Es labprāt nelietotu vārdus, lai paskaidrotu to, ko daru, lietojot attēlu un skaņu, t. i., veidojot filmu. Tā Ausmas reklāmas materiālos raksta režisore Laila Pakalniņa, un es arī ļoti būtu gribējusi parakstīties zem šiem vārdiem un pielikt punktu recenzijai. Katrā ziņā, pirmoreiz noskatoties filmu, no sirds nožēloju savu vieglprātīgo apsolījumu "tā vienkārši", kā parasti, uzrakstīt Kultūras Dienai par kārtējo Latvijas filmas pirmizrādi. Te nekas nav kā parasti; uzdrošinos apgalvot, ka tik jaudīga kino Latvijā pēdējos gadu desmitos un varbūt vispār nav bijis – pat ne stāsta, bet tieši kinematogrāfisko izteiksmes līdzekļu un iekšējā spēka ziņā.
Ausma ir ārkārtīgi piesātināta ar smagu, pat brutālu enerģiju gan saturā, gan attēlā un skaņā, skatīties brīžiem nav komfortabli – par to būtu godīgi jābrīdina, jo diemžēl taču patīkama izklaide ir tas, ko no ķinīša pamatā gaida skatītājs, nevis nepieciešamību intensīvi domāt līdzi, lobīt kārtu pa kārtai, iedziļināties un saprast. Un tad es domāju – mīļais Latvijas kinoskatītāj, cik daudz mēs ar tevi zaudējam, kopš bērnības nesaņemot elementāru kinoizglītību attiecīgo smadzeņu rievu attīstīšanai, mēs nemaz neesam sagatavoti kaut cik piepūlēties, kinozāles ērtajā krēslā sēžot, ar dienišķo kinobarības turzu apbruņojušies un kolas pudeli attiecīgajā krēsla iedobumā iesprauduši. Tad gandrīz jāsaka – labi, ka Ausmu ir iespēja skatīties kinoteātrī Splendid Palace, kur minētās turzas nav pašsaprotama kinoseansa sastāvdaļa – popkorns šajā seansā garšotu pēc dubļiem, sviedriem un asinīm.
Virsskatā un tuvplānā
Kad Lailas Pakalniņas spēlfilma Ausma bija vēl tikai projekta stadijā un piedalījās Nacionālā kino centra konkursā par valsts finansējumu, dzirdēju ekspertus runājam, ka šis scenārijs esot Lailai Pakalniņai gluži netipisks – tik nospriegots un piesātināts, tik spēcīgas enerģijas uzvilkts. Patiešām – Ausma radikāli atšķiras no režisores iepriekšējo spēlfilmu šķietami bezkaislīgā vērojuma, kameras pacietīgās gaidīšanas, kamēr kadrā rit dzīve un it kā nejaušas detaļas pa vienai iekrīt precīzi nomērītās, kopskatam nepieciešamās vietās. Varbūt tikai nesenās Picas (2013) demonstrēja mazliet vairāk mērķtiecīgas kustības – filmā sekots varoņu neapdomības veicināto sarežģījumu sabiezējumam. Vai tas būtu bijis likumsakarīgs solis uz Ausmas vētrainā emociju mudžekļa pusi?
Nevar noliegt, ka Ausmas citādībā liels nopelns ir filmas titros minētajam režisores iedvesmas avotam – Sergeja Eizenšteina scenāristam Aleksandram Ržeševskim, kurš 1935. gadā uzrakstīja leģendāro Tērču pļavu/Bežin lug, to pašu, kuru (pēc leģendas izplatītākās versijas) Staļins Eizenšteinam neļāva pabeigt. Tomēr gandrīz neticami, ka jau Lailas Pakalniņas scenārijs būtu varējis pilnībā demonstrēt visu to, kas ar tādu jaudu bliež pa smadzenēm, kad skaties filmu. Teiksim, ekstrēmi kameras rakursi totālā virsskatā, reizēm ieraugot zemes nīcīgās radības vien kā dekoratīva ornamenta elementus, bet reizēm uz brīdi iemiesojot Dieva klātbūtni (divi pirksti pārmet krustu Viļa Daudziņa tēlotajam tēvam, kurš kaut kur tur, lejā, iet nogalināt savu dēlu). Turpat blakus tikpat totālā zemes tuvplānā netīri kāju nagi, gliemezis uz baļķa un zirga mēslu čupa, kurā klukstēdams kašņājas vistu bariņš. Šajā brīdī fonā, starp citu, skan padomju Latvijas himna, un tas manās acīs ir viens no (tikai) trim pārspīlējumiem, kas iekrīt acīs citādi ļoti smalkajā abstrakto padomjlaiku tēlainībā (divi citi ir žurka uz vecenes pakauša un alumīnija bļodiņa uz bērna galvas).
Varbūt jau nojaušams, ka Ausmas priekšmetiskajā vidē nav gandrīz nekā skaista, un pat melnbaltajam attēlam diez kā neizdodas estetizēt un harmonizēt visas tās drazu un netīro trauku kaudzes, dubļus un samazgas, sitienus un spļāvienus. Tomēr apbrīnojams ir fakts, ka nepieciešamo harmonisko atelpu un skatītājam glābjošo distancēšanos no kadrā redzamās fizioloģijas spēj sagādāt kameras kustība – Lailas Pakalniņas filmām klasiskais garais kameras slīdējums, kura laikā uz ekrāna paralēli gan tuvplānā, gan vidējā plānā un kopplānā norit šķietami nesaistītas, bet precīzi saskaņotas darbības.
Gluži vai zemapziņā skatītājs iegūst mazliet miera, ļaujoties kustībai, kas līgani nes un ar savu ilgo nepārtrauktību it kā garantē, ka vismaz tuvākajos mirkļos nekādi nepatīkami satricinājumi nav gaidāmi. Apskaužami, cik precīzi Laila Pakalniņa vienmēr prot izvēlēties operatorus savam kino – poļu kolēģis Vojcehs Starons ar kameru glezno tikpat vērienīgi un eleganti (lai cik neparasti tā teikt par brutālas vides un darbības attēlošanu), kā to savulaik ilgus gadus Lailas Pakalniņas filmās darīja Gints Bērziņš un vēlāk Uldis Jancis.
Kur rodas ļaunums
Jā, bet es te visu laiku par formu vien, it kā satura nemaz nebūtu. Ir, protams, tikai, kā jau Lailas Pakalniņas filmās, saturs/sižets nav tik vienkārši nolasāms – nāk prātā dauzonīga ideja, ka būtu bijis labi skatītājiem pirms seansa izsniegt tādu kā libreta grāmatiņu, kā jau tas vērienīgos vizuāli un muzikāli dramatiskos mākslas darbos (operās) piederas, piemēram, nodrukāt brošūriņā Aleksandra Ržeševska scenāriju Tērču pļava… Protams, sižeta elementārais mugurkauls jau plaši aprakstīts, stāsts par Pavļiku Morozovu – latviešu puiku Jančuku, kurš nodod savu tēvu padomju varai, un tēvs viņam atriebjas. Tomēr šis lakoniskais, kaut ētiski iespaidīgais sižets filmas sarežģītajā audumā ir nobīdīts zināmā perifērijā.
Filma sākas, kad Jančuks jau ir nodevis, turklāt Ausmas pasaulē tas vispār nav nekāds īpašais grēks, tā dara visi – jau pirmajos kadros teicējs (Rūdolfs Plēpis) atzīstas, ka muižā dzīvojušo saimnieku "es, atvainojiet, nostučīju, paši zināt, kad". Un arī tēvs kā institūcija te nevienam nav nekāds īpašais svētums, pietiek paklausīties, kā mazā, briļļainā meitenīte lietišķi raportē politpārvaldes priekšniekam Kārļonkulim: "Kas attiecas uz manu tēvu, par to arī vajadzētu padomāt. Labs cilvēks, bet stipri dzer…"
Režisore pati pirms filmas daudz runājusi par to, ka svarīgā vēsts ir – nekļūt par skrūvīti, vienalga, kādai varai vai ideoloģijai. Man tomēr tāda sajūta, ka filmas lielais jautājums ir mazliet cits. Šajā filmā – netipiski dažādiem seno laiku attēlojumiem – neviens padomju varas (vispār varas, ja jau reiz abstrahējamies) pārstāvis nav negatīvs tēls, viņi visi, ciema padomes priekšsēdētājs Jēkabs (Andris Keišs) un kolhoza priekšsēdētāja Mirdza (Liena Šmukste), grib un dara tikai labu, pat pāri savu spēku robežām; pat politpārvaldes priekšnieks Kārlis Janovičs (Viktors Zborovskis) ir labais tēls ne tikai izmisušajam Jančukam. Tad kur šajā ideālistiski, protams, naivi, bet ar vislabākajiem nodomiem un entuziasmu, būvētajā sabiedrības modelī rodas tas viss ļaunums, kura, kā mēs tagad vēl jo labāk zinām, bija tik nomācoši daudz? Secinājums nav glaimojošs cilvēka dabai, un ne tikai tāpēc, ka cilvēks varbūt piedzimst ļauns, bet tāpēc, ka visu mūžu nodzīvo kā nejēga. "Gleznas ar cirvjiem necirst, materiāli vēl var noderēt," baznīcā nokliedzas ciema padomes priekšsēdētājs un nomazgā muti svētītā ūdens traukā.
Ausma *****
Spēlfilma. Latvija, Polija, Igaunija. 2015.
Režisore Laila Pakalniņa
No 24. novembra kinoteātros Splendid Palace, Kino Citadele un citur Latvijā
Lenne
Inga
Santa