Laura Groza ir režisore, kura pēdējos gados iestudē izrādes, kas apliecina viņas interesi par vēsturiski sāpīgiem samezglojumiem sabiedrībā. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī tapis iestudējums Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kas veidots pēc Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā romāna par viņas vecvecāku un mammas izsūtīšanu uz Sibīriju. Iestudēta arī izrāde Skatuve ugunī par iznīcinošo PSRS NKVD operāciju, kuras rezultātā 1937./1938. gadā tika iznīcināti tūkstošiem mazākumtautību pārstāvju Padomju Krievijā, arī gandrīz 20 000 latviešu, kuru vidū bija arī padomju latviešu teātra Skatuve dalībnieki. Režisore vairākkārt publiski skaidrojusi, kāpēc tieši pašlaik ir šāda interese par traģiskiem vēsturiskajiem notikumiem, neslēpjot, ka tā ir saistīta ar patlaban pasaulē notiekošo.
Šo interesi turpina apliecināt arī Lauras Grozas jaunākais iestudējums Liepājas teātrī – pasaulslavenā Annes Frankas dienasgrāmata. Ebreju meitene, kura kopā ar ģimeni divus gadus slēpās no nacistiem, dienasgrāmatā ir atstājusi lai arī tikai trīspadsmit gadu vecas, tomēr neordināras personības nospiedumus. Pārdomas par pašas pretrunīgo dabu, sarežģītajām attiecībām ar vecākiem, īpaši māti, novērojumi par līdzcilvēkiem, ar kuriem kopā Anne Franka ieslodzīta patvērumā, refleksija par notiekošā genocīda netaisnību, pārdzīvojumi, uzzinot par izvestajiem draugiem un radiniekiem, – tas viss ir iespaidīgs personības atspulgs un laikmeta dokuments, kas tulkots septiņdesmit valodās, iestudēts teātrī un ekranizēts filmās.
Lugas noteikumi
Frānsisas Gudričas un Alberta Heketa luga Vendijas Keselmanes adaptācijā, kuru savā izrādē izmanto Laura Groza, ir strikts autortiesību objekts, un tā tiek izmantota pilnībā, izņemot dažus tekstus un dziesmas vācu valodā. Luga aptver pāris gadu, kurus Franku ģimene, slēpjoties no nacistiem, pavada Franku uzņēmuma bēniņos kopā ar van Dānu ģimeni (šādu pseidonīmu savā dienasgrāmatā van Pelsu ģimenei piešķīrusi Anne) un zobārstu Dusela kungu (īstajā vārdā Fricis Fefers). Sarežģījumus un konfliktus lugā rada svešu cilvēku ciešā tuvība, berze starp dažādiem raksturiem, dažādām paaudzēm, bet emocionālo virstoni – Annes neiedomājami vitālā, hiperaktīvā daba. Pāri visam – briesmas, klusums, kas ģimenēm ir jāievēro darba laikā, kad uzņēmumā uzturas darbinieki, šausmas, kas valda nacistu pārņemtajā Nīderlandē, no kuras itin drīz nezināmā virzienā sāk pazust ebreji.
Troksnis un klusums
Un, lūk, tas, kā izrādē pietrūkst visvairāk, ir klusums. Uz skatuves valda nerimstoša ņigu ņega, klusākās ainās tikpat nerimstoši, lai arī emocionāli un iedarbīgi, skan Annas Fišeres skaudrā mūzika, kurā izmantota arī ebreju dziesma un kuru papildina abu māsu – Agneses Jēkabsones Annes un Anetes Rimkus Margotas –, kā arī Karīnas Tatarinovas van Dānas kundzes dziedātās lūgšanas. Bet tādam tīram, nogaidošam, stindzinošam klusumam, kurā visi šie cilvēki bija spiesti pavadīt dienas lielāko daļu, nav vietas.
Klusumam nav vietas arī aktierspēlē: režisores uzdevums aktieriem bijis pēc iespējas ekstravertāk, ārēji attēlot visas emocijas – Annes pusaudžu hormonu pastiprināto dumpīgumu un mostošos seksualitāti, Margotas baudu no maza šokolādes gabaliņa, depresiju, kas uzglūn Ineses Kučinskas atveidotajai Franku ģimenes mammai, izkāpinātās reakcijas uz līdzcilvēku nodarījumiem. Laurai Grozai vienmēr ir paticis reljefs, no reālistiskām koordinātām attālināts aktierdarbs, un tādās stilizētās izrādēs kā Dailes teātra M.Butterfly un Frankenšteins tas vienmēr ir bijis ļoti iederīgs, tāpat kā tas atbilst Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieru temperamentam un rada iestudējuma stilistikas diktēto atsvešinājumu izrādē Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
Annes Frankas dienasgrāmatas gadījumā jau lugas dotie nosacījumi un arī Liepājas teātra iestudējuma koordinātas prasa surdinētāku, reālpsiholoģiskāku spēles veidu. Rezultāts ir ārišķīga, skaļa, izspīlēta lielākās aktieru daļas spēle, pārsteidzošs un acīs krītošs teatrālisms, kas kādā brīdī, vērojot izcilās aktrises Agneses Jēkabsones drudžaino, sasprindzināto skatuves esamību, pat liek uzdot jautājumu – vai Annei ir kāda mentāla kaite?
Iespējams, ir skatītāji, uz kuriem tieši šis košais zīmējums atstāj paliekošu un labu iespaidu, bet manī tas raisīja nepatiesības, spēles sajūtu. No šī spēles veida patīkami atšķiras Edgara Ozoliņa Annes tēva Oto Franka un Karīnas Tatarinovas van Dānas kundzes pieklusinātais reālisms, kas acīmredzot ir aktieru iekšējā prasība.
Labie priekšnosacījumi
Vienlaikus jāatzīst, ka izrādei bijuši visi priekšnosacījumi, lai tā būtu izdevusies. Jau pieminētā Annas Fišeres mūzika (kura varēja nebūt tik daudz izmantota). Sintijas Jēkabsones daudzpakāpju scenogrāfija ar reālistisko priekšplānu, kurā redzama patvēruma telpa ar matračiem, kaudzēs sakrautām mantām un pusdienu galdu, un neliela, skaista zelta telpa skatuves vidusdaļā, kurā Anne izstāsta savas slēptākās domas, – viņas iekšējā pasaule, kurā tiek ielaists vien Kārļa Artejeva Pēters (Annes romantisko ilgu objekts) un kurā brutāli ielaužas gestapovieši izrādes beigās. Varbūt vairāk varēja tikt izmantotas telpas tālākajā plānā – būrim līdzīgā kāpņu telpa un virsbēniņi. Un lifts, kas atved un aizved gestapoviešus, varēja tik stipri negrabēt.
Jautājumus raisa arī videomākslinieka –8 video, kuros deformējoši varoņu tuvplāni, kas kara un genocīda kropļotajā realitātē tādi varētu būt, mijas ar personāžu grūti notveramo emociju fiksējumu. Lieliski ir Jolantas Rimkutes laikmetam atbilstošie un katru personāžu raksturojošie tērpi un rekvizīti. Mārtiņa Feldmaņa trāpīgās gaismas. Tomēr, par spīti visiem šiem labajiem priekšnosacījumiem, izrāde atstāj nevis dziļi emocionālu nospiedumu par holokausta šausmām, bet drīzāk šķiet kā cieņpilna nodeva smagai tēmai, kas būtu varējusi tapt jebkurā laikā. Ne obligāti šodien.
ANNES FRANKAS DIENASGRĀMATA
Liepājas teātrī 9.X, 6.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–40