Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -6 °C
Apmācies
Sestdiena, 3. decembris
Raita, Jogita, Evija

Apžilbinātie. Elmāra Seņkova izrādes Nelabie. Pēc Dostojevska recenzija

Daudz agresijas, cietsirdības un zemiskuma. Režisors Elmārs Seņkovs Valmieras teātrī iestudētajā izrādē Nelabie. Pēc Dostojevska neizskaistina īstenību, bet meklē tās bēdīgākās grimases.

Fjodora Dostojevska politiski filosofisko romānu traģisko pamfletu Velni, kas pirmoreiz publicēts 1872. gadā, vārds vārdā, šķiet, varētu iestudēt tikai Krievijā, jo krievu prozaiķa tēlotie notikumi un varoņi, kuri tos piedzīvo, atklāj arhetipisku liecību par krievu tautas pretrunīgo mentalitāti, kas var izpausties galēji atšķirīgos īstenības uztveres veidos. Taču doma par ārprātīgām pasaules pārkārtošanas idejām, kuru īstenošanu uzņemas tikpat neaprēķināmas, pat patoloģiskas personas, nerēķinoties ar pašu eskalētajos notikumos ierauto līdzgaitnieku un nejaušu līdzcilvēku dzīvi un dzīvību, un vieglprātīgu pakļaušanos tām var atbalsoties jebkurā laikā un vietā.

Gaidu atmosfēra

Valmieras Drāmas teātris savu simto sezonu sāk joprojām katastrofālā tehniskajā stāvoklī esošā "ēkā". Vienīgajā spēles telpā – Apaļajā zālē – režisors Elmārs Seņkovs radījis iestudējumu Nelabie. Pēc Dostojevska, kura pamatā ir Justīnes Kļavas veidotais romāna dramatizējums. Dramaturģe ļoti brīvi strādājusi ar oriģināltekstu – ar mainīgām sekmēm, taču vietām līdz asarām asprātīgi apspēlējot mūsdienu staipīgās morāles un nepiespiestā dzīvesveida paradoksus, tas koriģēts atbilstoši šodienas dzīves reālijām. Saglabāta ir varoņiem raksturīgā dzīvesziņa, taču viņu skaits ir reducēts, atsakoties ne tikai no vairākuma otrā plāna tēlu, bet arī no dažiem tādiem, kuru spilgtās personības un rīcība ļautu labāk izprast notiekošā vērienu.

Varoņi kādā ne ar ko neievērojamā guberņā nekaļ plānus Krievijas demoralizēšanai un pēc tam uz karstām pēdām īstenotai tās pakļaušanai, bet gan, radošajā nometnē līdz nāvei nogarlaikojušies, Ilzes Vītoliņas radītajos ekstravagantajos rīta svārkos un pidžamās spriedelē par augstām vispārcilvēciskām tēmām, kā cilvēka cieņa un vienlīdzība, līdz kāds nolemj šīs idejas realizēt, izmantojot Dostojevska iztēles cienīgus paņēmienus uz izprovocētu studentu nemieru fona. Abus tekstus vieno vardarbība un varoņu rīcības oriģinalitāte, ko viņi paši labi apzinās un nemaz nemēģina iegrožot. Taču atšķirībā no apjomīgā romāna dramatizējums sniedz visai maz informācijas par varoņu skatuves dzīves priekšvēsturi, viņu savstarpējām attieksmēm un galu galā – ietekmi citam uz citu. Kaut arī ir saglabāti visi būtiskākie sižeta pavērsieni, vietām tie ir sasaistīti visai mehāniski, tāpēc notikumu skaidrībai romāna konteksts ir nepieciešams.

Attiecīgi izrādē skatītājs ir liecinieks enerģētiski piestrēdzinātām varoņu dažādo dzīves izjūtu sadursmēm, kas balansē uz sprādziena robežas, nevis romāna prāvo saturisko slāņu iztirzāšanai, ietverot labā un ļaunā nesamierināmo cīņu vai ticības problemātiku. Pirmais no trijiem cēlieniem ir satriecošs – aktieru reakcija uz partnera vārdiem un izturēšanos, reizē dzēlīgi ironizējot un niknumā pašaizsargājoties, ir zibenīga un negaidīta, kāda var rasties tikai šajā vienīgajā momentā, un replikas šķiļas kā dzirksteles.

Sabiedrības jaunā daudzsološā paaudze, kurā ir Sanda Runges aukstasinīgais manipulators Pēteris Verhovenskis, Ievas Esteres Barkānes Darja Šatova, kura, radu aizgādībā uzaugusi, tomēr nezaudē pašcieņu, Aksela Aizkalna Aleksejs Kirilovs un Kārļa Dzintara Zahovska Ivans Šatovs, kuri nonāk bezcerīgā citu sēto ideju gūstā, Krišjāņa Stroda Nikolajs Stavrogins, kurš pret paša gribu paved ikvienu, vajājot tā sirdi un prātu, Klintas Reinholdes kaprīzā spindzele Elizabete Tušina un Meinarda Liepiņa noziedznieks Fedja, kurš, par spīti kriminālajām nosliecēm, saglabā ticību pestīšanai, uzstājīgi rada kādu mīklainu, bet vienlaikus nepārvērtējami svarīgu gaidu atmosfēru. Turklāt, kaut arī katram atvēlētais skatuves laiks atšķiras, viņi visi ir tik izteiksmīgi, ka izrādē būtībā nav galvenā varoņa. Lai arī mēs par viņu līdzšinējo dzīvi neko daudz detalizētāk tā arī neuzzinām, paradoksālā kārtā aktieriem izdodas iemiesot sarežģītus, respektīvi, īstus, cilvēkus ar temperamentu, ko daiļo viņu spēks un vājības. Arī tā ir sava veida polifonija. Pirmizrādē gan liela daļa jauno aktieru gandrīz četras stundas ilgās izdzīvošanas cīņas laikā mazliet pagura, kādēļ viscaur mērķtiecīgi, ar vienlīdz lielu apņēmību uzturēt spraigo temporitmu tomēr neizdevās.

Varoņi eksponāti

Izrādē ir daudz agresijas, cietsirdības un zemiskuma. Ja tas pastāv dzīvē, kāpēc lai tam nebūtu vieta arī uz skatuves, kas spoguļo realitāti? Režisors ne mazākajā mērā neizskaistina īstenību, bet meklē tās bēdīgākās grimases: viņš provocē ar bezceremoniālām slepkavībām un Marijas Ļebjadkinas skaudro eksistenci – viņa atšķirībā no Dostojevska un Justīnes Kļavas varones nav tikai kliba vientiese, bet sirgst ar ārkārtējiem fiziskās un intelektuālās attīstības traucējumiem. Nonāvēšana tiek rādīta kā demonstratīva akcija, bet grūtdienes Marijas neveiklo un vienlaikus aizrautīgo deju labdarības ballē namamāte Varvara Stavrogina tikko valdītā sajūsmā piesaka kā performatīvu priekšnesumu. Varoņi kļūst par šīs, pašu vārdiem, iekļaujošās sabiedrības eksponātiem. Riskantais numurs attaisnojas, jo Annai Nelei Āboliņai Marijas lomā gludā rakstā izdodas saaust teju autentisku formu un varones skumjo iekšējo pasauli, kuras nolemtību viņa nemaz neapzinās. To sekmē ārkārtīgi niansētā un neatdarināmā ķermeņa deformācija, kurā līdzējusi iejusties horeogrāfe Linda Mīļā, nevainojami izturētā artikulācija, lauzot valodu, un pašaizliedzība, aktrisei pilnībā sakūstot ar varoni, ne viņu žēlojot, ne apsmejot.

Likumsakarīgi izrādes centrā likts anarhistiskais intrigants Pēteris Verhovenskis, nevis amorālais moceklis Nikolajs Stavrogins. Sandis Runge, pakāpeniski vairojot dedzību, izveido atbaidošu infernālu maniaku, taču izrādes beigu daļā mazliet par daudz aizraujas ar neirastēnisku ķermeņa valodu un intonācijām, kas nenāk par labu tēla viengabalainībai. Toties Krišjānis Strods savu varoni, kurš, zaudējis labā un ļaunā orientierus, spīdzina citus, lai sev sagādātu baudu pēc tam mocīties pašam, atklāj pārsteidzoši mierīgu, nosvērtu, pat garlaikotu. Vismaz pirmizrādē šajā interpretācijā nebija tās spriedzes starp viņa varonī esošo lielo gara spēku un nespēju to konvertēt tikpat cēlā rīcībā, kas šai lomai piešķirtu mērogu.

Skaista savā ļaunumā

Izrādes apakšvirsrakstā norādīts, ka tā ir cīņa par taisnību. Arī spēles telpa, kuras iekārtojums bijis gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa pārziņā, raisa asociācijas ar arēnu. Spožas gaismas joslas norobežo zāles ieejas un izejas portālus un apaļo spēles laukumu. Uz grīdas esošajam gaismas aplim identisks ir pacelts arī pie griestiem. Kontekstā ar izrādes programmā attēloto scenogrāfijas skici darbības vieta atgādina videospēles digitālo realitāti vai futūristisku starpgalaktiku tuneli, kas liecina par dzīvošanai nepiemērotu vidi, kurā tomēr nākas eksistēt. Turklāt, nodziestot gaismām, telpa viegli transformējas deju zālē, kuras rīboņa nokauj apziņu un morāli līdz ar to. Tāpat kā stroboskopa mirga vai tumsas un neona krāsu gaismas mija, kas atdala ainu no ainas.

Apgaismojums zālē pilnībā tikpat kā nenodziest, bet visiem varoņiem uz acīm ir augstās modes saulesbrilles, aiz kuru tumšajiem stikliem viņi ne tikai skatītājus, bet arī cits citu diez vai spēj skaidri saskatīt. Arī tā var censties veltīgi vairīties no svešām idejām, kas apžilbina… Drīzāk tā ir izmisīga cīņa katram par un ar savu ego, par tā atrašanu un atzīšanu. Tāpat kā Dostojevska varoņi, arī vairākums no viņiem viens pēc otra aizies bojā, taču šķiet, ka nāvei viņi nepiešķir principiālu nozīmi – tā drīzāk ir neizbēgamība vai atvieglojums pēc apnicīgās dzīves, kam maz sakara ar kādiem ētiskiem ideāliem.

Dostojevskis saviem varoņiem ik pa brīdim tomēr piespēlē maldinošas cerības salmiņu, bet tas ir vēl skaudrāk, jo izglābšanās iespēja tikpat ikreiz tiek laupīta. Režisors sentimentālas noskaņas neatļaujas vispār. Nebaidoties vārda, izrāde brīžam kļūst pat ļauna. Efektīgākajās mizanscēnās – arī skaista savā ļaunumā, ja atceramies nošautā Ivana gleznieciski ieņemto pozu atrisušajos rītasvārkos un Marijas priekšnesumu fliteriem baisi optimistiski zaigojošajā kleitā. Vai tā nav radoša uzvara, ja šādu izjūtu izdodas nodot skatītājam?

Krāšņi asiņo līķis

Izrādē ir vēl kāda programmā nenosaukta loma. Stepanu Verhovenski, tāpat kā lugā, spēlē barokāls sekretārs, ko tā uznācienos apspīd spožs gaismas kūlis. Protams, tā ir ironija par šo sentimentālo, nepraktisko ideālistu, kurš nespēj novest savus vārdus līdz darbiem. Taču tajā pašā laikā tas iemieso arī iepriekšējo paaudzi, kura ir audzinājusi, bet nav nosargājusi savus pēcnācējus no kļūdainām izvēlēm. No šī rekvizīta ir jāslauka putekļi, tas nav diez cik funkcionāls, un to ar grūtībām var pieskaņot mūsdienu interjeram, lai pārāk nedurtos acīs. Turpretī Elīnas Vānes Varvara Stavrogina, kura cenšas asimilēties jauniešu kolektīvā, ir plašiem vēzieniem veidots versmains sievišķis. Savā darījumu cilvēka tvērienā viņai ir burtiski nospļauties par apkārtējo domām, jo savu dzīvi viņa tur stingros grožos, visviens, vai pajūgs triecas uz debesīm vai elli. Aktrise uzskatāmi atklāj savu spilgto rokrakstu, ar milzu pārliecību lecot iekšā savas varones liktenī.

Ņemot vērā, ka lugas varoņu vecums svārstās starp divdesmit un trīsdesmit gadiem, jādomā, ka radošā komanda iedibinātās pasaules kārtības apdraudējumu saskata neglābjami bojātajā un destruktīvajā jaunatnē. Taču vai Stepana Verhovenska personificēšana mēbelē ļauj spriest arī par tās attieksmi pret tradīciju? Skaidrs, ka izrāde nepiedāvā paaudžu konflikta un sabiedrības ilgtspējas risinājumu. Bet vai tāds vispār ir iespējams? Režisors skatītāju atsēdina izārdītas pasaules ainas priekšā bez skaidrām atbildēm uz nākamībai svarīgiem jautājumiem. Dostojevskis savulaik gaišredzīgi brīdināja būt modriem, vai mērķis vienmēr attaisno līdzekļus. Noteikti nenāktu par sliktu arī izrādes raisītās izjūtas iztēloties ārpus šaurās zāles sienām.

Finālā zem gaismas kūļa, kas apspīd grīdu spēles telpas centrā, Nikolajs pastumj atstarojošu ripu, kas izgaismo tumšos šņorbēniņus jeb Stavroginu muižas jumta istabiņu, kurā Dostojevskis noslēdza viņa šīs zemes gaitas. Zili baltā gaisma izgaismo tos līdz pašai pajumtei kā ledāju vai sniega klātu kalnu nogāzi. Brīnumaino efektu rada pa perimetru grupās piestiprinātās diodes. Darja, kuru Ieva Estere Barkāne atklāj ar lielu skatuvisko brīvību, ne uz brīdi nepazaudējot lomas trajektoriju, ģērbusies pidžamā, bet ar ķiveri galvā un sniega dēli zem kājām uz vietas lec, aizmirsusies un spalgi iesaukusies. Viņa bauda ziemas priekus elitārā Šveices Alpu kūrortā. Tikmēr blakus krāšņi asiņo mīļotā, bet neaizsniedzamā Nikolaja līķis. Turpat aiz muguras par dubulto morāli vēl dzied Pēteris. Izrāde ir arī par ļaunuma mūžīgo klātbūtni, par kritušajiem un tiem, kas bēg, līdz krīt.

Šis ir aizraujošs un līdzi domājams notikums, ja arī neesi drošs, uz kurieni tieši tiec vests un vai pa režisora nosprausto ceļu tur ir iespējams nonākt.

Nelabie. Pēc Dostojevska
Valmieras teātrī 7.X plkst. 18.30, 8.X plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja