Dabisks vīrietis
Trakāk ir ar otru filmas varoni Ali – cik noprotams, no dzimtenes pabēgušu beļģi, kurš reiz bijis cerīgs bokseris, bet tagad spiests (?) bēguļot pa Eiropu ar mazu, izsalkušu puiku uz pleciem (paša dēlu), piepelnoties te nelegālās cīņās bez likumiem, te piehalturējot par naktssargu kādā supermārketā, te par durvju sargu jeb, precīzāk, "izsitēju" naktsklubos. Ali ir rīcības un impulsa cilvēks – vispirms dara un tad domā. Savā ziņā viņš ir fenomens – vīrietis dabiskais, kurš, protams, mīl savu bērnu, bet var to arī atštaukāt, puisis ar zelta sirdi, tikai nedrīkst viņu sadusmot, nodarbojas ar seksu kā zvērs un uzskata to par dabisku nepieciešamību, tāpēc neatsaka nevienai. Ali ir dabas tīrradnis, instinktu cilvēks, kam sociālās normas drīzāk ir kaitinoši aizspriedumi, nevis iespēja veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. Un vēl viens viņa pluss – viņš maz runā.
Maz runā arī Stefānija. Pēc klopes pie piepilsētas naktskluba, kur Stefanī dabūjusi pa muti, Ali, saprotams, uzņemas aizstāvēt dāmu – vienkārši viņš kā suns saož, kur dara pāri vājākajam. Tas gan netraucē Ali, vedot Stefāniju mājās, aizrādīt, ka viņa ģērbusies kā mauka, tāpēc arī dabūjusi pa purnu. Bet mājās Stefāniju gaida drauģelis, kurš, izskatās, nav diži sajūsmā par lecīgo Ali. Vājāks tēviņš momentā sajūt spēcīgākā smaku.
Nelaime un izaicinājums
Un tad notiek nelaime – delfīnu šova laikā kāds nelaimīgs jūras milzenis nejauši uzkrīt uz metāla stalažām, baseinā sākas jezga, un… Stefānija pamostas slimnīcā ar amputētām kājām. Pēc pāris mēnešiem viņa aiz vientulības nolemj piezvanīt džekam, kurš izšķīra kautiņu pie bāra. Piezvana, nenojaušot, ka patiesībā viņa zvana savam spoguļattēlam – tikpat egoistiskam, spēcīgam, bet nožēlas cienīgam draņķim, kurš – tāpat kā Stefānija – filmas gaitā nopelna skatītāju simpātijas tik lielā mērā, ka šo divu vientulību drāmu ir visas iespējas līdzpārdzīvot kā stāstu par sevi – mazo cilvēku.
Bet, lai rastos viena no gada jaudīgākajām drāmām, kas domātas pieaugušiem skatītājiem ne tikai ļoti atklāto, var pat teikt – lietišķo, seksa ainu (turklāt ar invalīdi!) vai brutālo cīņu estetizētās nežēlības dēļ, bet pēc būtības nav ieteicamas lētas un šokējošas izklaides alcējiem, ir nepieciešamas trīs lietas.
Pirmkārt, labs stāsts (filmā izmantoti vairāku populāra kanādiešu autora Kreiga Deividsona stāstu motīvi).
Otrkārt, teicami aktieri, kuri gatavi riskēt ar savu "zvaigznīgo" tēlu un spēj filmēties estētiski pavisam nepievilcīgās ainās. Par filmas Stefānijas – franču aktrises Marionas Kotijāras – riska slieksni šaubu nebija – kopš viņas triumfa oskarotajā Edītes Piafas lomā filmā Dzīve rožainā gaismā, kur aktrise nospēlēja mazo zvirbulēnu arī kā vecu, krunkainu, miega zāļu un narkotiku sagandētu graustu. Skatītājiem Latvijā atklājums būs Ali – trīsdesmit piecus gadus vecais beļģu aktieris Matiass Shūnārts, kurš burtiski izstaro vīrišķos feromonus, vienlaikus spējot būt niansēti organisks profesionālis (aktieris savu meistarību jau apliecinājis izcilajā 2011. gada Oskaram nominētajā beļģu drāmā Buļļgalva). Te nu ir tas gadījums, kad starp abiem aktieriem valda neslēpta ķīmija, kaut gan augstākā aktiermeistarības pazīme jau ir tieši tā, ka viņi taču… neko netēlo.
Režisora spēks
Visbeidzot – gudrs režisors. Tieši tāds – gudrs – ir Žaks Odiārs (61), cilvēks, kurš audzis kinematogrāfistu ģimenē (Odiāra tēvs ir slavens scenārists), taču franču kinoindustrijā ielauzies patstāvīgi, veidojot absolūti atšķirīgas filmas. Un patlaban neapšaubāmi pieder pie Francijas kinorežijas elites – kaut vai regāliju dēļ: sākot ar 1994. gada debijas filmu Skaties, kā krīt cilvēki, kas Kannās saņēma balvu kā labākā pirmā filma (izcils Žans Luijs Trentiņāns), beidzot ar Palme d’Or 2010.gadā par cietuma drāmu Gaišreģis/Un Prophet. Bet pa vidu – desmit nomināciju un divi iegūti franču Cēzari gada labākās franču filmas kategorijā (2005. gadā par Mana sirds pārstāja pukstēt un 2010. gadā – par Gaišreģi), Berlināles balva filmai Lasi no lūpām, BAFTA – Mana sirds… utt.
Lai arī Odiārs šoreiz "novirzījies" no sev ierastā skarbā dokumentālisma stila filmas vizuālajā veidolā un ieviesis nedaudz "smukumiņu" (ir pāris ainu – kad Stefānija sarunājas ar delfīnu caur stiklu un rapidā uzņemtie cīņu kadri, kas jūsos izraisīs aizkustinošu woow!), lai arī mulsinoša var šķist Bon Iver mūzika kopā ar Aleksandra Deplā dvēseli raujošo sound track, lai arī pārāk nekautra var šķist daiļās Kotijāras sagandēto kāju stumbeņu un Shūnārta potences demonstrācija, pats stāsts ir varens – jo tas ne mirkli nerāda melodramatizētu varoņu salkanas ciešanas.
Stāsts drīzāk vēsta par diviem brīžam pat neciešamiem cilvēkiem, kuri nokļuvuši lielās ziepēs un, nevarētu teikt, ka paši nav savu roku (un galvu, galvu!) pie sava likteņa iekārtošanas pielikuši. Piemēram, ar kuru vietu Ali domāja, kad sāka strādāt lielveikalā par novērošanas kameru uzstādītāju, lai priekšniecība redz, kuri darbinieki slinko, kuri zog, ja Ali labi zināja, ka šajā veikalā pie kases sēž viņa miesīgā māsa, kas čiepj ģimenei pārtikas produktus ar "notecējušu" lietošanas termiņu?
Rūsa līdz kaulam
Francija. Režisors Ž. Odiārs. Lomās M. Kotijāra, M. Shūnārts