Inese Lūsiņa ****
Jauniestudējuma vērtība ir muzikālā interpretācija un vērienīgās, izteiksmē bagātās dramatiskās balsis. Vien jājautā, vai tās rotās arī sezonas repertuāru, ja pirmais, spēka sastāvs balstīts uz viesiem. Vokāli plašais, spodrais, emocionāli piepildītais soprāns Anna Ņečajeva arī ar aktiermeistarību liek noticēt Leonoras pārdzīvojumiem. Azučenai kā radīts ir Oļesjas Petrovas tumši piesātinātais mecosoprāns un temperaments. Manriko tēlā pārliecina tenora Murata Karahana pašatdeve un spožās augšas. Spilgtajā ansamblī iederas LNO bass Krišjānis Norvelis. Pieredzējušais maestro Aleksandrs Viļumanis smalki izjūt un lolo ikvienu balsi, izceļot Verdi partitūrā arī orķestra un kora krāsas. Andreja Žagara ieceri XV gs. Biskajā un Aragonā risināto stāstu pārcelt uz juceklīgo kara gaisotni jaunajā Latvijas valstī 1919. gadā iegāž uzstājīgi detalizētais reālisms: kāds ievainotais lazaretē tomēr neklausās Ferrando stāstā, jo viņam tieši šobrīd, šķiet, jāvemj. Drāmas sabiedrotais ir Reiņa Dzudzilo skarbā skatuves vide – pelēkmelnās, nokvēpušās pils sienas, vēlāk – jau ar šāviņa izgrautu caurumu. Traģēdijas fināls kā pēc eiroremonta sterili izkrāsotajā istabā gan šķiet iesprucis jau no citas operas un mazina spriedzi.
Jegors Jerohomovičs ***
Režisors Andrejs Žagars Trubadūra jauniestudējumā par karu stāsta stilīgi. Viņa koncepcija – pārcelt darbību no XV gadsimta Spānijā uz 1919. gada sākumu Latvijā – nav šūta baltiem diegiem un pieguļ operas libretam gandrīz ideāli. Šķiet, uz skatuves jebkurā mirklī var sākties filmas Rīgas sargi seanss. Lieliski dziedātāji ievietoti reālistiska teātra konstrukcijā, kuru ar savu temperamentu no orķestra bedres cenšas satricināt diriģents Aleksandrs Viļumanis. Var fiziski just, ka pati mūzika neatbilst Latvijas interjeram – uz skatuves uzburtajam estetizētajam pelēcīgumam, perfekti dizainētajai postažai. Komponista ideju piepilda romantisma gars, viduslaiku ideāli, dziļa cieņa pret dižciltīgo dāmu, bruņinieku uzvedības kodekss, asinsatriebības alkas – tās ir pavisam citas dzīves un nāves attiecības nekā XX gadsimta sākuma militārisma pārņemtajā un traumētajā pasaulē. Visa romantika pazūd lokalizācijas procesā; tikpat labi varoņus varēja pārvērst par Eiropas Parlamenta deputātiem 2019. gadā. Andrejs Žagars ir artistiskas, psiholoģiski smalkas, dažreiz pārspīlētas dramatizācijas meistars, taču šoreiz viņa izrādes galvenie varoņi ir dziedošas figūriņas konservatīvā, tradicionālā teātra vidē. Kara upuri ar tik skaistām balsīm.
Edīte Tišheizere *****
Iestudējums ir vienots stilā, nesamocīts, bez liekiem nozīmju uzslāņojumiem un skraidelēšanas. Režisora un scenogrāfa piedāvātais laiks un vieta – 1919. gads Latvijā – parādās lakoniski: tā ir laiktelpa, kurā visi karo pret visiem, nav taisno un netaisno, sajaukta ir dzīves kārtība. Pirmajos cēlienos – pelēki, šāviņu apskādēti mūri, kādos var iemitināt kara hospitāli, apmesties čigānu vai bēgļu vezumi. Pēdējā cēlienā – saglabājusies miera saliņa, pils zāle vai kas cits ar saules atspīdumu uz baltajām sienām. Nežēlīgākais notiek šeit – brālis nogalina brāli, sieviete izšķiras par nāvi, nevis nodevību. Režisors koncentrējies uz galveno varoņu attiecību psiholoģiju, karalaika zibsnīgajām, tālab jo kvēlākajām jūtām. Pazaudēti bērni, šķirti brāļi tad ir gandrīz vai norma, un Verdi operas librets nešķiet nemaz tik samežģīts.
Pēdējā – diletantes – rindkopa. Manām ausīm lieliska mūzika, brīnumains diriģents, kurš – piedodiet par patētiku – burtiski uz rokām nēsā solistus. Anna Ņečajeva ar burvīgu, sudrabainu tembru, skatuves pievilcību un šodienas operai tik nepieciešamajām aktrises dāvanām Leonoras lomā. Manriko slaveno stretu spoži izpilda Murats Karahans. Aktieriski un vokāli pārliecinoši Igora Golovatenko grāfs Luna un Oļesjas Petrovas Azučena.