Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Grāmatas Fotogrāfija un šķēres recenzija. Trešā persona

Savā otrajā dzejoļu krājumā Artis Ostups necenšas mūs saraudināt vai atklāt kādu sāpīgu personisko pieredzi

Arta Ostupa otrais dzejoļu krājums Fotogrāfija un šķēres vēl pārliecinošāk par autora debijas grāmatu Biedrs Sniegs (Mansards, 2010) ieinteresētu lasītāju ieved pārdomāti būvētā teksta pasaulē, kas ir šīs īstās pasaules atspulgs, līdzīgi ainavas atspulgam uz ūdens virsmas – ne gluži kājām gaisā, tomēr realitātes konkrētās līnijas te ir izplūdušas kā akvarelī, skatāmas caur poētiski uzlādētas valodas filtru. Tas gan nenozīmē, ka šādi eksistences asās šķautnes nespētu ievainot. Tie būtu meli. Tomēr Ostups arī necenšas mūs saraudināt vai atklāt kādu sāpīgu personisko pieredzi.

Esmu pārliecināts, ka šī grāmata ir koncentrēts jaunākās latviešu dzejas paaudzes – paaudzes, kas "izklīdusi ātri/kā lauskas" (38. lpp.), – poētikas šedevrs. Un, kā ar jebkuru veiksmīgu mākslas darbu, ir bail tam pieiet ar prasīgam, vērtējošam lasītājam, kritiķim vai konkurentam pieejamiem instrumentiem, proti, šķērēm.

Ārpus "es"

Šie trīsdesmit pieci dzejoļi būtu pelnījuši tiem līdzvērtīgu refleksiju vai, piemēram, to samērojumu ar lasītāja personisko pieredzi, lai arī es apšaubu mākslas spēju iespaidot un mainīt indivīdu un pasauli. Vienīgais, ko mainījusi Džona Lenona mūzika, ir tas, ka visi zina, kas bija Džons Lenons, bet, kā rāda vēsture, pasaules pilsoņi viņa daiļrades iespaidā tā arī nav pārstājuši karot vai ticēt Dievam.

Ostupa dzeja atšķirībā no sešdesmito un septiņdesmito gadu aktīvās kultūras nesludina, nemāca, necenšas konvertēt lasītāja redzējumu, tomēr, lasot, ka "laiva paslīd/zem tilta kā vēstule zem durvīm" (11. lpp.), ticu, ka tā dod iespēju palūkoties uz lietām citādi, nevis ierastajās "laiva ir laiva, nevis vēstule" kategorijās. Kaut vai uz mirkli.

Tomēr šajā grāmatā dominē virzība projām no aktīvās, lasītāju ietekmējošās mākslas, vienalga, vai tā būtu sociāli vai emocionāli aktīva. Domāju, tas varētu būt viens no lasītāju kritikas iemesliem pret Ostupa stilu. Tas apslēpj intīmo pārdzīvojumu, ja tāds šajā dzejā vispār ir, aiz poētiskās valodas atslēgām, bet tieši emocionālā saikne ar tekstu ir tā, ko liela daļa dzejai vēl uzticīgo lasītāju no tās gaida.

Šķiet, centieni atbrīvoties no pirmās personas diktāta – un pirmā persona ir spilgts romantiskā tipa dzejas elements – sekmējuši trešās personas ienākšanu Ostupa dzejā. Tas redzams gan debijas krājumā, gan šajā grāmatā, kurā viens no dzejoļiem tā arī sākas: "Viņš domā par sevi trešajā personā..." (16. lpp.) Tam gan nav nozīmes objektīvā teksta uztverē, bet privātā sarunā ar autoru par šo dzejoli atklātos, ka tas tapis kā reālas pieredzes poetizējums.

Arī citviet personiskais līmenis ir klātesošs caur bērnības atmiņām vai, kā grāmatas pirmajā dzejolī "Tālu laikā krāsmatas ieskauj..." (9. lpp.), caur romantisku attiecību pēdām – šis dzejolis nenoliedzami iederas mūsdienu mīlas lirikas tekstu korpusā. Tomēr, manuprāt, Ostupa poētiskās spējas pārliecinošāk atklājas tieši depersonalizētajos dzejoļos. Protams, jebkurā tekstā spoguļojas autora "es". Šeit tas lielākoties ir neuzkrītošs, apmēram kā lidmašīnas ēna aerofotogrāfijā, kas uzņemta no šīs lidmašīnas. Fotogrāfa seju mēs tā arī neredzam. Mēs redzam objektīva darbu.

Dzejas depersonifikācija jūtama arī tēlu izvēlē. Ostups reti operē ar jēdzieniem, viņu interesē konkrētā, priekšmetiskā pasaule. Dzejas tēli seko cieši cits aiz cita līdzīgi kā drūmā austriešu ekspresionista Georga Trākla dzejā, bet ne tik depresīvā tonī vai kā zviedru nobelista Tomasa Transtremera dzejoļos, tomēr bez kāda transcendentāla kopsaucēja meklējumiem.

Viss jau ir pateikts

Fotogrāfija un šķēres it kā nepasaka neko jaunu, un, šķiet, tā nav tikai Ostupa, bet latviešu jaunākās dzejas paaudzes iezīme kopumā – apzināšanās, ka rakstīšanas brīdī uz tevi noraugās vairāki metri sējumu muguriņu, kas sarindotas grāmatplauktos, tomēr nešķiet, ka tas būtu paralizējis autoru radošo garu un meklējumus.

Nereti no mākslinieku un kritiķu mutes dzirdam vārdus, ka mākslā nav iespējams nekas jauns, ka viss jau ir pateikts. No vienas puses, tā, protams, ir tiesa, bet, no otras, – mūsdienās tapusī māksla iepriekšējo paaudžu definēto apjauš no jauna un pateiks citādi, varbūt ne vienmēr tik pārliecinoši kā jau paaudzēs pārbaudītie un izsijātie klasiķi, tomēr daudz tuvāk mums. Vai, augstprātīgi uzlūkodami mūsdienu literatūru tikai kā reiz jau pateiktā ēnu, mēs sevi neapzogam? Vai nebūtu prātīgi sekot līdzi tam, ko saka cilvēki, kas dzīvo mūsu laikā tepat mums blakus? Kā gan citādi varēsim būt pārliecināti, ka esam dzīvojuši savā laikā un tā meklējumos, nevis starp klasiķu formulētajām gatavajām atbildēm?

Un Fotogrāfija un šķēres, lai gan eksplicīti nevēsta par internetu vai viedtālruņiem, ir mūsu laika mākslas darbs.

Šī, protams, ir mākslīga ūdenstilpne – aka, nevis upe – dziļa, bet iegrožota. Tomēr, noliekušies pār to, mēs varam saskatīt mūsu laika un tātad mūsu pašu vaibstu atspulgu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja