Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Trešdiena, 6. novembris
Leonards, Leons, Linards, Leo, Leonarda

Dzīvnieki un lopi. Filmas Mona recenzija

Ināras Kolmanes spēlfilmā Mona ir jaušama dedzīga vēlme primāri lietot nevis vārdus un dialogus, bet tieši vizuālus kino izteiksmes līdzekļus, lai iedarbotos uz skatītāju.Latvijas kinoindustrijas hroniskās nelaimes – naudas problēmu mocīta, pēc septiņus gadus ieilgušā ražošanas procesa uz Latvijas ekrāniem iznāk vairāku veiksmīgu dokumentālo filmu režisores Ināras Kolmanes (Mans vīrs Andrejs Saharovs, Akts, Poco a poco, Pasaules nepasaule, Pretrunīgā vēsture) pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Mona, kuras scenāriju režisore sarakstījusi kopā ar vīru literātu Arvi Kolmani.

Mona ir Latvijas filmu studijas Deviņi un Īslandes kompānijas Kisi Production kopražojums. Filmas mūzikas autors ir Oskara nominants, Eiropas Kinoakadēmijas balvas ieguvējs, ar īslandiešu rokgrupu Sigur Rós un pasaulslavenajiem kinorežisoriem Džeinu Kempioni, Fridriku Toru Fridriksonu strādājušais komponists Hilmars Orns Hilmarsons. Pie filmas kvalitātēm noteikti pieskaitāms operatora Ulda Janča un mākslinieka Jurģa Krāsona darbs.Mona ir stāsts par pilsētas šķietami iztukšota, laulības krīzes nokaitināta reklāmas aģentūras vadītāja Tomasa bēgšanas mēģinājumu pie lauku dabiskās vides, no kuras dažādu, arī mistisku šausmu iekrāsotu apstākļu sakritības rezultātā čiks vien sanāk. No Tomasa – lietuviešu aktiera Sauļus Balanda – sejas visu filmas laiku nenozūd rūpestu mākts sapīkums, īgns viņš ir pat latvju kino visai atklātajās seksa ainās ar lauku mazpilsētā satikto mežonīgi daiļo, noslēpumaino Monu – meiteni ar netipiski svabadiem morāles uzskatiem un visai izaicinošu uzvedību, kas, saprotams, raisa klačas vietējā sievišķā personāla vidē (Valmieras teātra aktrišu Skaidrītes Putniņas, Leldes Kalējas, Ineses Ramutes, Rutas Birgeres un maskavietes Janas Sekstes kolorītā atveidā) un izsauc instinktīvu kutēšanu kājstarpē tiem dažiem vēl alkohola nepieveiktajiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem, kas strādā vietējā gaļas kombinātā un provinces nošļurkušās pilsēteles teritorijas ierobežoto mērogu dēļ obligātā kārtā sastopas ar Monu. Galvenie veči, kas regulāri lenc un drāž Monu – viens reāli, otrs domās –, ir divi ne īpaši simpātiski tipāži – lopkautuves ciniķis un lokālais seksa guru Henks un Vidzemē ieklīdušais Urālu krievs Arkādijs iespaidīgā Laura Subatnieka (Henks) un Valerija Jarjomenko (Arkādijs) tēlojumā – neba velti abi aktieri tika izvirzīti Lielajam Kristapam kā labākie otrā plāna lomu tēlotāji. Kristapam nominēta par veiksmīgāko galveno lomu bija arī Kristīne Belicka – ārkārtā kinogēniska meitene, kura prot izteiksmīgi klusēt kadrā, kurai piemīt dabisks, dzīvniecisks šarms un kura patiesībā ir režisores Ināras Kolmanes atklājums kinematogrāfam – vēl pirms jaunā aktrise spoži uzšvirkstēja uz Dailes teātra skatuves, tiesa gan, pēkšņajiem panākumiem sekoja radošas un personības rakstura lūzuma problēmas (patlaban Kristīne Belicka dzīvo Anglijā). Uzskatu, ka Kristīnes dēļ vien filmu Mona ir vērts redzēt – neesam tik bagāti ar dabas dotiem talantiem, lai viņas ceļš paliktu skatītāju uzmanības ignorēts.Tā kā šī nav kritiska recenzija, atturos norādīt uz Monas vājajām vietām, piemēram, pārlieku melodramatisku tiešumu un zināmu shematismu dramaturģiskā materiāla izkārtojumā (noteikti būs skatītāji, kam Monas sižets šķitīs iepriekšparedzams, kaut gan fināla pagrieziens – diez vai), kādam liksies, ka vizuāli pārlieku uzkrītoši tiek uztiepta tēma par cilvēka līdzību lopam situācijās, kad viņš nevalda pār saviem vardarbības, īpašnieciskuma un seksuālās iekāres instinktiem. Tāpat mazliet par daudz režisore pieķērusies zīmīgu koloru (sarkanā – asins un kaislību, dziņu krāsa) un estetizētu atribūtu (pedalizētā lūrēšana uz graciozo ģipša balerīnu, Tomasa mantotā muiža jeb pils ar high tech sadzīves tehniku un romantiskām retro mēbelēm iepretim pilsētiņas degradētajam postpadomju bardakam un nabadzībai, kas sadzīvē koncentrējas ap salauzto mazmājiņu kā galveno varoņu koka būdas centru vai lopkautuves atbaidošo nolemtības atmosfēru) apspēlei. Taču patīkami, ka Monā tomēr ir jaušama dedzīga vēlme primāri lietot nevis vārdus, dialogus, bet tieši vizuālus kino izteiksmes līdzekļus, lai iedarbotos uz skatītāju. Rezultātā tapis darbs – dažādu populāru kinožanru mikslis, kurā netrūkst nedz erotikas, nedz zombiju, nedz Latvijas mežonīgā kapitālisma laiku neirotiskās, cilvēku psihi graujošās nenoteiktības un nestabilitātes, kura, citstarp, filmā parādīta profesionāli augsti atzīstamā līmenī. Var teikt, ka Mona ir filma par riņķa danci – slazdu, kurā traģiski iesprūduši cilvēki, kas vairs nesaprot, kas viņi ir – Homo sapiens vai lopi. Paradokss ir tas, ka vienlīdz lopisks ir gan Tomass no reklāmas pasaules, gan agresīvais provinces primāts Henks. Fināla aina ar Monu līgavas kleitā ir burvīga.Kam domāta? Cilvēkiem, kas seko līdzi Latvijas kino jaunumiem un latviešu aktieriem, kā arī tiem, kuri grib redzēt «stāstus par dzīvi» – tāda černuha light ar šausmu kino elementiem.

Mona
Pasaka pieaugušajiem ar trillera elementiem. Latvija un Īslande. 2012.
Režisore Ināra Kolmane
Lomās Kristīne Belicka, Sauļus Balandis, Lauris Subatnieks, Valerijs Jarjomenko

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja