Jaunam režisoram pirmajā filmā jābūt ambiciozi drosmīgam, nevis vecišķi prātīgam – tā reiz teica kāda kolēģe, un viņai jāpiekrīt. Kad tad vēl izaicināt pasauli, ja ne jaunībā; un tā ir mūsdienu Latvijas filmu nozares problēma, nevis norma, ka dažam režisoram pie pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas izdodas tikt nebūt ne jaunekļa gados.
Prieks redzēt, ka neapstiprinās bažas, vai Andris Gauja visu savu drosmes un ambīciju pulveri nebūs izšāvis jau trijās dokumentālajās filmās, jo tās patiešām izcēlās uz Latvijas kino (pārsvarā) rēni rāmā fona: vispirms par Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu uzņemts, bet nebūt ne komplimentārs stāsts par ebreju kopienas dzīvi Latvijā (3000 km līdz Apsolītajai zemei, 2006), tad uz nāvi slima puiša pēdējo dienu cīņas dokumentējums (Viktors, 2009) un beidzot filma, kuru publiskās rezonanses dēļ vismaz pēc nosaukuma droši vien pazīst visa Latvija, un tās mākslinieciskās kvalitātes novērtētas arī pasaules festivālos (Ģimenes lietas, 2010).
Dokumentāla spēle
Arī filma Izlaiduma gads jau ieceres stadijā drosmes un ambīciju ziņā neatpalika no slavenajām Ģimenes lietām – režisors grasījās turpināt principu "veidot dokumentālu filmu pēc spēlfilmas uzbūves principiem" (paša formulējums žurnālā Kino Raksti 5/2010), saucot to par pozitīvu provokāciju – likt dokumentāliem varoņiem izspēlēt filmas dramaturģijai nepieciešamas ainas. Jau tolaik stāsta centrā bija kādas skolas izlaiduma klase un jauniņa skolotāja kā notikumu katalizators, tomēr iecerētā dokumentālā filma ar spēles elementiem gadu gaitā dažādu perturbāciju rezultātā pārvērtās klasiskā spēlfilmā.
Viss šis fons ir svarīgs ne tāpēc, lai tagad spriedelētu, kā "varēja būt, bet nebij’", bet gan tāpēc, lai novērtētu cienījamu izejas punktu – Andrim Gaujam bija svarīgi nevis uzņemt savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu par jebko, bet gan strādāt tieši ar šo materiālu – skolas vide, jauniešu un pieaugušo attiecības maksimāli tuvu šodienai un dokumentalitātei. Pieļauju, ka viņam ne prātā nenāca merkantilas kalkulācijas, ka tieši šādu filmas vidi, tēmu un stilistiku skatītāji varētu uzņemt visatsaucīgāk, jo latvju kino kopējā ainā šī ir diezgan brīva niša. Tiešām no sirds vēlu filmai publikas interesi – potenciāls te ir, lai arī dažas lietas šķiet diskutējamas. Tomēr pilnīgi pieņemu iebildumus, ka šo rindu autorei jautājumi rodas tikai aiz neatbilstības filmas mērķauditorijas vecuma grupai.
Lauvu bedre un odžu midzenis
Dokumentalitātes sajūtu filma zināmā mērā ir saglabājusi, kaut vai ar precīzām laikmeta zīmēm, piemēram, nemitīgu tehnoloģiju klātbūtni jauniešu ikdienā, jebkuru dzīves notikumu un nenotikumu nofilmējot un pārvēršot sociālajos tīklos ievietojamā izklaidē. Gluži vai šermuļus uzdzen skats skolas diskotēkā pēc nežēlīga kautiņa – upuris guļ zemē, un neviens nezina, vai vēl dzīvs vai varbūt steigšus glābjams; kamera atkāpjas no tuvplāna un pievēršas skolasbiedriem, kuri barā stāv puslokā ap cīņas vietu un visi filmē ar mobilajiem telefoniem.
Ticami dokumentāla šķiet arī skolas vide, galvenokārt pateicoties dabiski dzīvajiem jauniešiem klasesbiedru lomās, tomēr dažas ainas izskatās mazliet pārspīlētas – citas paaudzes pārstāvim grūti noticēt, ka jaunam skolotājam pirmā stunda izlaiduma klasē (tātad pie gandrīz pieaugušiem cilvēkiem, kuriem it kā būtu jāsaprot, kāpēc viņi vispār atrodas skolā) ir tik briesmīga lauvu bedre, turklāt arī mizanscēna iekārtota tā, ka Ingas Alsiņas tēlotajai skolotājai Zanei klasē jāienāk kaut kā pazemojoši, pa "sētas durvīm" no klases aizmugures. Varbūt zinošāki un skolas videi tuvāki skatītāji atpazīs šeit medijos bieži cilāto tēmu, ka mūsdienu skolēni esot totāli izlaidušies, jo viņiem ir tikai tiesības, bet ne pienākumi.
Filmā tēlotā skolotāju istaba kā odžu midzenis savukārt uzskatāmi ilustrē tikpat plaši izplatīto pieņēmumu, ka par skolotājiem strādā galvenokārt lūzeri, kuri savas dzīves neveiksmes cenšas kompensēt ar profesijas sniegto iespēju valdīt – vismaz pār pusaudžu baru. "Mēs jau te visi tādi – šķīrušies vai... vieni paši, vārdu sakot," atzīst skolotāja Ināra (Liena Šmukste) un mudīgi savij intrigu mezglu, lai iznīcinātu jauno skolotāju kā iedomātu sāncensi visās jomās.
Vairāki "kāpēc?"
Andra Gaujas formulētais dokumentālisma princips – likt varoņiem pašiem vienkārši darboties vajadzīgajā virzienā – acīmredzot filmas autoru izpratnē nozīmē arī nelikt mutē nekādu tekstu, ļaujot katram pašam runāt, kas nu šajā situācijā šķiet nepieciešams. Uz šādu domu vedina Ingas Alsiņas varones aizdomīgā tekstuālā nabadzība (nu nevaru iedomāties, ka to viņai būtu sacerējis filmas scenārija līdzautors, viens no nopietnākajiem Latvijas dramaturgiem Lauris Gundars) – daudzi pat intonatīvi vienādie "es ļoti atvainojos" dažādās situācijās kā atbilde uz kolēģu skolotāju vai vecāku sapulces nosodījumu; sarežģītā situācijā nonākušai skolniecei teiktais bezjēdzīgi uzmundrinošs: "Beidz, Inta! Kas ir, ko?" un kā kronis visam – finālā, kad dzīve totāli samežģījusies gan viņai, gan viņas skolniekam un mīlniekam Maksim, skolotāja Zane it kā beidzot pārņem situācijas vadību, tomēr viņas teksts atkal ir tikai trīsreiz atkārtotais: "Būs labi, dzirdi?!" Patiešām grūti noticēt, ka tik mazsaturīgi komunicējoša skolotāja var izpelnīties kaut jel kādu autoritāti audzināmās klases acīs.
Te nonākam pie lielākā jautājuma – motivācijas. Vai nu man, vai filmai ir problēmas ar atbildēm uz jautājumiem "kāpēc?" – darbības motivācija dažādās situācijās ir vai nu diezgan plakana un klišejiska, vai arī pavisam neskaidra.
Kā jau teikts, nav īsti redzams un jūtams iemesls, kāpēc klases attieksme pret jauno audzinātāju pēkšņi un radikāli mainās no galēji noliedzošas līdz draudzīgi atbalstošai. Kompots pagalmā tas nebija, tātad gandrīz vai taisnība skolotāju istabas odžu midzenim – tikai tāpēc, ka ekskursijā naktī kopā "alkoholu lietojuši" un vēlāk skolotāja ļauj rīkot ballītes savā dzīvoklī...
Tāpat nav īsta pamatojuma galvenajai intrigai – kāpēc skolnieks Maksis grib dabūt gultā skolotāju Zani. Emocionālas attīstības šajās attiecībās nav – Maksis vienkārši kopš pirmā skatienu kontakta ar skolotāju diezgan vienveidīgi dedzina viņā caurumus ar savām piemiegtajām acīm, savukārt Zane, ilgi turējusies kā klints (bet arī tekstuāli vienveidīgi un bez izdomas: "Tas vienkārši nav iespējams, un viss!"), pēkšņi salūst – kāpēc? Tāpēc, ka bagātā tētiņa dēliņš piedāvā pavadīt vīkendu Parīzē? Nopirka skolnieks skolotāju kā deputāte vietu Eiropas Parlamentā. Vienubrīd pat rodas aizdomas – Maksis ar kādu saderējis, ka pavest skolotāju viņam ir nieks –, taču pierādījumus šādu aizdomu apstiprinājumam filmas gaitā nepamanu. Toties pamanu jo noderīgu morāli, ko aizlikt aiz auss visiem tehnoloģiju pārņemtajiem, – mīļais cilvēk, vienmēr rūpīgi apdomā, ar ko un kādās situācijās tu taisi selfijus!
Izlaiduma gads ****
Drāma. Latvija. 2014.
Režisors Andris Gauja
Lomās Inga Alsiņa, Mārcis Klatenbergs, Andrejs Smoļakovs, Liena Šmukste, Gatis Gāga, Marīna Janaus, Ieva Apine u. c.
Senais
mamma
Ieva