Maija Svarinska ***
Nekad neesmu bijusi Nacionālā teātra Žurkas pielūdzēja, arī tagad nevaru jūsmot. Taču pelt arī negribas, jo pārliecina Žurkas ex Libris patoss. Režisors Valdis Lūriņš programmā raksta, ka mēs, latvieši, "jau ilgu laiku (..) neesam izjutuši vienotības apbrīnojamo burvību", un tieši šo gaisotni viņam un radošajai komandai izdodas panākt. Liels nopelns šeit ir priekšnesuma vadītājam Mārtiņam Eglienam, viņš ir arī scenārija līdzautors. Gudrs, nemāksloti draudzīgs un jautri atjautīgs darbības gaitas režisors/aktieris. Turklāt ļoti labi spēlē klavieres. Pateicoties viņam, ir tapis atpazīstams, jauks Raimonda Paula tēls. Izrādes 2. daļas veltījums šai personībai mani ir pārliecinājis. Raimonds Pauls ir īpašs lielums, ar kuru visa Latvijas tauta ir saradojusies, jo katram no mums kaut viena komponista dziesma ir tā – savējā. Pirmajā daļā jāuzteic klasikas mūsdienīgās interpretācijas skats, kurā ar krievu un angļu žargonvārdiem ir mūsdienīgota Indrānu aina un kuru ar perfektu humora izjūtu apspēlē Lolita Cauka un Uldis Dumpis. Ir ne mazums arī citu jauku numuru, taču traucē tēmu atpazīstamība, proti, tiek runāts par to, kas mēnešiem muļļāts masu medijos. Intelektuālā līmeņa trūkst. Taču aktieru sniegums un režisora patoss ir uzmundrinošs, tāpēc trīs āboli, viens no tiem – M. Eglienam.
Guna Zeltiņa ****
Šogad Žurka negaidīti dinamiska, atraktīva un jestra. Apvienojot politiskā kabarē un izklaides šova stilistiku, iestudējuma veidotāji radījuši raibu koncertnumuru – atrakciju karuseli, kas asprātīgi fiksē un interpretē gandrīz vai visas pēdējā laika politiskās, sociālās un sabiedriskās aktivitātes, ar Gaismas pili un Igaunijas prezidenta precībām sākot un labsirdīgu mūsu prezidenta izjokošanu un Maestro jubileju beidzot. Ir jūtams, ka tekstu veidošanā pieslēdzies analītisks prāts (Egīls Zirnis), Valda Lūriņa dinamiskais režijas rokraksts jau ir pazīstams, un Žurka un Circenis ir pārtapuši Mārtiņa Egliena atsperīgajā vakara vadītājā, kurš demonstrē elegantu vieglā žanra formas izjūtu un saspēli ar publiku. Iepriecina aktieru ansambļa jauneklīgā enerģētika, kustīgums un vingrums. Dažas epizodes izdevušās perfekti, piemēram, veco Indrānu iedzīvošanās mūsdienu leksikas biežņā (L. Cauka, U. Dumpis), lielo jubilāru Elzas un Jāņa duets (Z. Jančevska, I. Puga) vai Trīs runču trio. Taču, piemēram, barikāžu dziesma, ko lielā nopietnībā izpilda viss ansamblis un kas tapusi ar vislabākajiem nodomiem, acīmredzami neiederas šajā šovā. Nevajag Žurkai censties kļūt intelektuālai vai brehtiskai, – skatītāji to mīl un mīlēs tieši par jautrību, un tā nopietnā odere jau nekur nepaliks.