Artura Bērziņa jaunāko personālizstādi Patīknepatīkamība, kas ir skatāma galerijā Māksla XO, virzījusi pētnieciska interese par attēlu, attēla informācijas nodošanas un uztveres mehānismiem, māksliniekam testējot tos caur filosofijas vēstures prizmu un nozīmīgu domātāju idejām. Mūsdienu kultūrā dažādi eksistences aspekti bieži tiek aplūkoti filosofisku uzstādījumu ietvaros, taču Arturs Bērziņš savos mākslas un filosofijas sapludinājumos nav patvaļīgs, viņa radošās izpausmes virza konkrēti uzdevumi, un šoreiz mākslinieks meklē atbildes uz jautājumu – "kā dvēsele spējusi parādīties dažādiem cilvēkiem" (no izstādes anotācijas).
Domu uz plaiksnījumi
Mākslinieka radītās variācijas par dvēseles būtību un tās ārējiem veidoliem atgādina ironiskas šarādes, kuru atrisinājums nav izsakāms konkrētās definīcijās, jo attēloti ir domu aizmetņi, uzplaiksnījumi. Šo fragmentu kopīgo nozīmi uztvert tik neliela izmēra ekspozīcijā nav iespējams – gan dvēseles tēma, gan tai veltītās teorijas ir vidusmēra izstāžu telpai pārlieku plašs tvērums, tāpēc skatītājam drīzāk tiek piedāvāts vien metodoloģisks ieskats, kā domāt un sistematizēt attēlos savas domas par dvēselisko.
Kā ierasts – un varbūt šī ierastība var mazliet traucēt –, miniatūrās gleznas gan uz to virsmas, gan darbu sarakstā papildina atslēgvārdi nozīmīgu filosofu (Kanta, Vitgenšteina, Platona) citātu veidā, demonstrējot skatītājam un lasītājam intelektuālos impulsus, kas virzījuši darba radīšanu, un piešķirot darbiem zināmu sižetiskumu. Izstādes Patīknepatīkamība darbus vieno dvēseles tēma, tajos tiek meklētas tās iespējamās ārējās formas – ja atminamies Artura Bērziņa sēriju Prātadarbi, šāds uzstādījums izraisa asociācijas ar dvēseles un prāta nošķīrumu, taču mākslinieks piedāvā daudz niansētāku dvēseles koncepcijas izpratni, nepretstatot to racionālai pasaules uztverei.
Nianses ir plašas, jo dvēseli Arturs Bērziņš meklējis gan augu, šūnu tuvplānu un cilvēka anatomijas attēlojumos, gan ģeometriskās abstrakcijās un ainaviskās etīdēs. Šajos tēlos mākslinieks necenšas atrast līdzības ar to sajūtu un priekšstatu kopumu, ko pieņemts uzskatīt par dvēselisko, – tēli un formas ir drīzāk abstrakts, simbolisks attēls idejām un teorijām par dvēseles smalkajām elementārdaļiņām.
Aizplīvurotā manierē varētu teikt, ka Arturam Bērziņam fiziskā pasaule allaž ir kaut kā cita attēls. Atsaucoties uz Ludvigu Vitgenšteinu, Patīknepatīkamībā ķermeniskais kalpo par dvēseles attēlu – tas ir vizuālu formu tvērums divu dimensiju plaknē, nevis attēls kā ilustrācija, kas atkārto jau zināmo. Kas Artura Bērziņa valodattēlus atšķir no idejiski līdzīgiem mēģinājumiem paust nevizuālas domas vai sajūtas? Galvenokārt interese par šo vizualizācijas procesu un uztveri, nevis rezultātu, līdz ar to arī viņa darbi ir ārējo formu meklējumi, nevis izdomājumi, kas tiecas skatītāju satricināt ar spilgtiem, efektīgiem elementiem. Artura Bērziņa glezniecība no tiem ir attālinājusies uzsvērti monohromās, lakoniskās kompozīcijās, kurās dominē purvaini melnbalta tonalitāte, ģeometrija un dabas motīvi. Jaunā un nebijušā vietā tiek izmantoti jau esoši vizuālie simboli gan no glezniecības vēstures, gan pavisam triviāla ikdienas attēlu kultūrslāņa.
Filosofija ikvienam
Artura Bērziņa māksla turpina savu konceptuālo pētījumu ceļu, reflektējot gan par attēla mākslas konvencijām, gan par vispārīgiem cilvēka domāšanas un uztveres paradumiem. Pētījumus viņš strukturē caur sev nozīmīgu vai vienkārši interesantu filosofu un teorētiķu domām. Fotogrāfiju zīmējumi vai zīmētās fotogrāfijas kļūst par vizuālās filosofēšanas telpu. Iespējams, ka intelektuālās vēstures kopainā Artura Bērziņa radītā telpa vairāk piederīga tā dēvētajai virtuves filosofijai, taču laikmetīgajā mākslā, kurā vidusskolas līmeņa filosofijas jautājumi nereti tiek aplūkoti kā sarežģīta metafizika, rezultāts ir smalki erudīts. Artura Bērziņa darbos nav šī pirmatklājēja naivuma, taču tajos nav arī dižu filosofisko ambīciju, un šķiet, ka mākslinieks pats sevis radīto uztver kā lasītāja piezīmes bez pretenzijām uz kādu īpašu apskaidrību lietu un parādību izpratnē.
Jāuzsver, ka, salīdzinot ar iepriekš redzēto, izstādē Patīknepatīkamība apkopotie Artura Bērziņa darbi ir kļuvuši grafiskāki, dialogu ar glezniecības tradīcijām biežāk aizstāj shēmu kompozīcijas, kas nedaudz atgādina grafiskā dizaina principus. Vairāki attēli veidoti no milimetru papīra rūtiņām – skrupulozais paņēmiens piešķir kompozīcijām matemātisku izteiksmi. Varbūt tā ir cīņa ar skatīšanās garlaicību? Ķermenis, dvēsele, prāts Artura Bērziņa kompozīcijās darbojas pēc savdabīgiem atspulgu principiem, mākslinieks cenšas tiem piemeklēt tādas vizuālās formas, kas uzvedinātu uz jaunām atziņām par pasauli mums apkārt.
Ikvienam apmeklētājam konkrēto autoru un ideju lasīšanas pieredze ir atšķirīga. Tiem skatītājiem, kuri ar Artura Bērziņa citēto autoru mantojumu nav pazīstami nemaz vai ir pazīstami tikai konspektīvi, ievērojama daļa no Patīknepatīkamības intelektuālā piedzīvojuma nav pieejama, jo nosaukumos ietvertie vai paskaidrojošie citāti ir vien pieturzīmes bez izsmeļošas informācijas. Taču sajust jebkādas dziļuma pakāpes estētisku baudījumu var arī bez filosofiskās sagatavotības – dvēseles tēma, tās stimuli, patika un nepatika droši vien ir pazīstama ikvienam.
Arturs Bērziņš
Izstāde Patīknepatīkamība
Galerijā Māksla XO līdz 3.IV