Ja nekad neesat dzirdējuši Kandidu, šī ir iespēja atklāt amerikāņu klasiķa Leonarda Bernsteina (1918–1990) eklektisko, ugunīgo un draisko meistardarbu visā krāšņumā un pretrunīgumā. Kandids ir apjomīgs un prasīgs sacerējums, katrs teātris un izpildītāju sastāvs to piemēro savām iespējām un vajadzībām. Tas bieži skan saīsinātā versijā ar mazāku orķestri, lomas var atveidot gan mūziklu aktieri, gan opermākslinieki. Kandids, kuru piedāvā Berlīnes Komiskā opera, ir lielās formas izrāde, lomas atveido spoži operdziedātāji. Kandids ir iekļauts repertuārā, un to varēs dzirdēt vairākas reizes līdz sezonas beigām.
Filosofiskas satīras pote
24. novembrī Berlīnē notikušajā pirmizrādē Kandidam uzgavilēja Leonarda Bernsteina meitas Džeimija un Nīna, kuras speciāli bija ieradušās no Ņujorkas. Viņas atzina, ka kanādiešu diriģenta Džordana de Suzas un austrāliešu režisora Berija Koska iestudējums ideāli atbilst Bernsteina opusa garam. Kandids Berlīnē skan vācu valodā. Šai izrādei ir uzlikts Berija Koska zīmogs (viņš ir Berlīnes Komiskās operas intendants). Huligāns un estēts Berijs Koskis ir viens no jautrākajiem, asprātīgākajiem un dziļākajiem režisoriem. Kandidā atbilstoši darba saturam un noskaņojumam viņš savieno Mulenrūžas un humora trupas Monty Python estētiku. Šis ir perfekti organizēts jampadracis, kurā nav aizliegtu tēmu – sekss, reliģija, ģeopolitika, ebrejiskums, gejiskums utt. Leonarda Bernsteina 1956. gadā radītais Kandids ir izaicinoši mūsdienīgs – ko vērta ir aina ar bēgļu laivām (citos iestudējumos tā bieži tiek izlaista) vien.
Skatuve ir gandrīz tukša, priekšplānā ir kolorīti raksturi. Kandida panākumu atslēga ir veiksmīgs solistu ansamblis, un Berlīnē ir sapulcināta sapņu komanda. Titullomā apbrīnojamu komiķa talantu demonstrē angļu tenors Alans Kleitons. Viņa mīļoto Kunigundi atveido pievilcīgais amerikāņu soprāns Nikola Ševaljē. Panglosa un Voltēra lomā žilbina vācu bass Francs Havlata. Vecās dāmas lomā mirdz leģendārais zviedru mecosoprāns Anne Sofija fon Otere.
Kandids uzdod jautājumu: "Kāpēc ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas?" Tas ir filosofiskas satīras caurstrāvots pieaugšanas stāsts. Titulvaronis dodas mežonīgā ceļojumā apkārt pasaulei. Bulgārija, Holande, Parīze, Vīne, Lisabona, Spānija, Montevideo, Paragvaja, Eldorado, Surinama, Marseļa, Venēcija – tie ir tikai daži Kandida trakulīgās ekskursijas pieturpunkti. Visur plosās dabas stihijas un asiņaini konflikti. Karš, prostitūcija, verdzība, zemestrīces, slepkavības, garīgo līderu intrigas – pilns piedzīvojumu komplekts. Kandids satiek dīvainus personāžus, kuri mirst un atdzīvojas. Kandids cenšas saglabāt optimismu, kuru viņam jaunībā iepotējis doktors Pangloss.
Šizofrēnisks stāsts
"Leonards Bernsteins ir viena no ievērojamākajām XX gadsimta personībām, un meistara simtgadē mēs vēlamies viņu īpaši godināt," uzsver režisors Berijs Koskis. "Visi zina Kandida fragmentus. Visi zina, ka šis ir problemātisks, sarežģīts darbs. Tam ir daudz līdzautoru un dažādas versijas. Mēs to uzlūkojam kā Leonarda Bernsteina personības izpausmi un paplašinājumu. Tas nozīmē, ka Kandids reprezentē daudzas lietas. Tā ir operete, opera, mūzikls, satīra, ekscentrisks farss. Tas ir sirsnīgs un intelektuāls darbs. Es teiktu – diezgan šizofrēnisks darbs, kurā Voltērs saduras un pārklājas ar Bernsteinu," piebilst Berijs Koskis.
Leonarda Bernsteina komiskās operetes pamatā ir apgaismības laikmeta franču filosofa Voltēra satīra Kandids jeb Optimisms (1759). "Šī ir ironiska, ciniska, brīžiem sarkastiska Voltēra pasaka par jaunekļa ceļojumu. Titulvaronis iziet cauri briesmīgiem pārbaudījumiem, lai saprastu dzīves jēgu. Voltēra stāsts un Bernsteina mūzika ir spēcīga kombinācija. Bernsteina partitūrā ir ideāli iemiesota franču filosofa darba būtība. Nespēju iedomāties nevienu citu komponistu, kurš būtu spējīgs tik gudri adaptēt Voltēra idejas un pārvērst tās par muzikālā teātra darbu. Zīmīgi, ka neviens cits komponists nav uzdrošinājies pieskarties Voltēram. Tikai Bernsteins!" apgalvo Berijs Koskis.
Kandida pirmizrāde Ņujorkas Brodvejā notika 1956. gada 1. decembrī. Tas noturējās repertuārā tikai divus mēnešus. Pats komponists uzskatīja šo darbu par "mīlas vēstuli Eiropas mūzikai". Turpmākajos gadu desmitos Kandids daudzkārt tika papildināts un pārstrādāts, šajā procesā iesaistījās dažādi autori. Par Leonarda Bernsteina akceptēto galīgo versiju tiek uzskatīta 1989. gada redakcija. Tajā gadā Londonas Bārbikena centrā notika Kandida koncertiestudējums un tapa ieraksts kopā ar Londonas simfonisko orķestri, pie diriģenta pults gan koncertzālē, gan studijā stājās pats Leonards Bernsteins.
Interesanti, ka viņš komponējis Kandidu vienlaikus ar Vestsaidas stāstu, kas ir Leonarda Bernsteina populārākais darbs. Vestsaidas stāsta pirmizrāde Ņujorkā notika 1957. gada 26. septembrī.
Mālera atblāzma
"Kandidam pēdējās desmitgadēs nav gājis viegli. Tas piedzīvojis dažādas adaptācijas un transformācijas. Tas eksistē lielās un mazās versijās. Ir cirka, operas un mūzikla versija. Ikviens cenšas ievietot Kandidu kāda viena žanra robežās. Mums Berlīnes Komiskajā operā Kandids nav kaut kas viens – tā ir muzikālu, teatrālu un dramatisku pretrunu pilna pasaule," konstatē režisors Berijs Koskis.
Kandids atšķiras no citām operetēm un mūzikliem, Žaka Ofenbaha un Paula Abrahama darbiem. Kandidā ir uzburts daudz tumšāks pasaules redzējums. "Es to raksturoju kā eksistenciālu vodeviļu. Tāds darbs kā Kandids varēja tapt tikai Jaunajā pasaulē, tajā ir jūtama postkoloniālisma ietekme. Tas pie mums varēja atnākt tikai no Amerikas, un tāpēc Eiropā daudzi nesaprot Kandidu," pārliecināts Berijs Koskis. "Voltērs ir ciniķis, bet Bernsteins tāds noteikti nav. Mūzikā ir nostalģija, melanholija, nožēla un cerība. Finālā ir grūti nesaklausīt Mālera atblāzmu," turpina režisors.
Izrādes titullomas atveidotājs Alans Kleitons saka: "Katastrofas, kas gadās Kandida ceļā, Bernsteins ataino desmit sekundes ilgstošajos orķestra skaņu sprādzienos, kuriem seko Voltēra mierīgā piebilde: "Tā nomira miljoniem cilvēku." Pēc tam ir 30 sekunžu kara aina, un Voltērs paskaidro: "Pirmajā dienā gāja bojā 20 000 cilvēku." Traģēdija iegūst farsa formu."
Mīlestības vilnis
Leonarda Bernsteina meitas stāsta, ka viņas pārsteidzis šogad pieredzētais milzīgais mīlestības vilnis: "Protams, mēs zinājām, ka Bernsteinu mīl Amerikā un Eiropā, taču klausītāji bija dziļi aizkustināti un ekspresīvi pauda savas izjūtas arī Honkongā, Makao un citviet Āzijā – Bernsteina mantojums viņus neatstāj vienaldzīgus. Cilvēki visā pasaulē ir izslāpuši pēc humānisma izpausmes, mīlestības un kopības sajūtas, kas ir klātesoša Bernsteina mūzikā. Viņu reakcija ir skaidrojama ar mūsu tēva mūzikas noskaņojumu."
Komponista simtgades svinībās iesaistījās orķestri, operas un baleta trupas, koncertzāles, ierakstu kompānijas, mūzikas skolas, konservatorijas un kinofestivāli. Šogad pasaulē notika vairāk nekā 4500 pasākumu, kas veltīti Leonarda Bernsteina jubilejai. "Paldies Dievam, mēs esam trīs. Mūsu brālis Aleksandrs varēja apmeklēt kādu notikumu Anglijā, Nīna – Honkongā, es – Maiami," saka Džeimija Bernsteina. "Mūsu tēvs bija ļoti emocionāls cilvēks. Viņš ieguldīja darbā savu dvēseli. Viss ieguldītais nepazūd, tas vienmēr atgriežas, un šogad mēs to ļoti labi jūtam," viņa secina.
No mūsdienu muzikālā teātra darbiem Džeimija Bernsteina īpaši izceļ milzu popularitāti guvušo Lina Manuela Mirandas mūziklu Hamiltons, kas vēsta par vienu no ASV pamatlicējiem un konstitūcijas autoriem Aleksandru Hamiltonu. Tajā skan ne tikai Brodvejai raksturīgās melodijas, bet arī R&B, hiphops un soulmūzika.
Džeimija un Nīna Bernsteinas velta savu laiku Leonarda Bernsteina mantojuma popularizēšanai. Džeimija ir rakstniece, raidījumu autore un režisore, viņa rīko koncertus, lasa lekcijas un veido izglītojošas programmas. Nīna agrāk strādāja par aktrisi, sadarbībā ar ASV Kongresa bibliotēku piedalījās Leonarda Bernsteina arhīva digitalizācijas procesā. Pašreiz paralēli aktivitātēm, kas ir saistītas ar tēvu, Nīna Bernsteina strādā par uztura speciālisti maznodrošināto centros.
Viss, kas ir virtuvē
Nākamajā dienā pēc Kandida pirmizrādes Berlīnē Leonarda Bernsteina meitas kopā ar režisoru Beriju Koski un citiem ekspertiem piedalījās diskusijā par Kandida nozīmi. Citēšu dažas tēzes, kas izskanēja šajā sarunā.
Berijs Koskis. Leonards Bernsteins brīnišķīgi pārzināja mūzikas vēsturi. Viņš varēja detalizēti runāt par jebkuru periodu Eiropas mūzikā, sākot no gregoriskajiem dziedājumiem līdz XX gadsimta beigu kompozīcijām. To visu var saklausīt Kandidā, šī partitūra patiešām ir mīlas vēstule Eiropas mūzikai. Savukārt Vestsaidas stāsts ir cieņas apliecinājums Ņujorkai un Latīņamerikas mūzikai.
Komponējot Kandidu, Bernsteins izmanto visu, kas ir viņa radošajā virtuvē. Mēs dzirdam valsi, gavoti, tango, korāļus, Bahu. Partitūra aptver visu Eiropas mūzikas spektru. Bernsteina ģenialitāte izpaužas tajā, ka mēs dzirdam nevis kolāžu vai veltījumu, bet komponista unikālo balsi. Būtu ļoti viegli uzrakstīt parodiju, bet šis nav tas gadījums. Ir daudz sarežģītāk paņemt visu, kas tev ir pieejams, pārdomāt un pārstrādāt to visu, lai radītu kaut ko savu, unikālu. Trīs stundas klausīties "veltījumu Eiropai" nevienam nebūtu interesanti. Bernsteins apvieno to visu ar amerikāņu skatījumu: Kandidā ir arī džezs, latino, Ārona Koplenda ietekme. Viņš mums pagatavo fantastisku gulašu.
Džeimija Bernsteina. Ir amizanti apzināties, ka mūsu tēvs vienlaikus komponēja Kandidu un Vestsaidas stāstu. Šie darbi bagātināja viens otru. Daži numuri sākotnēji tika paredzēti vienam darbam, bet galu galā nonāca otrā. Piemēram, duets One Hand, One Heart tika komponēts Kandidam, taču netika uzskatīts par pietiekami jautru un pārtapa par Tonija un Marijas duetu Vestsaidas stāstā. Šo duetu Kandidā aizstāja Oh, Happy We. Mūziklā Vestsaidas stāsts ir vēl viens numurs, kurš tika komponēts Kandidam, – Gee, Officer Krupke.
Piebildīšu, ka ideja pārvērst Voltēra Kandidu par muzikālā teātra darbu pieder amerikāņu rakstniecei, dramaturģei un scenāristei Lilianai Helmanei (1905–1984). Viņa gribēja paust savu politisko nostāju pret komunisma raganu medībām, kas 40.–50. gados pārņēma ASV. Liliana Helmane uzskatīja, ka ASV varas dienesti rīkojas kā Spānijas inkvizīcija. Tādi ir Kandida pirmsākumi.
Nīna Bernsteina. Es vēl nebiju dzimusi, kad notika Kandida pirmizrāde. Es to dzirdēju pirmo reizi 1973. gadā, kad tapa saīsinātās versijas iestudējums Bruklinas Mūzikas akadēmijā. Tika izpildīts pirmais cēliens un neliela otrā cēliena daļa – viss beidzās ātrāk, nekā gaidīts. Tā bija uzjautrinoša, pietiekami saldena izrāde. Tolaik es nenojautu, ka Kandidā ir daudz vairāk mūzikas. Pilnu versiju iepazinu tikai tad, kad tēvs nolēma to izpildīt un ierakstīt Londonā 1989. gadā. Viņam bija sajūta, ka neviens nezina šo partitūru. Viņš uzskatīja Kandidu par pazudušu bērnu. Viņš gribēja to glābt un iepazīstināt ar to pasauli.
Džeimija Bernsteina. Es atceros Kandidu nevis kā pazudušu, bet problemātisku bērnu. Pirmām kārtām tas ir saistīts ar dažādām literārā pirmavota adaptācijām. Tās tika rediģētas, pārstrādātas, papildinātas. Kandidam ir tik daudz versiju, ka no tām reibst galva. Mūsu tēvs bija ļoti gandarīts, ka viņam izdevās nodiriģēt Kandida koncertversiju Londonā un iemūžināt to ierakstā. Nevienā šī darba skatuves iestudējumā netiek izmantota visa mūzika, jo tad izrāde ilgtu četras stundas.
Berija Koska uzvedumā Berlīnes Komiskajā operā skan gandrīz visa mūzika, taču dažas lietas nav iekļautas. Iestudējumos allaž nākas no kaut kā atteikties, lai uzturētu izrādes veidotāju iecerēto dramaturģisko dinamiku un tempu.
Nīna Bernsteina. Apmeklēt Kandida izrādes vienmēr ir aizraujoši, jo nekad nevar zināt, kādu versiju redzēsi.
Kandids
Diriģents Džordans de Suza, režisors Berijs Koskis
Berlīnes Komiskajā operā 21., 31. decembrī, 2019. gada 10., 25. janvārī, 3. februārī, 27. martā, 3. aprīlī, 30. jūnijā