Atis Rozentāls *****
Oskara Koršunova iestudējuma kvalitāti nemazina tas, ka izrāde Dailes teātrī veidota pēc Lietuvas Nacionālā teātra izrādes ģīmja un līdzības. Scenogrāfa Ģintara Makareviča iekārtotā telpa viegli ļauj mainīt darbības vietas, savukārt mūziķu grupas Ryga klātbūtne piešķir muzikālajam noformējumam precizitāti un noskaņo skatītāju uz īstā viļņa. Ir likumsakarīgi, ka galveno varoni atveido divi aktieri, dodot iespēju zināmam atsvešinājumam, distancei, tomēr ļaujot arī emocionāli pieslēgties un just līdzi. Īpaši Jura Žagara, bet arī Daiņa Grūbes sniegums Bena lomā ir lielisks. Sulīgs padevies Laura Dzelzīša Vandalis, uzmanību piesaista Gints Andžāns Edija lomā. Pagaidām vēl ne līdz galam pārliecina Elīna Dzelme un Ieva Segliņa nozīmīgākajās sieviešu lomās. Daļai masu skatu dalībnieku un mazo lomiņu tēlotāju gan nav mēģināts atrast interesantas izpausmes iespējas. Emigrantu drāmas valoda ir sulīga, un publikā atrodami arī cilvēki, kuriem lamuvārdu daudzums laikam ir nepārvarams šķērslis. 11. janvāra izrādē kāds pāris atstāja zāli desmit minūtes (!) pēc izrādes sākuma. Izraidītie ir kā pūdētais siers – augstvērtīgas izejvielas, "kreftīga" garša, bet, jā, ir arī smaciņa.
Margarita Zieda ****
Tik nesaudzīgu sarunu par latviešiem pēdējoreiz Dailes teātra Lielā zāle, šķiet, atļāvās pirms gadiem trīsdesmit ar Māras Zālītes Tiesu. Koršunova izrādes centrā ir latvietis – postpadomju cilvēks. Vienīgā skatītāju sargājošā barjera ir tikai tā, ka tas esot stāsts par viņiem – tiem, kuri jaunākajos laikos aizbraukuši no Latvijas. Taču valodu, kas skan no skatuves, domu un emociju gājienus, attieksmi citam pret citu var vērot tepat Rīgā, kaut vai braucot uz izrādi trolejbusā. Izraidītie ir stāsts par Latvijas cilvēku garīgo veselību. Emigrācijas situāciju izmantojot kā ekstrēmus eksistenciālus apstākļus, kuros no cilvēka nāk ārā viss, kas viņam iekšā sastājies. Tas, ka centrā ir jauns, pievilcīgs cilvēks, kuru Dainim Grūbem izdodas piecu stundu garumā atveidot dzīvu un nesamocītu, jo baisāku dara nežēlību, kas no viņa laužas ārā, nonākot varas situācijā. Jura Žagara bomzis ar pašcieņu jau filozofiskā līmenī aizraida sarunu par suņa un cilvēka dzīvi. Izraidītie noteikti būtu pelnījuši piecus ābolus, ja arī jaunāko sieviešu lomu sadalījums būtu noticis saskaņā ar šībrīža augstāko aktierisko varēšanu. Tikai caur to ir iespējams iejusties šajos cilvēkos, ne tikai no viņiem nepatikā novērsties.