Tuvojoties Siguldas pilsdrupu ieejai un caur arku dzirdot, ka koncerts ir sācies precīzi laikā – The xx atskaņo instrumentālo ievadu jeb intro no pirmā albuma –, sajūta ir maģiska. Gribas šajā arkā apstāties, jo akustika tajā ir lieliska, taču ļaužu plūsma stumj tuvāk skatuvei. Intro nesteidzīgi noslēdzas, un grupa pāriet uz vienu no saviem slavenākajiem gabaliem Crystalised – arī no episkā 2009. gada debijas albuma. Romija Medlija-Krofta pieklājīgi sasveicinās ar publiku un novērtē skaisto koncerta vietu, tātad viens plusiņš jau ir – nekontaktēšanos ar publiku kā nesen Rīgā pabijušajiem Red Hot Chili Peppers angļu mūziķiem nepārmetīs.
Romija apsola spēlēt ne vien The xx vecās, bet arī jaunās dziesmas, un tāds ir nākamais skaņdarbs Say Something Loving, kurš akcentē grupas jauno, popmūzikai tuvāko virzību. Nākamais opuss ir Islands – pirmā dziesma, ar kuru grupa iezīmēja tikai sev raksturīgo stilu ar krustu fonā, Romijas un Olivera Sima relaksēto, mīlīgi saskanīgo duetu, viņiem gan dziedot, gan spēlējot ģitāru un basu. Protams, Islands apraujas tikpat prasmīgi ātri, kā sācies, ar Džeimija Smita monotono, koncertā par ierakstu daudz iespaidīgāko elektronisko trokšņu un Romijas ģitāras duetu.
Zem lāzeru tīkla
Tomēr The xx dalībnieki nekad nav bijuši, piemēram, kā Foo Fighters līderis Deivs Grols vai viņu domubiedre Florensa Velča, kura var izkust no sajūsmas publikas priekšā, – The xx mūziķi ir vēsi un atturīgi. Tādas kā būtnes mazliet no citas planētas, nevis trīs no mums, kam vienkārši paveicies ar talantu, veiksmi un slavu.
Viņu mīlīgums ir noslēpumains un mazliet biedējošs, bet katram no mums vienmēr ir paticis pabaudīt arī bailes. Tuvplānu ekrānu trūkums šoreiz neļauj redzēt Olivera brīžiem monstrozās sejas izteiksmes, un ar savām robotiskajām dejām ar basģitāru arī viņš vairs neaizraujas kā pirms četriem gadiem Positivus, kur The xx uzstāšanās bija tā gada festivāla labākais koncerts.
Nesen redzētajā The xx koncertā festivālā Opener Polijā mākslinieki paziņoja, ka paši nāk no lietus zemes, tāpēc šādi laikapstākļi, ka pamatīgi gāž, viņiem ir pierasti, bet tā gluži nebija – Džeimija Smita elektroniskās aparatūras kaudzes tika noklātas ar dvieļiem, un Romija un Olivers bija pilnīgi izmirkuši un mīņājās pa peļķēm. Tehnisku iemeslu dēļ Polijā nebija dūmu efektu, toties bija perfekti saskatāma spoguļu scenogrāfija, taču vēl nebija satumsis kā Siguldā, tāpēc izpalika arī spilgtais lāzertīkls pār skatītāju galvām, pa kura stariem, šķiet, pat varētu dejot gaisa akrobāti. Tas notika koncerta "diskotēkas" daļā, kad iniciatīvu pārņēma Džeimijs, kurš no grupas koncertiem brīvajā laikā uzstājas kā dīdžejs un kura ballītes pašas par sevi vienmēr ir aizraujošas, kaut The xx repertuāru viņš tajās neaiztiek. Pat šoreiz viņš pamanījās iepīt motīvu no Bronski Beat astoņdesmito gadu hita Small Town Boy.
Sekunde kapa klusuma
Ballītes sadaļa ir koncerta kulminācija, kas ļauj izstaipīt locekļus ikvienam, jo The xx mūzika pēc būtības ir paredzēta, lai mēs to klausītos sastingušā stāvoklī, baidoties pat elpot. Parasti populārās mūzikas koncertos cilvēki starp dziesmām, protams, aplaudē, bet, ja pēkšņi mūziķi apklust dziesmas vidū un ietur pauzi, pirms turpina, tomēr ir dzirdama kaut kāda kņada. The xx dziesmās ir tādas vietas, kad mūziķi pilnībā apklust, un šajos mirkļos estrādē bija stindzinošs kapa klusums, kas liecina, ka cilvēki patiešām klausās un zina dziesmas, nevis ir atnākuši, lai izmantotu iespēju izbraukt no Rīgas un paballēties otrdienas vakarā.
Kad diskotēka ir galā, The xx atvadās ar vēl vienu lirisku gabalu – otru, 2012. gada albumu Coexist ievadošo Angels, kurā daudz reižu atkārtotais vārds "Love" perfekti atbilst Romijas pirms tam ļoti sirsnīgajām atvadām no jau iemīļotajiem Siguldas klausītājiem. Skaists noslēgums vienam no noteikti labākajiem šīgada koncertiem Latvijā. Cilvēki vēl ilgi kavējas pie skatuves, dažs kā trofeju iegūst dziesmu sarakstu, bet Romija un Olivers uz tā parakstīties tā arī neatnāk, un Džeimijs pats novāc savu aparatūru.