Trīs stundas! Šausmas! – pēc Filipa Kirkorova šova beigām apmierināti nopūšas viena no skatītājām. Patiesībā koncerts 31. oktobrī Arēnā Rīga ilgst nedaudz mazāk nekā trīs stundas: visgrūtāk ir izturēt pirmo stundu, kad skan mazāk zināmas dziesmas un šķiet, ka laika ritējums apzināti tiek palēnināts, taču pēc tam Filipa Kirkorova izrāde paņem savā varā, nobur un nelaiž vaļā. Biļete uz dziedātāja koncertu ir zelta atslēdziņa no popkultūras panoptika durvīm. Vismaz reizi mūžā tas noteikti jāapmeklē, taču uzmanīgi – var rasties atkarība.
Polemika ar Radītāju
Par popmūzikas karali dēvētā 46 gadus vecā bulgāru izcelsmes krievu mākslinieka lielākais hits ir viņa nu jau šķirtā laulība ar Allu Pugačovu – pāris bija kopā no 1994. līdz 2005. gadam. Savā šovā DruGoy/Citāds, ar kuru Filips Kirkorovs ierodas Rīgā otro reizi, dziedātājs kārto attiecības ar Dievu un bijušo sievu; nav brīnums, ka pret Allu Pugačovu – vienīgo sievieti savā mūžā – karalis izturas ar daudz lielāku pietāti un pat dievbijību.
Koncerta saturiskā un tehnoloģiskā uzbūve atgādina Rietumu popzvaigžņu šovu formulu: programma sadalīta tematiskos blokos ar patosa pilniem, naivi romantiskiem video iestarpinājumiem. Filipa Kirkorova skatuvi veido projekciju plāksnes un ekrāni vairākos līmeņos. Uzveduma naratīvās struktūras balsts ir filma par to, kā Filips Kirkorovs tiek galā ar sevi un savu misiju, un šo sevis izzināšanas, sevis urbšanas procesu veicina viņa tiešā komunikācija ar Dievu. Pašā sākumā uvertīrā Dievs atnāk pie mazā Filipa un pasniedz viņam maģisku, spīdošu bumbu, kurā slēpjas tas, ko "cilvēks meklē visu dzīvi".
Ar Dievu Filips atļaujas runāt nervozā balsī un nepacietīgā tonī. Kad Dievs iepīkstas par mīlestību, Filips atteic: "Par mīlestību man ir zināms tikai viens – tā mani neinteresē." Kādu brīdi māksliniekam šķiet, ka Dievs vēlas viņu intervēt, taču Filipam intervijas ir apnikušas. Pēc tam dziedātājs žēlojas, ka ikvienā koncertā ir spiests mirt un atkal piedzimt no jauna – tas ir tik nogurdinoši. Visu šova laiku mūziķis turpina aktīvu polemiku ar Radītāju.
Starpgalaktiku odiseja
Dziedātāja sarunas ar To Kungu notiek greznos kosmiskos interjeros, taču nedomājiet, ka tas ir veltījums Alfonso Kuarona grāvējam Gravitāte/Gravity ar Sandru Buloku un Džordžu Klūniju galvenajās lomās, – Filipa Kirkorova šova DruGoy pirmizrāde notika pirms diviem gadiem, tāpēc visiem ir skaidrs, kurš no kura špiko. Jāpiebilst, ka Filips Kirkorovs labi orientējas galaktiku sistēmā, viņš jau sen ir paziņojis: "Es neesmu zvaigzne, es esmu planēta." Nav melots.
Planetārā mēroga zvaigzni sagaida skatītāju pilna Arēna Rīga. Visi ir pēc viņa noilgojušies: šogad Filips nav apmeklējis Krievijas tautas mākslinieku iemīļotāko vasarnīcu – konkursu Jaunais vilnis, lepni pavēstīdams, ka viņam jāpavada brīvlaiks ar saviem nesen piedzimušajiem bērniem. Filips Kirkorovs, sekojot starptautisko "planētu" piemēram, kļuvis par pirmo krievu slavenību, kas neslēpj, ka izmanto surogātmātes pakalpojumus.
Plašsaziņas līdzekļu fotogrāfi ir pieraduši, ka mūziķi parasti atļauj fotografēt sevi uz skatuves tikai pirmo triju dziesmu laikā. Filipam ir savi noteikumi – viņu var iemūžināt kaut visu vakaru, tomēr dziedātāja pārstāvji akreditētajiem žurnālistiem norāda, ka "nužno fotografirovatj uspeh" – tātad būtu ieteicams fotografēt Filipu noteiktos panākumu, triumfa brīžos. Šie kulminācijas mirkļi, kuros jāfiksē skatītāju mīlestības izvirdumi, ir programmas 10., 13. un 29. dziesma. Skanot šīm kompozīcijām, mākslinieks saplūst ar publiku un pieņem milzīgus ziedu pušķus un floras brīnumu kompozīcijas, kuras veikli pārtver viņa asistenti.
Tīģergarnele ar atstarotājiem
31. oktobris, Visu svēto dienas priekšvakars, ir ideāli piemērots laiks Filipa Kirkorova priekšnesumam. Savas iemaņas un zināšanas viņš ir apguvis klātienē un neklātienē pie labākajiem profesoriem, estrādes mākslas zinātņu doktoriem – Eltona Džona, Šēras, Maikla Džeksona, Allas Pugačovas, Valerija Ļeontjeva un citiem. Koncertā Filips dzied dzīvajā, viņam ir spēcīga balss, atpazīstama un pietiekami labi skolota – ne velti ar viņu ir dziedājusi operdīva Anna Ņetrebko. Filips nav spožs dejotājs – galvenokārt viņš izmanto mīmiku un manierīgi žestikulē, ko atļauj karaļa etiķete. Kad ir jādejo, viņš to dara kā nogurusi Džeina Fonda. Šovā tiek dāsni izmantoti burvju mākslas elementi: Filips iekrīt melnā caurumā un pēkšņi iznirst pavisam citā skatuves malā. Ja viņš dzied par sniegu, uz skatuves, protams, snieg.
Filipa Kirkorova uzvedums ir līdzīgs Latīņamerikas reliģiskajai procesijai, Venēcijas karnevālam un Purima svētkiem, ku rus ebreji svin, ģērbjoties trakos, neiedomājamos tērpos. Filips dod priekšroku grezniem uniseksa kostīmiem, kas atgādina ar bārkstīm un mežģīnēm rotātu izpletni un telti vienlaikus. Skatītāju atmiņā uz mūžu paliek arī luminiscējošs kombinezons, kurā dziedātājs pārvēršas par gigantisku tīģergarneli, kas apkarināta ar atstarotājiem. Šovam ir raksturīgs tik piesātināts un sirreāls kolorīts, ka to apskaustu pat Frīda Kālo.
Kad Filips Kirkorovs dramatiski plivina savu Sniega karalienes apmetni, nevar nepamanīt viņa līdzību ar Allu Pugačovu, turklāt koncertā viņš dzied vairākas dziesmas no savas bijušās sievas lādītes, kurā glabājas primadonnas repertuāra vērtīgākās pērles. Pie Allas viņš vēršas arī savās dziesmās, lūdz viņu izstarot gaismu savā, nevis kāda cita virzienā, un pieprasa "tdot viņam mūziku". (Būsim godīgi – Filipa mūziku primadonna nekad nav piesavinājusies.) Allas Pugačovas profils kā svētbilde iezaigojas uz lielā ekrāna mākoņu ielenkumā.
Mīlestība, kura nenodos
"Jums patīk, man arī patīk," savu uzrunu Filips sāk latviešu valodā un turpina krieviski. "Es atceros, kā tas viss šeit notika pirmo reizi pirms 25 gadiem. Rīga kļuva par manām pirmajām ārzemēm. Tā bija likteņa dāvana. Es glabāju šīs atmiņas savā sirdī. Tagad mūs šķir pasu kontrole un robežpunkti, taču mūs vieno mīlestība. Rīga ir mans deserts, tāpēc savu Baltijas turneju es noslēdzu jūsu pilsētā. Šeit tik ļoti mīl manas dziesmas. Tā ir mīlestība, kura nekad nenodos. Šī mīlestība ir abpusēja."
Filips koncertā pielaiko dažādus tēlus – no dona Kihota un dona Žuana līdz pat Klīstošajam holandietim. Filips visu laiku it kā pretojas savu dejotāju brigādes aicinājumiem pievienoties viņu dzīrēm, viņš ir vientuļš bruņinieks. Dziedātājs nepiekāpjas pat tad, kad dejotāji un dejotājas uznāk uz skatuves pavisam knapos peldkostīmos, vilinoši kustas un mīlējas uz multimediālu ūdenskritumu fona. Glāstot cits citu, jaunieši aplenc Filipu un pielūdz kā dievību. Tomēr jāsecina, ka šovs ir absolūti aseksuāls – no patiesa jutekliskuma tajā nav ne grama, un arī pats Filips Kirkorovs īpaši neprovocē skatītāju fantāziju.
Par šova pagrieziena punktu kļūst 1998. gada Eirovīzijas grāvējs Diva no Izraēlas transseksuāļa Danas International zelta fonda. Šī atbrīvotības himna ir kļuvusi par Filipa Kirkorova vizītkarti. Izpildot šo dziesmu, Filips uz skatuves ir viens, iespaidu paspilgtina asins traipi uz ekrāniem. Pieņemoties spēkā house un techno ritmiem, Filips arvien emocionālāk deklamē kompozīcijas tekstu: "Viva la diva! Viva Victoria! Aphrodite! Cleopatra! Viva!" Nav šaubu, ka šos vārdus viņš asociē ar sevi – šeit un tagad viņš ir dīva, Afrodīte un Kleopatra. Beidzot pamostas arī publika, kura pārāk ilgi nespēj atraisīties un ļauties Filipa tēlu un skaņu virpulim, kaut gan vienīgais, ko viņš gaida no skatītājiem, ir atbildes reakcija.
Disko partizānu orģija
Pēc dziesmas Diva izskaņas viņš saka vakara galveno monologu: "Aplaudējiet! Jums ir jāaplaudē! Mūziķim nav lielākas dāvanas par aplausiem. Es nekad tos neesmu ne gaidījis, ne lūdzis, taču šovakar jūsu aplausi man ir svarīgāki nekā jebkad agrāk. Par mums runā tik daudz muļķību. Runā, ka mēs grābjam tūkstošus. Kādus tūkstošus? Mēs grābjam miljonus! Miljoniem jūsu siržu!" Viņš nomierina fanus, ka negrasās pamest skatuvi, uz kuras jau pavadīta gadsimta ceturtdaļa, un dziedās, kamēr jutīs, ka ir vajadzīgs klausītājiem.
Grēksūdzes nobeigumā viņš izpilda Zemfiras dziesmu Hočeš – duetā ar leģendārās aktrises Ludmilas Gurčenko (1935– 2011) hologrammu uz ekrāna. Karalis nokrīt ceļos un pamāj viņai ar roku. Skatītāju acīs ir asaras. Nedomājiet, ka apmeklētāju vidū ir tikai romantiski noskaņotas jaunietes, pensijas un pirmspensijas vecuma dāmas – arēnā ir pārsteidzoši daudz stila gardēžu, kuriem nav kauns būt pamanītiem tik pikantos svētkos.
Īstens triumfs tiek piedzīvots pašā finālā, kad skatītāji pieceļas no savām vietām un metas pie skatuves – sākas kaut kas līdzīgs poporģijai, kuru Filips tik ilgi gaidījis. Dziedātājs parādās melnbaltos bokseršortos un zābakos, skan dziesma Disko partizāni, uz ekrāniem plosās popārta vētra, Filips izvelk aifonu, lai iemūžinātu savu panākumu brīdi, un vēl vienā dziesmā uzdāvina mums "pieczvaigžņu mīlestību".