Ābolu ķocis. Tas atrodams ne tikai laulības dzīves hronikā

Ko Valda čakarē?

Mani ļoti mulsina kritiķes, kuras akcentē savu subjektīvo "saslēgšanos ar materiālu". Vai tad tomēr izrāde nav jāanalizē ar maksimāli aukstu, profesionālu pieeju? "Man tikko nomira vecmāmiņa un līdz ar to visas izrādes par mirušām vecmāmiņām ir izcilas." Come on, Verhoustinska! Kāds tad ir kritikas mērķis? Vai tāpēc jāmācās augstskolā un jāsaņem honorārs par darbu, lai izvirstu personīgos emociju plūdos. Šis jau nav jūsu personīgais blogs.

Kāpēc man jālasa par kritiķes personisko saslēgšanos ar izrādi par laulības krīzi? Ko man kā skatītājai dod šīs zināšanas par Verhoustinskas ģimenes dzīvi?