Atis Rozentāls ****
Elmāra Seņkova iestudējumā Augusta Strindberga noslēgtā vide – sala – sašaurināta vēl vairāk, sadarbībā ar scenogrāfu Andri Freibergu ieceļot darbību tādā kā nomales teātrītī ar žēlīgiem, pelēkiem krēsliem (atsauce uz galvenās varones Alises nerealizēto aktrises karjeru). Laiks te rit palēnināti, cilvēki runā klusi, rāmi, ar pauzēm, bet kaislības, kas Strindbergam bīstami mutuļo, paslēptas kā zem bieza ledus un izlaužas tikai reizumis. Varoņu dēmonismu mazinot, sāk likties, ka Edgara (Aigars Apinis) šķietamā vara pār salinieku dzīvi ir tikai viņa fantāzijas auglis un, iespējams, šis cilvēciņš, kurš visus citus apsaukā par salašņām, jau sen ir drīzāk ciema muļķīša lomā. Aktieris, tēlu veidojot, vēl svārstās starp nedaudz pašmērķīgu grotesku un nerealizētā ģēnija kompleksu dramatismu. Ieva Puķe veiksmīgi maldina skatītājus, ilgstoši liekot noticēt, ka viņas Alise ir tikai upuris, lai beigās izlauztos gluži raganiskā enerģijas uzplūdā. Kurts (Ivo Martinsons) ir lieliski nostrādāts aktierdarbs – neveikls švīts, neiederīgs šajā dīvainajā vidē, tomēr to pamest nespējīgs. Elmāra Seņkova versijā šie ir samērā jauni cilvēki, tādēļ viņu bezcerība šai pasaules nostūrī vēl jo asāk sajūtama. Vides spokainumu pastiprina Edgara Mākena skaņu partitūra.
Maija Svarinska ***
Iestudējot Augusta Strindberga lugu Nāves deja, režisors ir izvēlējies tikai tās pirmo daļu. To nāvīgāko. Skatītāji iesprostoti kopā ar izrādes varoņiem tādā kā šaurā cietoksnī. Auksts un nekopts tukšums. Nav ar ko acis pamielot, ja nu vienīgi ar jūru, kas, šķiet, tūdaļ sabangosies un pierādīs, ka, lūk, tur guļ pierimusi stihija, nevis pretī laisko pelēkzilgana drēbe (scenogrāfs Andris Freibergs). Uzbangos arī. Taču par vēlu, jo izteiksmīgā izrāde jau būs sagarlaikojusi. Jā, neapšaubāmi, Elmārs Seņkovs apzināti uzveduma formu tuvinājis tā satvaram. Varoņu dzīvē viss ir sastindzis. Apkārtne, dvēsele un miesa. Burbuļo vien instinkti un emocijas. Tāda ir tā nāves deja. Bet, ja režijas vispārinātā ideja ir sagremota pusstundas laikā, tad ir grūti vērot to vairāk nekā divas stundas. Palīdz aktieri. Īstu prieku ir sagādājusi Ieva Puķe. Neatpazīt. Viss ir mainīts, nevienas pazīstamas intonācijas vai mīmikas. Perfekts darbs, tapusi teju vai glezna "nīgrums melnā". Domāju, labs palīgs šeit bijis pats Seņkovs. Šis režisors aktieru mākslā prot panākt unikālas pārvērtības. Arī Aigars Apinis meklē sevī un atrod pārliecību veidot no Edgara teju vai vampīru, taču darbības statika pārāk vienveido viņa tēlu. Līdzīgi notiek arī ar Ivo Martinsona darbu. Izrādes sākumā aktieris patiesi iespaido, pēc tam kļūst vienīgi par lomas izpildītāju. Un atkal – režijas dēļ.