Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Filmas Melānijas hronika recenzija. Katarse bez garantijas

Viestura Kairiša spēlfilma Melānijas hronika, par spīti dokumentālistikas žanrā balstītajam un šķietami bezkaislīgajam nosaukumam, ir iedarbīgi emocionāls un vērienīgs inscenējums

Visgrūtāk ir pārkāpt pāri sajūtai, ka es tādu filmu nemaz negribu skatīties. Negribu domāt par to, ka vispār iespējama pasaule, kurā nedarbojas veselā saprāta likumi, kurā cilvēkam kā personībai nav nekādas nozīmes, kurā sistēmas buldozers brauc pāri sīkām skudriņām un skudriņas ir pārāk inteliģentas, lai sāktu kauties un aizstāvēt sevi ar zobiem un nagiem; skudriņas paņem savus koferus un bērnus un iet, kur dzen. Nespējot ne iedomāties, ne noticēt, par ko tas viss var izvērsties.

Man liekas, tas ir neizbēgami, ka Melānijas hronika tiks salīdzināta ar Lailas Pakalniņas Ausmu, vai nu tas autoriem patīk, vai nepatīk. Ir, protams, acīmredzamas līdzības – apmēram viens vēsturiskais periods, melnbaltais attēls, izcils operatora darbs –, ir pilnīgi fiziski sajūtams spēks un vēriens, kas plūst no ekrāna (tikai Ausmā šis spēks uzbrūk uzreiz un spārda daudz agresīvāk, turpretim Melānijas spēks tikai pamazām pieņemas himniskā varenībā). Un ir viens vissvarīgākais vēstījums, kas Ausmas gadījumā tika formulēts kā: "Neesi skrūvīte!", bet Melānijas hronikā varētu skanēt kā: "Esi cilvēks!" Protams, ir vieglāk sabrukt zem necilvēcīgas un pazemojošas nastas, ļauties dzīvnieciskiem instinktiem, kurus izaicina bads, nāves bailes un bezjēdzīgi pazemojumi, bet tāpēc ir Melānija, kura dēlam saka – atkritumus mēs vēl neēdīsim... Un ir pilnīgi skaidrs, ka patiesībā viņa saka – atkritumus mēs nekad neēdīsim!

Izteiksmības koncentrāts

Pirms gadiem četriem pieciem, kad Viesturs Kairišs tikko sāka darbu pie filmas Melānijas hronika, mana pirmā reakcija bija pārsteigums – Kairišs un Sibīrijas izsūtījuma tēma likās grūti savienojami jēdzieni. Tad viņš kādā intervijā teica, ka Melānijas stāstā saskata antīkās traģēdijas vērienu, un viss nostājās savās vietās. Viesturs Kairišs, kurš nu jau gandrīz katru savu filmu iestudē kā operu, Melānijas hronikā paceļ šos paņēmienus vispārākajā pakāpē, un tas, ka filma sākas un beidzas operas namā, ir pati uzskatāmākā zīme. Pārlaicīgu abstrahēšanos no realitātes rada ainas, kurās sievietes darbojas kā kolektīvs tēls, visas ar vienu emociju un gandrīz sinhronām kustībām – piemēram, klausoties, kas notiek aiz tikko aizcirstajām lopu vagona durvīm. Un aina ar tik neoperisko saturu – kartupeļi un cūkas – jau nu pavisam ir gleznieciskas izteiksmības koncentrāts, kas varētu dzīvot arī savu atsevišķu dzīvi Latvijas kinovēsturē.

Runājot par pārlaicīgo – absolūta veiksme (lai gan – kāpēc veiksme, vienkārši totāli precīzs trāpījums, kas izdevies režisoram, kurš zina, ko viņš grib) ir aktrise Sabīne Timoteo Melānijas lomā. Pietiktu jau ar viņas netverami (un neticami) vieglo akcentu un Latvijas publiskajā telpā neapbružāto tēlu, lai rastos tas nepieciešamais vispārinājums, kas Melāniju paceļ virs lokālajiem eksistenciālās izdzīvošanas dubļiem. Tomēr papildu jaudu tēlam piešķir tas, ko šajā gadījumā mute neveras saukt par aktierspēli, – pietiek paskatīties, kā Melānija plēš bērza tāsi, kad dēls viņai jautā – un ja nu mēs izšķiramies uz mūžu?

Brīdi vēlāk, kad šķiršanās patiešām notiek (ne uz mūžu, bet to šajā brīdī neviens nezina), vēl viens režisorisks atradums ar kinovēsturē paliekošas parādības potenciālu – balss (Ieva Parša) kā pavediens, pie kura turēties lielāko sāpju brīžos. Te jāpiebilst, ka skaņa, un jo īpaši skaņu režija (Aleksandrs Vaicahovskis, Roberts Slezāks), vispār ir ļoti būtisks, formu un saturu veidojošs elements šajā filmā. Vairākās vietās skaņa atrisina problēmas vai rada atmosfēru, ko stāstījums viens pats nespētu, īpaši spilgts šajā ziņā ir trīs nedēļas ilgā brauciena noslēgums. Skaņa nošķir no realitātes visas tās situācijas, kad Melānija garīgi paceļas pāri brutālajai videi vai gāžas slimības bezdibenī, skaņa ilustrē to simbolisko stīgu, kas saista māti un bērnu, un pazūd brīdī, kad citai mātei viņas stīga tiek pārcirsta.

Atkal Aleksandrs

Un, protams, fināls. Pēc 16 izsūtījumā pavadītajiem gadiem Melānija beidzot atgriežas Rīgā – varbūt to skatītājam vajag zināt iepriekš, lai sākumā saņemtu drosmi mesties viņai līdzi filmas notikumos. Mazu brīdi piezogas viela pārdomām, ka izsūtījums attiecas ne tikai uz tiem, kas tur bijuši un ir vai nav atgriezušies, – dīvainā kārtā visi, kas apkārt Melānijai, pēkšņi liekas vainojami viņas liktenī, un tā ir šī totālā ļaunuma indīgā blakusparādība. Un tad – skats, kur un kā Melānija "satiek" savu pirms 16 gadiem pazaudēto Aleksandru. Tā ir filmas emocionālā kulminācija, kuras dēļ skatītājam ir vērts savu XXI gadsimta lutināto komforta zonu pakļaut tik sāpīgiem skrāpējumiem. Katarse, teica senie grieķi, – emocionāla attīrīšanās un šķīstīšanās, bet ne garantēta polise pret jaunām cūcībām jaunā gadsimtā.

Melānijas hronika

Režisors Viesturs Kairišs

Kinoteātros visā Latvijā

www.melanijashronika.lv

Top komentāri

ringo
r
Ļoti stiepts un vienmuļš gabals. Dīvaini, bet visam ko šeit rakstījusi cienījamā žurnāliste, gribas diametrāli pretēji iebilst. Sižeta praktiski nav. Galvenā varone ir tik apnicīgi vienāda visu filmas laiku, ka sāc viņai nevis just līdz, bet pamazām ienīst. Parādās un pazūd dīvaini personāži par kuriem nav skaidrs kāda tiem saistība ar doto stāstu, haoss. Beigas, tiesa, ir interesantas, bet visas pārējās divas ar pus stundas - nu piedodiet!
Ziemas burvība
Z
Tomēr sliecos uzskatīt, ka filma nav izturēta žanrā un ir stilistiski pretrunīga. Iesākas un tiek pieteikta kā klasiska drāma ar lineāru naratīvu, kur skatītājs tiek aicināts sekot dzīvot līdzi izsūtīšanas traģēdijai caur M. Vanagas pārdzīvojumu prizmu. Pirmo filmas daļu tas tā notiek un dokumentālā precizitātē sekojam izsūtīšanas drāmai, blakus galvenajai varonei tiekam iepazīstināti ar citiem varoņiem - sievietēm vagonā ar kurām Melānija dalīs likteni Sibīrijā (Doveika, Zariņa, Ozoliņa). Nokļūstot galapunktā, šīs varones pazūd fragmentārās epizodēs, tāpat kā visi jaunie personāži ar kuriem Melānijai veidojas attiecības un konflikti Sibīrijā. Pat ar savu dēlu komunikācija aprobežojas ar dažām aprautām frāzēm, tāpat nav dzirdamas viņas pārdomas, vai reakcijas aizkadrā. (Ja jau Melānijas hronikas, tad gribētos tomēr.) Filmas vidusdaļā filma pārtop par inscinēta poētiskā dokumentālā kino paraugu, kur viss tiek izteikts ar vizuāli skaistu attēlu un skaņas kombinācijām. To vēl vairāk past
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Kaut kā jocīgi, ka tieši šis raidījums notika Benjāmiņas nama kamīnzālē, kam nez kāpēc atstātas tādas baisas tumši pelēkas sienas - kā cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja