Apgāds Kontinents laidis klajā Pāvela Basinska grāmatu Ļevs Tolstojs: bēgšana no paradīzes. Kaut arī sacerējums nodēvēts par kultūrvēsturisku romānu, kas vedina domāt par likumīgu autora fantāzijas klātbūtni, kā arī plašiem ekskursiem kultūrā un vēsturē, īstenībā tas piedāvā gan vairāk, gan mazāk par apsolīto. Vairāk – jo īstenībā mūsu priekšā ir psiholoģisks, pat psihoanalītisks pētījums par Ļeva Tolstoja un viņa sievas Sofijas dramatiskajām attiecībām, ko var lasīt kā aizraujošu detektīvu, kas dažkārt transformējas pat šausminošā trillerī.
Reti nācies sastapt autorus, kuri spētu būt tik objektīvi, vēstot par divu personu nāvējošiem (šī vārda tiešā nozīmē) konfliktiem, kā tas ir gadījumā ar Tolstoju un viņa dzīvesbiedri. Turklāt runa šoreiz nav par to gadījumu, kas sastopams visbiežāk un kad par objektivitāti sauc gan pārprastu pieklājību, gan faktu trūkumu, gan sekošanu ierunātiem stereotipiem, un tādu šai tēmā ir īpaši daudz (kurš tad padomju ērā dzīvojušais nezina cukursaldo pasaciņu par diženā pāra neaptumšoto mīlestību mūža garumā). P. Basinskis, izmantodams milzīgu faktu materiālu, arī nezināmus arhīvu dokumentus, maksimāli izgaismo abu pušu acīmredzamos, kā arī iespējamos rīcības un pašsajūtas cēloņus, jēdzienus "vainīgais" un "upuris" gandrīz vienādā mērā attiecinādams kā uz vīru, tā sievu. Laulības psiholoģiskie, seksuālie, finansiālie aspekti, kā arī nemitīgā cīņa par varu ģimenē izgaismoti spīdoši, ļaujot secināt, cik lielā mērā taisnība Augustam Strindbergam, kura lugas skaudri apliecina laulības institūcijas krīzi XIX gadsimta beigās buržuāziskajās aprindās, no kurām, kā ieraugām, krievu aristokrātu vide maz atšķiras. (Šajā virzienā – gan ar, manuprāt, pieticīgākiem rezultātiem – mēģināja tiekties arī 2009. gada britu filma The Last Station/Pēdējā stacija ar Kristoferu Plameru kā Tolstoju un Helēnu Mirenu kā Sofiju). Bet man vislabāk patīk tās vietas, kurās autors, izsmēlis savā rīcībā esošo faktu un prognožu krājumu, atzīst – ar to nepietiek, lai saprastu, kas notika. Tur bija vēl kaut kas. Ir pasaulē (un personības dzīvē) apgabali, kurus nav iespējams izskaidrot.
Pēdējās desmit dienas
Grāmata strukturēta desmit daļās, kas atbilst Ļeva Tolstoja dzīves pēdējām desmit dienām, kurās viņš, būdams 82 gadus vecs, slims sirmgalvis, šķietami bezmērķīgi klaiņo, naktī slepus ārsta pavadībā aizbēdzis no savām mājām Jasnaja Poļanā, bet 1910. gada 7. novembra rītā nomirst Astapovas dzelzceļa stacijas priekšnieka, starp citu, latvieša Ivana Ozoliņa dzīvoklī. Katra daļa iesākas ar konkrētās dienas notikumu rekonstrukciju, bet tālākajās apakšnodaļās notiek atkāpšanās pagātnē. Tādā kārtā grāmata aptver visu Tolstoja dzīvi, lai gan lielākais teksta apjoms veltīts biogrāfijas posmam pēc t. s. garīgā lūzuma XIX gadsimta 70. gadu beigās, kad rakstnieks, būdams visā pasaulē slavens kā romānu Anna Kareņina un Karš un miers autors, principiāli mainīja savas prioritātes. Bet tieši šīs tēmas analīzē autors, manuprāt, piedāvā mazāk, nekā varētu gaidīt, – gan analīzes dziļuma, gan kultūrvēsturiskā konteksta ziņā. P. Basinskis erudīti analizē Ļ. Tolstoja kristīgās reliģijas kritikai veltītos darbus, detalizēti izseko, kā to publicēšanai Krievijā pretojās cenzūra, pievēršas baznīcas vēsturiskajai kļūdai, kura 1901. gadā ar oficiālu Svētās sinodes rīkojumu izslēdza rakstnieku no pareizticības, izraisot sašutumu visā kulturālajā pasaulē. Taču neatbildēti paliek daži būtiski jautājumi un neminēti – vairāki nozīmīgi fakti, kas līdzīgi zem galda paslēptam magnētam ļauj labāk saprast, runājot līdzībās, uz galda virsmas novietoto dzelzs skaidiņu kustības. Kādēļ Ļ. Tolstojs, 50 gadu vecumā iemācījies (?) senebreju un grieķu valodu, lai varētu lasīt Bībeli oriģinālvalodās, sāk apšaubīt visus kristietisma mistiskos aspektus, kļūdams par kaislīgu ķeceri? Cik oriģināli ir šie Ļ. Tolstoja sacerējumi, un kāda tiem objektīvā vērtība, salīdzinot ar viņa veikumu prozā un dramaturģijā? (Rodas iespaids, ka P. Basinskis stāv stingrās ateista pozīcijās un visu baznīcas un reliģijas kritikai veltīto rakstnieka darbību apriori vērtē kā neapšaubāmi nozīmīgu.) Taču Ļ. Tolstoja atzinumi nebija diez cik oriģināli – jau kopš XIX gadsimta sākuma Rietumeiropā nostabilizējas Jēzus tēla vēsturiskā koncepcija, kas noliedz tā mistisko dimensiju: var minēt kaut vai francūža Ernesta Renāna populāro darbu Jēzus dzīve (1863). Tāpat uzdrošinos apgalvot, ka, kritizējot pareizticību, tāpat kā pakļaujot iznīcinošam izsmieklam Šekspīra daiļradi, Ļ. Tolstojs pieļauj arī metodoloģisku kļūdu – viņš reliģiskos konceptus un renesanses mākslas darbus analizē no zvērināta reālisma pozīcijām. Pats rakstnieks saviem kristietisma revīzijai veltītajiem sacerējumiem piešķīra ārkārtēju nozīmi. (Kad viņam 1909. gadā kāds apmeklētājs pateicās par Annu Kareņinu un Karu un mieru, Ļ. Tolstojs ironiski komentēja: tas ir tas pats, ja kāds uzslavētu Edisonu par to, ka viņš labi dejo mazurku.) Visdrīzāk šķiet, ka objektīvi tie bija dziļi maldi. Bet ne subjektīvi. Nonācis panākumu virsotnē, ģeniālais rakstnieks negaidīti izjuta tukšumu. Pavērās trīs ceļi – ekspluatēt slavas/naudas sniegtās baudas, izdarīt pašnāvību (sk. lugu Dzīvais mironis), meklēt personisku, individuāli saprastu dzīves jēgu, kas tolaik nebija iespējams atrautībā no reliģijas. Ļ. Tolstojs izvēlējās trešo ceļu – jaunas reliģijas meklējumos – vismaz sākotnēji – viņš dodas nevis citu, bet sevis dēļ.
Tolstojisma pamatbaušļi
Tolstojisma pamatbaušļi ir šķietami nevainīgi – nepretošanās ļaunumam, tostarp pacifisms, veģetārisms, garīgo vērtību pacelšana pāri materiālajām, oficiālās baznīcas, kā arī valsts aparāta noraidījums. (Pozitīvā programma top ne bez sudraba laikmetā aktuālo Austrumu reliģiju ietekmes.) Pamazām noskaidrojas, ka viņa meklējumi nozīmīgi arī citiem – un par tolstojismu nodēvētā reliģiski filozofiskā kustība iegūst masveidīgu raksturu: 90.gados Krievijā tai ir vismaz 30 000 sekotāju visos sabiedrības slāņos un atbalsta kopienas arī Anglijā, Japānā, Indijā, Dienvidāfrikā. Ja šie skaitļi nav zināmi (un P. Basinskis tos noklusē), pareizticīgo baznīcas un valsts rīcība, vajājot tolstojiešus, šķiet neapšaubāmi histēriska. Bet, ņemot vērā faktu, ka XIX gadsimta beigās sektu kustība Krievijā iegūst masveidīgu raksturu (tiek lēsts, ka pie dažādām sektām pieder ap 30 miljoniem pilsoņu), vēl vienas jaunas sektas nodibināšanās tik tiešām ir nopietns drauds oficiālās baznīcas institūcijai, bet pacifisms un valsts struktūru kritika vistiešākajā veidā saistīta ar anarhismu. Turklāt ir vēl kāds, varbūt pats svarīgākais apstāklis, kas viņa mācību padara ļoti ietekmīgu, jo uz Jasnaja Poļanu ļaudis dodas kā svētceļojumā. (Iemācījies krievu valodu, 1902. gadā te, piemēram, ierodas arī izcilais austriešu modernisma dzejnieks Rainers Marija Rilke.) Pats Tolstojs tic tam, ko raksta, tiecas dzīvot saskaņā ar savu mācību. P. Basinskis atjautīgi tēlo, ka dažkārt Tolstojs kā tolstojietis (nēsā zemnieku apģērbu, ar zemi, šuj zābakus) negribēti kļūst par komisku maskarādes tēlu. Bet rakstnieka cildeno atteikšanos no savu darbu honorāriem savtīgi izmanto daži apķērīgi "domubiedri", kā Tolstoja ļaunais ģēnijs Vladimirs Čertjakovs.
Un tomēr. Mahatma Gandijs, kurš arī bija tolstojisma piekritējs, nosaucis Ļevu Tolstoju par pašu godīgāko sava laika cilvēku. Tā ieraugām personības izšķirošo lomu jebkuras mācības, uzskata, idejas, politikas dzīvotspējā. Pat ja šī mācība ir maldīga. Jo īpaši – tad.
Pāvels Basinskis. Ļevs Tolstojs: bēgšana no paradīzes
Apgāds Kontinents. 2012. 640. lpp.