Daigas Krūzes jauno personālizstādi apmeklēju divas reizes. Pirmajā – steidzīgajā – apmeklējumā paguvu tikai konstatēt, ka māksliniece ir sev uzticīga – ar plašu, mērķtiecīgu žestu glezno dzidras, košas, stipri abstrahētas ainavas, kurās tomēr ir paturētas debesu un zemes, figūru un fonu attiecības. Ainavas apmēram tādas, kādas varam redzēt, klausoties mūziku ar acīm ciet. Otrajā – nesteidzīgajā – apmeklējumā laimējās parunāties ar Daigu Krūzi, tādējādi dziļāk uztvert ekspresīvi abstrakto gleznu vēstījumu, kas nebūt neuzmācas skatītājam un mierīgi var palikt hēdoniskā krāsu baudījuma un dvēseles pabarošanas fast food līmenī.
Māksliniece pastāstīja, kā viņa strādā: ķeras pie gleznošanas tikai tad, kad ir pilnīga skaidrība par to, kas jāattēlo. Sākumā viņa izlemj par krāsu un toņu klāstu katram audeklam, tad uzjauc pamattoņus palielos toveros, lai nodrošinātos, ka īstā brīdī krāsas nepietrūks, pēc tam ņem otu un ļauj rokai un sajūtām vest sevi ceļojumā. Ceļojums ir vērsts nekur citur kā dziļāk sevī.
Iedomu ainavas
Arī izstāde ir strukturēta kā ceļojums ceļojumā. Visas gleznas saucas vienādi – Vingrinājums. Ceļojums no bildes uz bildi –, un tām ir izstrādāts īpašs maršruts. Skatīšanās būtu jāaizsāk ar ainavu, kurā attēlots zilpelēks klajums (domājams – klintis), kurā ietiecas gaišzils laukums (varbūt – ezers) un kuru no debesīm nošķir oranža josla (laikam – labības laukā ieaudzis horizonts), ko savukārt vainago tāds kā ārsta paraksts (nepārprotami atpazīstams kā krūmu puduris). Gleznas labajā pusē redzamajā tumšajā, ovālajā laukumā ietvertais melnais dzīpars ir izstādes galvenais varonis – cilvēks alā – shematisks tēls, kas turpmāk pārvietojas no gleznas uz gleznu, brīžam kā melna, brīžam – oranža zīme. Dažkārt viņš pie kāda ciemojas, apsēdies uz dīvāna, skatās TV, citkārt nokļūst mistiskā zemes spēka punktā, kurā notiek kaut kas līdzīgs kosmiskai dvēseļu pārceļošanai.
Neizdevās noskaidrot, vai šī zīme – cilvēciņš – ir vai nav mākslinieces alter ego, es drīzāk sliecos domāt, ka ir, jo Daiga Krūze no sākta gala savā glezniecībā ir iekļāvusi biogrāfiskus motīvus, galvenokārt kā ekspresiju – personisko emociju un jūtu izpausmi, turklāt viņas darbi ir uztverami kā godīga saruna ar sevi pašu. Šajā izstādē skaidri fiksēts arī tēlains iemiesošanās vingrinājums, gleznotājai iztēlojoties, kā būtu, ja viņa būtu saules stars... (Tas īstenots piecu darbu sērijā ar apakšvirsrakstu Sveiciens no saules.)
Līdzās novietotās četras vienāda formāta zilpelēkās ainavas ar apakšvirsrakstu Uz četrām debess pusēm skatoties apstiprina Daigas Krūzes pēdējā laika interesi bioloģiski tieši un ar sajūtu receptoriem tvertās dabas parādībās meklēt izpausmes līdzekļus sevis un savas vietas pasaulē saprašanai un definēšanai. Droši vien tāpēc izstādes nosaukuma vietā dota vienīgi norāde: "Sajūtu mājas un baznīcas dabā kā triepienu, it kā es to būtu uzgleznojusi, varu tos aptaustīt un apošņāt no augšas līdz lejai." Jāpiebilst, ka gleznotas ir iedomu ainavas, nevis dabas kopijas.
Pēkšņi parādās zaķu pāris
Savu rokrakstu Daiga Krūze ir izkopusi kopš 2000. gadu sākuma. Par atskaites punktu pēc restaurācijas un glezniecības studijām Latvijas Mākslas akadēmijā var pieņemt viņas kopizstādi ar Krišu Salmani 100% vilšanās 2004. gadā. Kopš tā laika līdz iepriekšējai izstādei Slēpnis galerijā Alma pirms trim gadiem Daiga Krūze bija sarīkojusi vairāk nekā desmit personālizstāžu, no kurām katra ir bijusi pārliecinoša un aizraujoša, jo tajās talantīgi ar kolorītu, triepienu, krāsu toņu saspēlēm izstāstīts spraigs stāsts. Plašā, drošā, izteiksmīgā triepiena dēļ Daigas Krūzes glezniecību mēdz pamatoti salīdzināt ar Džemmas Skulmes, Edvarda Grūbes, Intas Celmiņas, Anitas Melderes, Helēnas Heinrihsones pieeju, tomēr viņas krāsu izjūta ir savdabīga un neatkārtojama, toņu un laukumu attiecības ir kontrastainas, taču smalkas līdz pēdējai niansei.
Vēl viena raksturīga šīs glezniecības pazīme ir vēlme pajokot, iekļaut kaut ko aušīgu. Piemēram, kādā no izstādes gleznām pēkšņi parādās stilizēts zaķu pāris. Vairākos darbos redzams tēls, par kuru nākas jautri lauzīt galvu: vai tas ir krēsliņš vai sunītis? Arī animācijas cilpa, kas papildina ekspozīciju, uzdod rotaļīgu jautājumu: kā raibajos triepienos paslēptais radījums vienlaikus var būt lapsa un cālis?
Valdošais noskaņojums izstādē tomēr ir nopietns – meditatīvi vērojošs. Mākslinieces domu un sajūtu plūsma pēc nelielas iejušanās pārņem arī skatītāju.
Daiga Krūze
Personālizstāde
Galerijā Alma līdz 15. aprīlim