas slimība un nāve grāmatas pirmajās nodaļās savā veidā piesaka un prognozē to, par ko zemdegās vēstīs viss pārējais teksts, – vectēva aiziešanu.
Pieaugušo lasītāju ārkārtīgi izbrīna tas, ka par šo neizbēgamo viešņu nāvi, ko parasti kā tādu ļauno Voldemortu vairāmies saukt pat vārdā, iespējams pastāstīt tik skaisti un poētiski, kā to izdara Andžela Naneti. Kā neizbēgamajam pamazītēm, bez bažām un pat ar klusu atkalsatikšanās prieku gatavojas pats Otaviāno, kuram pēc sievas nāves iedūries nesadziedējams "ērkšķis sirdī", cik nervozi uz tēva pakāpenisko fizisko un garīgo sabrukumu reaģē Tonīno māte (te, šķiet, atkal izcelts kontrasts – lauku cilvēka cikliskajā uztverē nāve ir vien loģisks dzīves turpinājums, savukārt pilsētas iedzīvotāja lineārā domāšana nespēj uz galapunktu raudzīties bez šausmām), un kā abām galējām uztverēm pa vidu aug un notiekošo vēro Tonīno, kuram sava attieksme pret dzīvi un nāvi vēl jāformulē.
Taču, protams, Mans vectēvs bija ķiršu koks nav tikai grāmata par metafiziskiem jautājumiem – tā vienlaikus ir arī nesamāksloti dzīvīgs un daudzviet līdz asarām uzjautrinošs vēstījums par bērnību, kādu mēs vai nu esam, vai vēlētos būt izdzīvojuši, – ar īstiem smiekliem un nobrāztiem asiņainiem ceļiem, ar patiesām skumjām un ēverģēlībām, ar svaigi ceptām (nē, taču tīri itāliskā garā eļļā vārītām – ardievu, diēta!) pankūkām un galvu reibinošu kāpelēšanu pa ķirša zariem.