Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Svētdiena, 25. septembris
Rauls, Rodrigo

Divi sīpoli par ložmetēju. Ismaila Kadares romāna Mirušo armijas ģenerālis recenzija

Albāņu rakstnieka Ismaila Kadares romānā Mirušo armijas ģenerālis nenoskan neviens šāviens, tomēr tas ir stāsts par karu – to karu, kurš nebeidzas ar diplomātiskām pārrunām un oficiāliem miera līgumiem.

Cik daudz jūs zināt par Albāniju? Atzīstos, ka man tā vienmēr ir bijusi tikai anonīma kontūra kartē un daži miglaini ģeogrāfijas fakti. Tieši tāpēc nesen latviski izdotais albāņu rakstnieka Ismaila Kadares romāns Mirušo armijas ģenerālis man bija atklājums ar sprādziena spēku.

Romāns latviešu valodā iznāk pirmo reizi, kaut gan oriģinālvalodā publicēts jau 1963. gadā. Interesanta ir arī šī teksta tulkošanas vēsture: pastāv vairāki precizēti tulkojuma varianti, vairākkārt tas ticis tulkots caur trešo valodu, piemēram, angļu valodā no franču versijas. Latviešu lasītājam ir privilēģija iepazīt tekstu, kas ir pirmais tulkojums latviešu literatūras vēsturē tieši no albāņu valodas. To lieliski paveicis Dens Dimiņš, kurš sarakstījis arī grāmatas pēcvārdu.

 

Rētu nedzīstamība

Nenosauktas valsts (tiesa, ir mājieni, ka tā varētu būt Itālija) armijas ģenerālis (arī viņa vārds tekstā neparādās) divdesmit gadu pēc Otrā pasaules kara dodas uz Albāniju ar cēlu misiju – atrast tur karā kritušo savas valsts armijas kareivju pīšļus un pārvest tos dzimtenē –, viņam līdzi dodas tikpat anonīms priesteris. Šo simbolisko žestu abu valstu valdības uzlūko kā miera zīmi starp nācijām, tomēr misijas gaitā ģenerālis pārliecinās, ka albāņu tautai ir gan spēcīgas tradīcijas, gan laba atmiņa. Misiju pavada vietējie, kas tiek noalgoti arī kapu atrakšanai, tomēr ekshumācijas norise izvēršas par pavisam citādi simbolisku notikumu, nekā sākotnēji iecerēts. No zemes tiek izrakti ne tikai kauli, bet arī pagātnes noslēpumi, un, kamēr iekarotāji uzrok svešo zemi savējo meklējumos, svešā zeme, pilna skarbas vitalitātes, "uzrok" viņus pašus. Tādējādi ģenerālim šis ceļojums caur atmiņu un modras nepatikas caurausto svešatni kļūst par viņa paša dvēseles vivisekciju.

Romāna sižetu ir gandrīz neiespējami atstāstīt: lasītājs viscaur tekstā teju fiziski jūt lēno smagnējumu, ar kādu ekshumētāju procesija virzās no ciema uz ciemu, visur to pavada rudens lietavas, dubļu un trūdu aromāts un nāves nemitīgā klātesamība. Taču, par spīti misijas makabrajai dabai, stāstījums ir piezemēts, pat atsvešināts: vēstītājs tikpat lietišķi apraksta pīšļu izcelšanas procesu kā ģenerāļa domu gaitu, iekšējie monologi savijas ar praktisko uzdevumu atpazīt no zemes dzīlēm izcelto identitāti – pēc auguma garuma un zobiem, pēc līdzi dotajiem speciālajiem karavīru medaljoniem –, un viss stāstījums intonēts tajā pašā gausajā, vienmērīgajā smagu soļu ritmā, lāpstu ritmā pret izmirkušu zemi. Vienīgās epizodes, kas uzdzirkstī dzīvīgumā, ir lappuses no mirušo drānās atrastajām dienasgrāmatām, kurās beidzot parādās tīras, klātesošas emocijas, – un ar šo dualitāti autors lieliski parāda, ka mirušie šajā stāstā ir dzīvāki par dzīvajiem.

Viņi dzīvo atmiņās – gan ģenerālis, kurš mazpamazām no drūmās atmosfēras arvien biežāk meklē glābiņu alkoholā un sāk uztvert neskaitāmos neilona pīšļu maisus kā savu "mirušo armiju", ar kuras palīdzību prātā tiek izspēlēti neskaitāmi kauju sižeti, gan kara traumas joprojām nesadziedējušie albāņi, kuros cīnās vienlaikus tradīciju uzliktais pienākums būt viesmīlīgiem pret svešiniekiem un asinsatriebības paraža. Visspilgtāk tas uzplaiksnī romāna kulminācijas ainā, kad vientulības nomocītais ģenerālis izlemj apmeklēt vietējo kāzas un ar savu ierašanos izraisa gan pašsaprotamu neveiklību, gan neparedzamus notikumus, kas liecina par kara rētu nedzīstamību.

 

Senatnes asinsbalss

Romānā ievīti daudzi nelieli blakusstāsti, kas tomēr veido pārliecinošas sižeta līnijas – par karalaika prostitūtām, dezertieriem –, kā arī jau pieminētās dienasgrāmatas. Vienlaikus Mirušo armijas ģenerālis ir īss ekskurss Albānijas vēsturē un kultūrā – kā pašsaprotamas, tomēr niansēti tiek aprakstītas tradīcijas, kuru ielokā norit zemnieku dzīve vēl arī XX gadsimtā: sadzīves paradumi, lietišķums, ar kādu pamestie kara ieroči tiek izmantoti maiņas darījumos, piedāvājot, piemēram, ložmetēju par diviem sīpoliem vai izmantojot ēzeli pretgaisa aizsardzības sistēmas pārvadāšanai.

Jāatzīmē, ka tikpat kā nav akcentētas valstu atšķirīgās reliģijas – ja pilsētu aprakstos nebūtu pieminēti minareti un karavīru medaljonos nebūtu atainota Jaunava Marija, šis nošķīrums vispār nebūtu nojaušams. Tam arī nav būtiskas nozīmes, jo autora atveidā Albānija tiek pozicionēta kā zeme, kas dzīvo pēc daudz senākiem tikumiem par monoteistisko reliģiju noteiktajiem. Cilvēku domāšanā jūtams dabai tuvas tautas animisms. Šīs senatnes asinsbalss intensitāte Kadares aprakstā padara Albāniju fascinējoši mistisku un vienlaikus tik spēcīgu, ka tā pilnībā pārskan ģenerāļa mītnes zemes balsi – varbūt tieši tāpēc tā tekstā nav pat pieminēta.

Uz šī fona arvien neomulīgāk ir lasīt ģenerāļa un priestera vakara sarunas – priestera (viņš atšķirībā no ģenerāļa pārzina albāņu valodu, vēsturi un paradumus) vispārinošie un nievīgie spriedumi par vietējo kultūru vēl vairāk akcentē ģenerāļa arvien progresējošās šaubas par šīs misijas īsto jēgu.

 

Zemes vitalitāte

Romānā Mirušo armijas ģenerālis nenoskan neviens šāviens, gandrīz visas nāves ir pagātnē, un tomēr tas ir stāsts par karu – to karu, kurš nebeidzas ar diplomātiskām pārrunām un oficiāliem miera līgumiem. Rētas, ko zemē atstāj kaulu izracēju lāpstas, dublē rētas, kas ir palikušas cilvēku atmiņās un domāšanā, tukšās vietas, kuras palikušas ģimenēs un kuras nevar aizlāpīt masveida apbedīšanas ceremonijā pagodināti, pēc vienāda pasūtījuma izgatavoti sen kritušo kareivju zārki. Ģenerālis arvien skaudrāk apzinās, ka viņa misija ir atrast un transportēt mājup nāvi, kamēr ievainotā zeme, kuru viņi uzrok, paliek sāpīgi, nomācoši dzīva.

Šajā kontrastā starp dzīvajiem un mirušajiem pamazām gaist mītiskais "taisnīgā kara", "godājamā kara" jēdziens. Ir tikai tie, kuri uzbrūk, un tie, kuri aizstāvas. Šo apjausmu vēl vairāk akcentē fakts, ka pa tiem pašiem dubļu laukiem klīst arī citas armijas (cik nojaušams, vācu) pārstāvis tādā pašā "cildenā" (vien daudz paviršāk veiktā) misijā: šķiet, nav iespējams vēl skaidrāk pateikt, ka pretnostatījums "mēs un viņi" vienmēr ir atkarīgs no tā, kurā pusē stāvam. Izrakto kaulu īstā identitāte īstenībā ir nenozīmīga: ar zobenu nākušie ir no zobena krituši, svešā zeme tos ir paņēmusi un no tiem audzē labību.

Kaut gan vienīgais uzvarētājs karā, par kuru lasām, beigu beigās ir pati Albānijas zeme ar tās skaudro vitalitāti, pēc romāna izlasīšanas rodas sajūta, ka faktiski stāsts nav bijis par kādu ģeogrāfiski konkretizējamu teritoriju. To vēl skaidrāk apliecina fakts, ka tekstā nekur nav nepārprotami pieminēts, kura puse tad īsti šajā karā ir formāli uzvarējusi. Īstais karš, kā vienmēr, notiek tajā kartē neiezīmējamā teritorijā, ko sauc par dvēseli. Šajā karā lasot iesaistīti esam bijuši mēs visi, un tam beigas nav paredzamas, kamēr vien zeme glabās atmiņas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja