Joprojām kā ilggadējam The Cure cienītājam grūti aptvert, ka tagad jau ir noticis tas, par ko tik ilgus gadus bijām sapņojuši un pirms tam kādu laiku vēl pat nebijām sapņojuši. Pirmais fanu autobuss uz The Cure no Latvijas devās 1997. gadā (pirmā klātienes tikšanās notika Prāgā), nākamais – jau 1999. gadā uz Lodzu Polijā. Toreiz ieguvu fotografēšanas atļauju pirmo triju dziesmu laikā, un tas lika kamerai uztraukumā sasvīdušajās rokās trīcēt un drebēt, bet bildes izdevās, un filmiņas kaut kur vēl glabājas. Turpmāk pēc sev nepieciešamās The Cure klātbūtnes devas esmu braucis vairākkārt gan uz koncertiem Londonā un Berlīnē, gan uz festivāliem, kuru dalībnieku sarakstā grupas nosaukums bijis viens no magnētiem, lai pieņemtu lēmumu turp doties, un ne reizi neesmu piedzīvojis vilšanos.
Koncerta Latvijā joprojām nebija, kaut šķita, ka fanu The Cure te ir tikpat daudz kā grupai Depeche Mode, kas šeit koncertējusi jau vairākkārt. Tāpēc The Cure koncerta izziņošana nebija mazāki svētki kā pats notikums. Ņemot vērā, ka šis bija vienīgais koncerts Baltijā, šķita, ka biļetes tiks ātri izpirktas, tādēļ tās jāiegādājas pirmajās dienās, tomēr Arēnas Rīga tālākās tribīnes 6. oktobra vakarā palika neaizpildītas un koncertā bija aizklātas, tādējādi skopākie pašu lētāko biļešu pircēji izrādījās vinnētāji, tiekot pie bonusa – vietas tuvāk skatuvei neizpirktajās vietās. Īsti godīgi pret dārgāku biļešu pircējiem tas nav, bet šādi brīnumi laikam var notikt tikai ar The Cure – pirms vairākiem gadiem pirms koncerta Londonā piekritām piedalīties kādā socioloģiskajā aptaujā un par to ieguvām (iepriekš to pat nenojaušot un piekrītot tikai intereses pēc) jaunas sēdvietas droši vien neizpārdotā ložā gluži tuvu skatuvei mūsu iepriekš iegādāto lētāko vietā pašā tālākajā stūrī. Kaut kas līdzīgs.
Balss, kas nemainās
Koncertam sākoties ar vienu no solītajām jaunajām dziesmām (Alone) un instrumentālistiem spēlējot The Cure mūzikai raksturīgo garo ievadu, Roberts Smits, priecīgs kā no meža tieši medus podu noliktavā nonācis lācis, staigā pa skatuves priekšu, vērojot publiku. Fantāzija jau uzģenerē scenāriju, ka gadījumā, ja Robertam Smitam kaut kādu iemeslu dēļ būtu pazudusi balss, viņš to varētu kompensēt šādi – koncerta laikā pastaigājoties, varbūt pat sarokojoties un apkampjoties ar priekšējo rindu faniem, un tas kļūtu par ekskluzīvu notikumu. Vēlāk gan uzzinu, ka no tuvākiem kontaktiem (drošs paliek drošs – kovids ir paslēpies, bet ne beidzies) Roberts Smits savas vizītes laikā Rīgā izvairījies un arī organizēšanā iesaistītie viņam drīkstēja tuvoties tikai maskās. Tomēr viss notiek – Roberts Smits pieiet pie mikrofona, sāk dziedāt, liekot sirdij pukstēt arvien stabilāk un mierīgāk, jo viņa vienmēr ņaudošā un neatdarināmā balss joprojām skan tikpat labi kā senajos laikos, varbūt pat labāk.
Ar nākamo dziesmu Pictures of You sākas iepriekšējo gadu veikuma parāde jeb svētki, ko bijām gaidījuši tik ilgi. 1989. gada albums Disintegration, no kura ir šī dziesma, koncertā tiek spēlēts visvairāk, otrajā vietā ir The Head on the Door (1985), ar ko iepazinu The Cure, – liekas, ka labāku dziesmu izlasi būtu grūti iedomāties, ja nu vienīgi mākslinieki nospēlētu orķestrālo Six DifferentWays no šī albuma, bet tas jau būtu par daudz prasīts. Tāpat nebija Killing an Arab – pilnīgi nekā no pašiem pirmsākumiem, bet tos tik un tā zina tikai daži tādi sabojāti fanātiķi. Turpināt uzskaitīt koncertā divarpus stundu laikā nospēlētās dziesmas un to albumus nav jēgas – katrs to var izpētīt setlist.fm, kur, kā daži pamanīja, dziesmas kāds esot pievienojis pa vienai vien jau koncerta laikā. Šī izlase bija lieliska! Izpildījums – nevainojams. Gaismas un projekcijas – augstā līmenī.
Ja dažviet Arēnā Rīga varēja vēlēties labāku skaņu, te jāvaino telpas uzbūve, kas neļauj noturēt vienlīdz perfektu skaņas kvalitāti. Ja šo rindu autoram dažbrīd šķita, ka The Cure dalībnieki spēlē dziesmas bez pietiekami liela entuziasma, to var norakstīt uz faktu, ka esmu sabojāts ar pārmērīgi lielu viņu koncertu pieredzi, un tādiem vērtēt The Cure koncertus vajadzētu aizliegt. Pirmā tikšanās reize ar The Cure, kāda tā bija daudziem, bija vairāk nekā izcila.
Bamontes atgriešanās
Lielākajiem grupas cienītājiem zināms, ka The Cure sastāvā laiku pa laikam, kaut epizodiski atgriežas kādreizējie dalībnieki, un tā vienmēr ir intriga – kurš būs vai nebūs šoreiz. Pat pēdējās desmitgadēs Robertam Smitam vienmēr līdzās esošais grupas kustīgākais dalībnieks Iron Maiden krekliņā – basists Saimons Gelaps – gājis prom un atgriezies vairākkārt, bet tas jau nevienam vairs nav prātā. Deivida Bovija ilggadējā ģitārista Rīvsa Geibrelsa pievienošanās pēc iepriekšējā bosa aiziešanas viņsaulē arī jau ir akmenī kalta patiesība, Džeisons Kūpers pie bungām un Roberts O’Donels pie sintezatoriem tāpat ir gana sen.
Daži gaida ģitārista, taustiņinstrumentālista un saksofonista Porla Tompsona atgriešanos, ko reiz sanācis piedzīvot koncertā Londonā, kad The Cure spēlēja pirmos trīs albumus. Jāatzīmē, ka Porls Tompsons pēc aiziešanas no The Cure spēlējis ierakstos un koncertos ar Led Zeppelin solistu Robertu Plāntu, un tādējādi viņš ir kļuvis par pirmo The Cure dalībnieku, kurš koncertējis Rīgā tieši ar Plānta grupu. Šoreiz The Cure kā sestais dalībnieks ir pievienojies Perijs Bamonte, kurš grupā spēlēja no 1990. līdz 2005. gadam. Viņš atkal ir pie taustiņinstrumentiem un brīžiem spēlē kreilisko ģitāru. Ar to arī apsveicam! Droši vien ar laiku atgriezīsies vēl kāds, kam uz vecumdienām kļūs garlaicīgi sēdēt mājās un būs vēl spēks mētāties apkārt pa pasauli, bet gan jau nākamreiz. To Roberts Smits koncerta izskaņā apsolīja, jo nu jau var – beidzot tas mūsu puses megacietais ledus ir salauzts, un nākamreiz iekuģot būs vieglāk. Pirmā reize ir sāpīgākā, bet visskaistākā.
Ieskaties sev acīs
Koncerta sākumā pamanu, ka abās skatuves pusēs nav Arēnas Rīga lielajos koncertos tik ierasto ekrānu, – pārcilāju atmiņā iepriekšējos The Cure redzētos koncertus, un patiešām sāk likties, ka mūziķi ar tuvplānu rādīšanu parasti neaizraujas, ja nu vienīgi, uzstājoties uz lielajām skatuvēm festivālos. Tomēr jau drīz ir skaidrs, ka par ekrānu šoreiz kļuvis skatuves fons, kur pārmaiņus varam redzēt gan iepriekš sagatavotas, dziesmu noskaņu gaumīgi pastiprinošas projekcijas, gan arī to, kas notiek pašlaik, bet tādos nepierastos rakursos. Piemēram, daļu koncerta ekrānu varam vērot kā spoguļattēlu – faktiski ikviens no publikas var ieskatīties sev acīs. Protams, savējās tajā tūkstošu pūlī neatrast, bet skats ir aptuveni tāds, kādu, fokusējot acis panorāmas režīmā, redzētu cilvēks, kurš stāv aiz muguras grupas bundziniekam.
Aizdomājos, ka līdzīgs efekts varbūt sanāktu, ja skatuves fonā būtu novietots milzīgs spogulis, bet tāds droši vien izmaksātu krietni dārgāk nekā šāds ekrāns, tātad mēs jau tuvojamies tam brīdim, kad katrs spogulis gan kabatā (kā ir jau tagad), gan arī jebkurās telpās tiks aizstāts ar ekrānu, kurā ikviens var redzēt to, ko vēlas, vai arī to, ko citi grib, lai viņš ierauga, pamodies no rīta un paskatījies šajā "spogulī". Šādas pārdomas "ne par tēmu" vēl jo vairāk liecina par The Cure mūzikas iedvesmojošo spēku, kas raisa fantāzijas lidojumu. Tie nav tikai pazīstami hiti, kam dziedāt līdzi. Tā ir noskaņas lavīna, kas gāžas pār katru klātesošo, protams, ja viņš koncertā nav nokļuvis nejauši, atnākot kādam līdzi, kā tie daži redzētie seno The Cure cienītāju bērni, kuri garlaikoti lūkojās telefonu ekrānos un ar nepacietību gaidīja beigas.
The Cure nav Prāta vētra vai Lenijs Kravics, kas paredzēti visiem, lai lieku reizi saprastu, cik gan tas koncerts bijis kvalitatīvs, pozitīvām emocijām pilns utt. Tāpēc paldies tiem, kuri izmantoja iespēju uz šo koncertu neatnākt un nepiebārstīt internetu ar komentāriem, ka tik garlaicīgi vienmuļu ņaudēšanu nekad vēl nebija piedzīvojuši. Vēlreiz viskvēlākais paldies viņiem, kaut lasīt sajūsmas pilnas atsauksmes arī ir apnicīgi, jo tās apliecina tikai vienu: tu neesi šajā pasaulē viens, tik pilnīgi viens, kā savā dziesmā reiz mēģināja apgalvot viens no latviešu mūsdienu skatuves māksliniekiem – Jānis Šipkēvics. Būt tik neciešami vienam – tas ir bijis aktuāli vienmēr, un grupa The Cure, iespējams, daudzus ar šīs sajūtas pacelšanu kulta līmenī ir izglābusi no pašnāvības. Tiksimies nākamreiz!