Esam gada sākumā, laikā, kad pasaules kinoprocesu gada pārskats vēl nav noslēgts. ASV turpinās nozīmīgāko balvu piešķiršana. Reputāciju uzpucējušie Zelta globusi jau pasniegti, tagad visa uzmanība ASV Kinoakadēmijas Oskara nominācijām, kas tiks izziņotas 23. janvārī. Oskara laureāti kļūs zināmi 10. martā. Uzskaitu šos faktus tāpēc, ka piektdien, 19. janvārī, savas gaitas Latvijas kinoteātros sāks grieķu režisora Jorga Lantima drāma Nabaga radības/Poor Things, kura ir viena no 2023. gada labākajām filmām un kuras nosaukums jau bieži daudzināts un tiks pieminēts līdz pat Oskaru pasniegšanas ceremonijai.
Par Nabaga radībām pasaule uzzināja pērn septembrī, kad filma tika pirmizrādīta Venēcijas kinofestivālā un saņēma tā galveno balvu Zelta lauva. Spilgtās, formā stilizētās filmas varoņi – dakteris Godvins Baksters (Vilems Defo) un viņa radītais daiļais monstrs, sieviete ar maza bērna prātu Bella Bakstere (Emma Stouna), – atsauc atmiņā klasisko stāstu par doktoru Frankenšteinu un viņa radīto briesmoni. Tātad literatūrā dzimušais un kino daudzkārt izmantotais motīvs par Frankenšteina briesmoni vēlreiz ir ieguvis jaunu elpu. Nabaga radību literārais pamats ir skotu rakstnieka Alesdera Greja romāns, par kuru režisors Jorgs Lantims bija ieinteresējies jau pasen, vēl pirms savas iepriekšējās filmas Favorīte/The Favourite (2018) uzņemšanas.
Izaicinoša uguņošana
Venēcijā Nabaga radības bija teju sensācija – filma pārsteidza, pat šokēja ar tās veidotāju absolūto māksliniecisko brīvību un uzdrīkstēšanos, ļaujoties gan formā, gan saturā izaicinošai "uguņošanai". Stāsts par Bellas Baksteres – sievietes ar bērna smadzenēm – ceļu uz sevis un seksualitātes izzināšanu, pēcāk arī gara un intelekta atklāšanu ir ekstravagants un arī daudz un dažādas robežas apstrīdošs piedāvājums. Te vienlīdz lieli nopelni ir gan grieķu režisoram Jorgam Lantimam, gan amerikāņu zvaigžņu izlasei (Emma Stouna, Marks Rufalo un Vilems Defo), gan īru operatoram Robijam Raienam, kurš kopā ar Jorgu Lantimu ir atbildīgs par Nabaga radību šķietami konkrētās un vienlaikus nosacītās telpas izveidi.
Filma Nabaga radības ir uzņemta paviljonos, izmantojot tā dēvētā zaļā ekrāna (šajā gadījumā – LED ekrānu) iespējas, kas ļauj radīt realitātes ilūziju absolūti konstruētā, mākslīgā pasaulē. Nabaga radību vizuālā stila izveidē milzīga nozīme ir ne tikai kostīmiem un videi, bet arī operatora darba tehniskajiem knifiem – īpašām kameras lēcām, kas dažādos veidos deformē telpas proporcijas. "Jorgs vēlējās, lai šī būtu fantāzijas pasaule. Mums abiem tas bija arī mācību process. Jorgs iepriekš nebija daudz strādājis studijas vidē, un es nepārtraukti pielāgojos projekta mērogam. Mēs izmantojām līdzīgu minimālistisku pieeju kā filmā Favorīte, strādājot ar vienu kameru un vienkāršu aprīkojumu. Mūsu pieredze mazbudžeta filmu veidošanā ļoti noderēja," Robijs Raiens saka izdevumam American Cinematographer.
Nabaga radību veidotāji ir atļāvušies arī tādu retro ekstravaganci kā 35 mm filmlentes izmantošanu, jau pēcāk attēlu pārvēršot digitālajā formātā. Par konceptuālu soli var uzskatīt arī melnbaltās epizodes, kas jo vairāk paspilgtina filmas īpašo vizualitāti. Stāsts un stils ir saistīti elementi, kas raksturo jebkuru filmu. Nabaga radībās stāsts un stils jēdzieniski papildina viens otru.
Ārpus normām
Kā skatītājam tikt galā ar filmu, kas neieguļas tradicionālajos priekšstatos par kino kā realitātes imitāciju, bet piedāvā spilgtu nosacītību un bravūrīgu telpas stilizāciju, vai telpa būtu kuģis, ar kuru Bella un viņas mīlnieks draisks jurists (Marks Rufalo) dodas pasaules apceļojumā, vai pilsētas, kurās abi ir nonākuši? Vajag to pieņemt un tai ļauties, sekojot gan stāsta ekscentriskajiem līkločiem, gan galveno varoņu raksturu attīstībai un izcilo aktieru rotaļīgajai un forsētajai spēles manierei!
Filmas panākumu lauvas tiesu iznes aktrise Emma Stouna, kura Bellu Baksteri spēlē kā būtni, kas ir brīva no jebkādiem sociālās vides rāmējumiem. Šī brīvība un savdabīgais infantilisms raisa nemitīgas bezkaunīgi komiskas epizodes, kurās Bellas izteikumi un uzvedība tiek konfrontēta ar pieklājīgas sabiedrības normām. Nozīmīga filmas tematiskā ass ir sievietes loma patriarhālā sabiedrībā, no kuras Bella ir bēgusi, lai tajā atgrieztos jau ar nesamaitāta un neaudzināta bērna spītu, pasaules un sevis izzināšanas dziņu.
Nabaga radības, tāpat kā vairākas iepriekšējās Jorga Lantima filmas, ir uzņemtas angļu valodā – režisors pārliecinoši strādā globālā mērogā, un viņa saikne ar grieķu kino, kurā sākās viņa radošā darbība, nu jau ir nosacīta. Jorgs Lantims līdzīgi dažam labam citam izcilam Eiropas autoram, piemēram, Larsam fon Trīram slavas pilnbriedā, ir kļuvis par globālas nozīmes režijas zvaigzni, kas veido spilgtus, formā oriģinālus darbus angļu valodā auditorijai visā pasaulē. Formāli Nabaga radības ir Īrijas, Lielbritānijas un ASV kopražojums. Iespējams, kāds no skatītājiem to klasificēs kā amerikāņu – tātad Holivudas – filmu; tas būs aplami, jo Nabaga radības ir daudz tuvākas Eiropas autorkino principiem.
Autora fantāzijas
Kādā estētiskajā sistēmā ierakstās Nabaga radības un Jorgs Lantims? Neko īpaši oriģinālu nepateikšu, vēlreiz pieminot Eiropā kanonizēto autorkino tradīciju un teoriju, kas ļauj uzskatīt Jorgu Lantimu par vienu no pašlaik aktuālākajiem un svarīgākajiem Eiropas režisoriem. Viņa rokraksts ir veidojies gan agrīnajās filmās, kas uzņemtas Grieķijā, gan vēlāk tapušajos darbos angļu valodā. Režisora starptautisko atpazīstamību aizsāka filma Acu zobs/Dogtooth (2009), kas ieguva balvu Kannu festivālā, tai sekoja Alpi/Alps (2011) – abi darbi iezīmē gan provokatīvus sižeta risinājumus, gan režisora prasmi būvēt īpašu klaustrofobisku vidi. Acu zobs vēstī par savdabīgu ģimenes modeli, kurā vecāki audzina savus teju pieaugušos bērnus, izolējot viņus no ārpasaules. Līdzīga tematiskā un stilistiskā ievirze raksturo arī režisora pirmos angļu valodā veidotos darbus, kuros realitāte tiek apvienota ar "makabra" fantāzijas elementiem. Tas viss iespaidīgi summējas filmā Omārs/The Lobster (2015), kas piesaistīja uzmanību gan ar aktieransambli (Reičela Veisa un Kolins Ferels), gan ar sižetisko uzstādījumu – darbība risinās īpatnējā sanatorijā, kurā nonākušajiem ir jāatrod partneris – pretējā gadījumā tie kļūst par dzīvniekiem.
Vēl biedējošāka ir Jorga Lantima filma Svētā brieža nogalināšana/The Killing of a Sacred Deer (2017) ar Nikolu Kidmenu un Kolinu Ferelu. Savas dēmoniskās fantāzijas režisors mazliet ir iegrožojis filmā Favorīte, kuras darbība notiek XVIII gadsimta britu karaļnamā un kurā ir izmantotas atsauces uz vēsturiskiem faktiem. Sižets risināts melodrāmas ietvarā, filma stāsta par karalieni un viņas favorītēm, bet tās stilistika un spēles ar kadra deformāciju, izmantojot īpašu optiku, akcentē Jorga Lantima oriģinālo stilu. Viss turpinās! Nabaga radības nosacīti var uzskatīt par Favorītes radošo turpinājumu – no tās Nabaga radībās ir nokļuvusi gan izcilā aktrise Emma Stouna (viņa ir viena no filmas producentēm), gan operators Robijs Raeins.
Jorga Lantima līdzšinējās karjeras ceļš ir uzskatāms Eiropas autora rokraksta attīstības paraugs, kurā ir gan nemainīgie, gan mainīgie elementi. Pie nemainīgajiem var minēt režisora interesi par noslēgtu klaustrofobisku vidi, spēli ar šokējošu sižetisko elementu un varoņu rīcības motivāciju, kā arī aizrautību ar filmas telpas vizuālo apspēli un deformāciju. Savukārt mainīgais elements ir katras filmas stāsts, kas kļūst par materiālu pārsteidzošai pieredzei. Nabaga radības ir līdz šim vislabākā grieķu mākslinieka filma. Ja šim apgalvojumam vajag motivāciju, varam piesaukt balvas: Venēcijas Zelta lauvai jau var pievienot divus Zelta globusus – Emmai Stounai kā labākajai aktrisei komēdijas vai mūzikla kategorijā un Nabaga radībām kā labākajai filmai šajā kategorijā. Filmas kontā ir arī citas godalgas, ko piešķir dažādas kinoprofesionāļu organizācijas. Domājams, būs arī Oskari.