Grāmatas Gaiļu kalna ēnā recenzija. Pagātnes ēnu projektors

Ja mēs šodien uzdotu sev jautājumu, ko īsti zinām par 1905. gadu, domājams, daudziem acu priekšā nozibētu sarkaniem karogiem rotātas padomjlaika mācību grāmatu frāzes par tautas dumpi un jauna laikmeta sākumu. Taču būsim godīgi – tie no mums, kas nav vēsturnieki, par šo vairāk nekā simt gadu seno laikposmu patiesībā zina nožēlojami maz. Šo robu sola aizlāpīt Osvalds Zebris ar romānu Gaiļu kalna ēnā – pirmo darbu, kas nācis klajā pēc Gundegas Repšes iniciatīvas latviešu rakstnieku iecerētajā vēsturisko romānu ciklā Mēs. Latvija, XX gadsimts, kam jāaptver Latvijas vēsture pēdējo simt gadu griezumā. Gluži loģiski, ka hronoloģiski pirmais pie lasītāja nonāk darbs par pirmo vētrainā aizgājušā gadsimta desmitgadi, kuras centrālais robežstabs ir jau pieminētais piektais gads.

Neiet vieglāko taciņu

Rakstīt par laiku, kura dzīvo aculiecinieku vairs nav lasītāju vidū, rakstniekam vienlaikus ir izaicinājums un atvieglojums. Taču Osvalds Zebris "neiekrīt" uz vēsturiskā žanra autoru iestaigāto vieglāko taciņu – atrast simpātisku varoni, caur kura skatījuma prizmu parādīt notikumus no konkrēta – visbiežāk paša rakstnieka – skatījuma perspektīvas. Gaiļu kalna ēnā ir psiholoģiski smalki izstrādāts vēstījums par individuālo un kolektīvo vainu, kurā vēstures grieži gan ir nemitīgi virmojoši fonā, bet projicējas kā uz raustīga melnbalto diapozitīvu ekrāna – fragmentāri, aprauti, bieži tikai uzminami, ne saskatāmi. Paradoksālā kārtā tieši šis "veco fotoattēlu" tipa stilizētais skatījums (ko atbalsta arī grāmatas vāka noformējums) rada romānam vislielāko ticamības pakāpi.

Romāna sižets aizsākas ar strauju un neraksturīgu pavērsienu – ieradies Rīgā 1906. gada Ziemassvētkos, pusmūža latvietis Rūdolfs Reiznieks no Esplanādes svētku tirdziņa karuseļa nolaupa trīs mazus bērnus un kopā ar tiem ieslēdzas viesnīcas numurā, kur, vairs īsti neizšķirot starp bijušo un esošo, raksta (varbūt tikai domās) savas atmiņas – par bērnību, par dramatiskajiem revolūcijas notikumiem, par paša un biedru apmulsumu sajukušas pasaules vidū, par mēģinājumiem noārdīt veco un celt jauno un par to, kā pirmais izdodas, bet otrais – ne. Kamēr top grēksūdze, bērnu nolaupīšanu savos nolūkos izmanto gan slepenpolicijas inspektors Dāvuss (viena no daudzajām romānā raksturotajām reāli eksistējušām personām), gan sazvērestības teoriju aizstāvji, gan citi. Paralēli sižetā ievijas vēl vairākas aprautas līnijas – jauns students iesaistās revolucionāru rindās, Kuzņecova porcelāna impērijas mazā mantiniece slepus no aukles skrien uz parku aprunāties ar akmens puisēna skulptūru, ebreju zēns sarunājas ar meiteni sapnī (vīzijā? nojautās?), tumšās istabās apspriežas norūpējušies ebreju draudzes vīri, jaušot arvien zemāk pār sevi laižamies visu Eiropu aptverošā antisemītisma spārnus... Laikmeta ainu vitrāžas gabaliņus kopā sien Reiznieka stāstījuma "svina diegs", kurā pamazām atklājas vīrieša vainas apzīmogotā pagātne un centieni izpirkt sāpīgi samežģītu likteņa pavērsienu dēļ pastrādātu noziegumu.

Sevī sapinusies būtība

Rūdolfs Reiznieks ir asiem un precīziem zīmuļa vilcieniem ieskicēts tēls, kurš atrodas vienlīdz tālu gan no varoņa, gan revolucionāra. Visu mūžu sajuties kaimiņzēna – Gaiļkalnu māju Arvīda – ēnā, Rūdolfs izmisīgā, citiem neredzamā konkurences cīņā pūlas izcīnīt savu personības brīvību, līdz saskata risinājumu – pieslieties "piektā gada" revolucionāriem. Diemžēl tas notiek laikmetā, kad par savu brīvību – arī garīgo – nereti jāmaksā ar citu dzīvību, un arī Rūdolfam tas neiet secen. Ar nejaušu, tomēr paša gļēvuma inspirētu soli Rūdolfs aiziet par tālu, un pastrādātā netīšā slepkavība kļūst par plaisu, kas Rūdolfa apziņu sašķeļ divās daļās; viņā sāk dominēt tas, ko pats vīrietis sauc par "pusrūdolfu" – sevī sapinusies būtība, kas apsēsta ar iedomātas kārtības ieviešanu savā pasaulītē, ar gadskaitļu, ģeometrisku figūru un citu mākslīgu atskaites punktu nemitīgu apcerēšanu. Vai Rūdolfam izdosies atkal kļūt par viengabalainu personību, vai vainas izpirkšana vismaz viņa paša acīs būs patiesa? Cik liela ir cilvēka atbildība par notikumiem, kuros to ierauj laikmets, un vai kolektīvā vaina individuālo dzēš vai pastiprina? Bērnu nolaupīšana ir paņēmiens, kā Reiznieks cenšas "izpirkt savus grēkus", jo šo bērnu tēli, kurus tas pēc labākajām tradīcijām cenšas "Ziemassvētkos darīt laimīgus", viņa satricinātajā apziņā saplūduši ar triju citu bērnu tēliem pagātnē, kuri to vajā kā spoki un ļauna sirdsapziņa. Un pāri visam aizvien gulst Gaiļu kalna ēna, tā nosaukumā saskatām ne tikai "divu gailēnu" konkurenci, kā sākumā šķiet, bet arī nežēlīgo atgādinājumu, ar kādu gailis izsenis likts baznīcu torņos, – atgādinājumu nebūt nodevējam.

Piektajam gadam seko sestais gads. Attiecīgi otra romāna sižeta dominante, gan izstrādāta vājāk par Rūdolfa stāstu, ir vēstījums par melnās sotņas vajātajiem latviešu skolotājiem. Laikmeta pretlikumība, kurā kā trauslā diegā karājas atsevišķa cilvēka dzīvība, iemiesota skolotāja Broda tēlā, kura bezjēdzīgā bojāeja pārstāv, kā romāna pēcvārdā norāda rakstnieks, vēl vismaz tūkstoti šais gados nogalēto profesijas brāļu. Tiesa, šo sižeta līniju izvērsumu būtu gribējies redzēt košāku.

Romānam ir arī pievienotā vērtība – rakstnieks ir ieguldījis lielu darbu, izpētot un tekstā iestrādājot vēsturiskos faktus par XX gadsimta pirmo desmitgadi Latvijā. Zemsvītras piezīmes un noslēgumā pievienotais paskaidrojumu saraksts ar atsaucēm uz dokumentāliem avotiem paver ainu uz reālo laikmetu – laikmetu, kurā, izrādās, ir daudz vairāk krāsu nekā tikai sarkanā un kurā patiesu varoņu, tiklab kā patiesu neliešu, ir daudz mazāk nekā vienkārši nejaušu līdzdalībnieku.

Romāns sarakstīts dinamiskā valodā – tajā daudz viegli vizualizējamu detaļu, kas palīdz lasītāja apziņā iedzīvināt šo visnotaļ haotisko vērtību maiņas laiku. Aizšķirot grāmatu, šķiet, ka kāds no autora rādītajiem diapozitīviem ir "iekopējies" domāšanā, un piektais gads iztēles plūdumā zaudē sarkankarogoto pompu, kļūstot par logu uz pazīstami svešādu un satraukti virmojošu pasauli.