Mūsu pasaules operzvaigznes Marinas Rebekas uzstāšanās tika gaidīta jau pagājušās vasaras Siguldas Opermūzikas svētkos, tomēr šos plānus nācās pārvirzīt uz šīs vasaras svētkiem. Tie piepildījās ar uzviju, ļaujot brīnišķīgo soprānu dzirdēt gan ārijā no viņas zelta lomas – Violeta Džuzepes Verdi operā Traviata –, kas vijas cauri visai dziedātājas karjerai, gan ieskatīties viņas visjaunākajā un nākotnes repertuārā. Galā koncerts jūlija pēdējās svētdienas pievakarē gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē atbilda savam nosaukumam Marina Rebeka Siguldā, jo viņa tiešām bija šī koncerta uzmanības centrā, turklāt soprānam šoreiz nebija jākonkurē ar tenoru buķeti – atšķirībā no opersvētku ierastā modeļa galā koncertā dziedāja nevis vairāki, bet tikai viens tenors, Siguldas klausītājiem jau labi pazīstamais Filips Do no Francijas.
Rebekas mirdzums
Tiklīdz ieskanējās Marinas Rebekas soprāns, acumirklī bija skaidrs, ka dzied pasaules operzvaigzne, īsta vokālās un skatuves mākslas meistare. Viņas balss krāsu paletē ir pārsteidzoši daudz nokrāsu, un viņa ar tām niansēti un pārliecinoši glezno savas opervarones. Šajā vakarā pirmo – Leonoru no Džuzepes Verdi operas, drāmas Likteņa vara, kuras dziedātājas repertuārā pagaidām vēl nav. Slavenā un ļoti skaistā Leonoras 4. cēliena ārija, nožēlu piepildītā lūgšana Pace, pace mio Dio!, kuras melodijai delikāti piebalso arfa, iegūla Marinas Rebekas balsī kā uzlieta un saviļņoja ar dabisko, vienkāršo, iekšēji koncentrēto sniegumu.
Marinas Rebekas balss ir tik rūpīgi un prasmīgi izskolota, tik atraisīta un lokana, ka bez grūtībām spoži tiek galā ar virtuozajām, vokāli sarežģītajām baroka un belcanto operu vokālajām partijām, kurās nepieciešamas gan veiklas un precīzas koloratūras, gan spilgts emocionālo afektu atveidojums. Tieši tāda ir titulloma Vinčenco Bellīni operā Norma, kurā Marina Rebeka šoziem debitēja Verdi teātrī Triestē – uz skatuves, kur šo lomu dziedājusi slavenā Marija Kallasa. Normas lomu Marina Rebeka dziedās arī Ņujorkā Metropolitēna operas 2017.–2018. gada sezonas atklāšanas iestudējumā ar Džeimsu Levainu pie diriģenta pults (izrāžu otrajā blokā, pēc pirmizrādes Normas Annas Ņetrebko). Koncertā dziedātajai Normas kavatīnei Casta diva Marina Rebeka piešķīra tik daudz siltuma, maiguma, gluži pārlaicīga sapņainuma. Līdzenais, apgarotais vokālais plūdums uzreiz paņēma savā varā. Bet pēc tam kabaletā – žilbinoša, satriecoša virtuozitāte, ar kuras pasāžām būtu grūti sacensties pat visveiklākajiem orķestra instrumentiem. Tas pats jāsaka par emocionāli kontrastaino Violetas āriju E strano, e strano… Sempre libera…, kuras gaitā Verdi Traviatas titulvarone izcīna liktenīgo izvēles cīņu starp ierasti spožās, greznās dzīves un mīlas jūtu aicinājumu. Cauri šaubām un krasi mainīgajām domām un noskaņām, kas tik spilgti, patiesi un saviļņojoši atspoguļojās balsī un intonācijā. Savukārt kā Džuljeta aizkustinošajā mīlas duetā ar Romeo dziedātāja kopā ar savu skatuves partneri Filipu Do ne tikai izgaršoja franču opermūzikas (Šarls Guno Romeo un Džuljeta) sensitīvo šarmu, bet arī skatuviski uzbūra līdz pašiem sirds dziļumiem patiesu, visaptverošu un impulsīvu pirmās lielās mīlestības virmojumu starp abiem Šekspīra drāmā attēlotajiem jauniešiem. Nebija iespējams nenoticēt tam, ka viņi rītausmā nespēj un nespēj šķirties.
Do un labemol
Nevar nepamanīt, ka Filips Do, kurš Opermūzikas svētkos Siguldā viesojies jau vairākas reizes, ar katru nākamo uzstāšanos ir arvien pārliecinošāks, krāšņāks un atraisītāks gan vokāli, gan arī emocionāli un skatuviski. Vispirms saviļņojis ar Žorža Bizē un Džakomo Pučīni operu mīlētāju – Hosē (Karmena) un Rūdolfa (Bohēma) – impulsīvo dedzīgumu un maigumu, viņš atvēra Žila Masnē Vertera ciešanu sakāpināto dziļumu. Tā bija viņa tenora zelta stunda un arī viens no saviļņojošākajiem visa opersvētku galā koncerta brīžiem.
Dināra Rudāne, kuru pati daba apveltījusi ar ļoti dzidru, spodru un intonatīvi precīzu koloratūrsoprānu, vienkārši apžilbināja, dziedot lelles Olimpijas kuplejas, kurās nebijās lēkt pat līdz 3. oktāvas labemolam! Dziedājumu papildināja trāpīga ķermeņa valoda – stīvā būtne, kuru uz skatuves uznesa un arī no tās nonesa Kalvis Kalniņš, patiešām kustējās kā uzvelkamā lelle.
Irmas Pavāres siltajam un gana kustīgajam mecosoprānam lieliski piestāvēja Žaka Ofenbaha operetes Gerolšteinas lielhercogiene izlutinātās titulvarones ārija, kurā var atklāt balss sulīgumu un arī paspēlēties ar manierīgajiem akcentiem. Lielhercogienes ārija ir interesants atradums gan dziedātājas, gan Siguldas opersvētku repertuārā. Melodiski saldais, vijīgais Ziedu duets no Leo Deliba operas Lakmē, ko nodziedāja Rudāne ar Pavāri, gan prasās pēc tembrāli radniecīgāku balsu apvienojuma.
Meistari un mācekļi Basa Krišjāņa Norveļa skatuves biogrāfijā šie bija jau deviņpadsmitie Opermūzikas svētki Siguldā. Mākslinieka briedums visspilgtāk apliecinājās komiskajā buffo basa ampluā – ātrrunas posmi dona Maņifiko ārijā no Džoakīno Rosīni operas Pelnrušķīte izskanēja viegli un rotaļīgi, bez mazākā stresa un nepārtēlojoties. Daudzsološu nākotnes potenciālu un atzīstamu jau tagad sasniegto meistarību demonstrēja Norveļa skolnieks Kalvis Kalniņš. Skanīgais un kustīgais baritons kopā ar atraktīvo, enerģisko tēlojumu un ļoti rūpīgi izplānoto interpretāciju viņa dziedāto Figaro (slaveno kavatīni no Dž. Rosīni operas Seviljas bārddzinis) darīja ļoti dzīvu un izteiksmīgu. Jaunā solista stiprā puse ir ne tikai skanīgā balss, bet arī aktīvā pašatdeve uz skatuves.
Stabilu augsta līmeņa sniegumu demonstrēja Ričards Mačanovskis. Vīrišķīga, valdonīga patosa pilns, viņš izpaudās Raimondo ārijā no Gaetāno Doniceti operas Lučija di Lammermūra un māksliniecisko virsotni sasniedza Riharda Vāgnera operas Tanheizers varoņa Volframa ārijas apgarotajā, līdzenajā plūdumā. Pareizs bijis lēmums galā koncertu uzticēt diriģentam Atvaram Lakstīgalam. Viņš muzicēja ar lielu prieku, liekot lietā pieredzi sabalansēt orķestra un solistu skanējumu. Orķestra sniegums bija ļoti izstrādāts gan simfoniskajos fragmentos, gan mākslinieciski rūpīgi saskaņotajās āriju un duetu interpretācijās.
Vīru prieks?
Trio Appassionante, kas vēl ziemā tika solīts kā 24. Siguldas Opermūzikas svētku pārsteigums, augstāko vokālo meistarību veikli aizstāja ar popsīgu, ārēji seksīgu šovu un jaunību. Tā vien šķiet, ka trīs itāļu dziedātājas kopīgajā ansamblī apvienojušās, saprotot, ka vadošās operlomas viņām nepiedāvās, tomēr itāļu vokālās skolas pamati un nojēga par operpasauli viņām ir. Nenoliedzami viņām ir izdevies atrast savu nišu, asprātīgi pārtverot tenoru repertuāru – koncertā skanēja Hercoga dziesmiņa no Verdi operas Rigoleto, populārā neapoliešu dziesma O, sole mio, kas neiztrūkstoši skanējusi leģendāro Triju tenoru un viņu sekotāju koncertos, un pat Kalafa ārija no Džakomo Pučīni Turandotas. Bija interesanti pazīstamās melodijas dzirdēt divbalsīgos un trīsbalsīgos aranžējumos. Tomēr kopskaņa bija vien blāva tenoru repertuāra atbalss. Priekšnesums nepavilka arī līdz parodijai un izskanēja vien kā izklaidējošas intermēdijas starp īstajiem emocionāli piesātinātajiem opermākslas meistaru priekšnesumiem.
Manuprāt, itāļu daiļavu trijotne galā koncertā parādījās par daudz – četras reizes – tieši tikpat, cik Opermūzikas svētku īpašā zvaigzne Marina Rebeka. Vai nav drusku par daudz? Trio esot seksīgs un patīkot vīriešiem (par gaumi nestrīdas), taču līdz īstām mākslas virsotnēm tam ir kā līdz Mēnesim. Tā ir pavisam cita opera. Iespējams, šis trio pārliecinātu atsevišķā izklaidējošā koncertprogrammā, kur trio dziedātājas nemaisītos pa kājām augstas raudzes mākslinieciskajam sniegumam un tas savukārt netraucētu viņām.