Galveno lomu Frančesko Čileas operā dziedājušas XX gadsimta dižākās primadonnas – Magda Olivero, Montserrata Kavaljē, Renāta Tebaldi, Renāta Skoto, Mirella Freni, Džoana Sazerlenda un Andžela Georgiu. Kopš 2017. gada Adriānas Lekuvrēras partija ir Annas Ņetrebko repertuārā. Čileas operas titulvarone ir aktrise, kura triumfē profesionālajā dzīvē, taču cieš sakāvi privātajā dzīvē.
Šīs lomas interpretācija kļūst par katras dziedātājas personisko manifestu, kurā viņa atbild uz jautājumu – ko nozīmē būt dīvai. Adriāna Lekuvrēra vēsta par sievietes dzīvi, kas pavadīta uz teātra skatuves. Teātris ir mistiska telpa, kurā valda tradīcijas, aizspriedumi, konkurence un baumas. Te var satikt nāvi vai sasniegt nemirstību, dažreiz – vienlaikus.
Operas darbība risinās Parīzē 1730. gadā. Varoņu prototipi ir reāli vēsturiski personāži. Adriāna Lekuvrēra (1692–1730) bija Parīzes teātra Comédie-Française aktrise, Rasina traģēdiju zvaigzne, kura modernizēja aktierspēles valodu, – laikā, kad aktieri franču teātrī atveidoja lomas manierīgi, viņa tēloja emocionāli un naturālistiski.
Adriānai Lekuvrērai bija bērni no daudziem vīriešiem. Opera stāsta par viņas romānu ar karavadoni Saksijas Moricu, kuram arī bija vētraina privātā dzīve un vairāki ārlaulības bērni.
Par Adriānas Lekuvrēras nāves iemeslu operā kļūst saindētas vijolītes, kuras aktrisei Morica vārdā atsūta viņa mīļākā Buijonas princese. Saksijas Morica lomu Metropolitēna operas izrādē atveido poļu tenors Pjotrs Bečala, Buijonas princesi tēlo gruzīnu mecosoprāns Anita Račvelišvili.
Operas autors Frančesko Čilea (1866–1950) ir verisma meistaru Džakomo Pučīni un Pjetro Maskanji laikabiedrs. Adriāna Lekuvrēra, kuras pirmizrāde notika Milānā 1902. gadā, ir komponista populārākā opera. Izrādi Ņujorkā veidojuši itāļu diriģents Džanandrea Nozeda un skotu režisors Deivids Makvikars. Darbība notiek teātra vidē – izrādes gaitā skatītāji no dažādiem leņķiem redz XVIII gadsimta teātra kopiju. "Adriāna Lekuvrēra ir opera par tēlošanas mākslu. Nekad nevar zināt, kurš tēlo un kurš saka patiesību," uzsver Deivids Makvikars. Rokoko estētikā veidotajā uzvedumā savijas vēsture, drāma, mīlas, politikas un mākslas intrigas.
Kritiķi slavē visus solistus, dāsni komplimenti tiek veltīti Anitai Račvelišvili, kura strauji kļūst par vienu no visvairāk pieprasītajiem un interesantākajiem mecosoprāniem pasaulē. Apskatnieki jūsmo par Annas Ņetrebko sniegumu un pieļauj, ka Adriāna Lekuvrēra ir labākā loma, kuru viņa jebkad ir atveidojusi uz Metropolitēna operas skatuves (līdzās Mimī un lēdijai Makbetai).
"Anna Ņetrebko dzied un spēlē ar tādu iedvesmu un atdevi, ka Frančesko Čileas saldenā mūzika iegūst tādu emocionālo spēku kā Verdi Traviatas fināls un Izoldes Liebestod no Vāgnera Tristana un Izoldes," raksta kritiķis Džeimss Džordens amerikāņu izdevumā Observer. "Lai gan citas dziedātājas, kuras esmu dzirdējis šajā operā, varbūt bijušas pārākas par Annu Ņetrebko atsevišķos lomas aspektos (Andžela Georgiu – mānīgajā šarmā, Renāta Skoto – detaļu precizitātē, Eiprila Millo – vokālajā greznībā), nevaru iedomāties nevienu citu izpildītāju no pagātnes vai tagadnes, kura ar tādu pārliecību piepildītu – un pat pārsniegtu – šīs lomas iespējas," viņš piebilst. Kritiķis pat atļaujas šādu piezīmi: "Ja es būtu dīva, kura pēdējo reizi kāpj uz skatuves, es gribētu, lai mana uzstāšanās būtu tieši šāda."