Pasaulē aktuālo jeb tā sauktās A klases mūziķu koncertu šīgada trieciendevas nākamais uzņemšanas brīdis ir klāt – kanādiešu grupa Arcade Fire uzstāsies Mežaparka Zaļajā teātrī, un šī pašlaik jau diezgan vecā ziņa joprojām liekas neticama. Vēl pirms dažiem gadiem Arcade Fire bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc vajadzētu doties uz kādu festivālu ārzemēs, un nu apvienības mākslinieki pastaigāsies pa Rīgas ielām, visticamāk, fanu pūļu īpaši netraucēti un neatpazīti. Varbūt pat iegriezīsies uz kādu dzērienu Krogā Aptieka, kā Niks Keivs pēc sava koncerta festivālā Positivus? Nav jau tā, ka viņi savas sejas slēptu, bet šis ir gadījums, kad pa priekšu iet mūzika, nevis zīmēšanās, – arī uz albumu vāciņiem grupas dalībnieku fotogrāfijas neatrast.
Kanāda devusi roka un popa pasaulei vairākus lieliskus mūziķus, un, kaut skaitliski viņu ir mazāk nekā no otras lielās Ziemeļamerikas valsts, kļavas lapas zemes pienesumam ir kāds īpašs piesitiens, ko grūti izskaidrot. Režisors Maikls Mūrs savā 2002. gada dokumentālajā filmā Boulings Kolumbainai/Bowling for Columbine par apšaudi kādā skolā ASV, kurā gāja bojā piecpadsmit cilvēku, ieskaitot abus slepkavas, kas izdarīja pašnāvību, pētīja un salīdzināja dzīves drošību ASV un Kanādā. Viņš atklāja, ka atšķirībā no pirmās otrajā valstī cilvēki nemaz nemēdz slēgt ciet savu privātmāju ārdurvis un katrs netur mājās iebrucēju atvairīšanai sagatavotu šaujamieroci vai pat vairākus. Noteikti dzīvošana šādos apstākļos mazina stresu, bailes un arī visādi citādi liek cilvēkiem justies labāk. Var arī paraudāt, ja vajadzīgs, jo ne jau vienmēr viss ir tā, kā vēlies, pat tādā sapņu zemē kā Kanāda ne.
Gandrīz ģimenes grupa
Grupas Arcade Fire pirmsākumi meklējami 1999. gadā Monreālā, kad klasesbiedri Džošs Djū un Vins Batlers sāka kopā veidot vizuālās mākslas darbus un spēlēt mūziku. Divus gadus vēlāk, studējot universitātē un mēģinot tās telpās, abi satika mūzikas studenti Režīnu Šasāņu un aicināja viņu pievienoties grupai. Puiši spēlēja ģitāru, bet viņiem lāgā nebija gatavu dziesmu, ko parādīt trīs gadus vecākajai Režīnai, bet viņa piekrita. Pēc Džoša domām, tikai tāpēc, ka kaut kas uzdzirksteļojis viņas un Vina starpā. Pēc diviem gadiem abi kļuva par precētu pāri, padarot Arcade Fire gandrīz par ģimenes grupu, kas Latvijā noteikti piedalītos TV šovā Dziedošās ģimenes, turklāt vēlāk komandai pievienojās arī Vina brālis Viljams Batlers.
2001. gada beigās Arcade Fire sāka uzstāties publiski un nākamajā gadā izdeva savu pirmo īso albumu jeb EP – šā gada aprīlī tas izdots vinila platē. Viens no grupas dibinātājiem – Džošs Djū, kurš kopā ar Vilu esot sacerējis ap piecdesmit dziesmu (lielākā daļa no tām nav ierakstītas), – pēc pāris gadiem, zaudējis interesi par muzicēšanu, grupu pameta, lai pievērstos filmu un mākslas projektiem, taču turpināja sadarboties ar Arcade Fire, veidojot tās interneta lapu, reklāmas materiālus un videoklipus.
Uzskaitīt katra dalībnieka (pamatsastāvā viņi ir seši, plus trīs turneju mūziķi) instrumentus nav jēgas, jo viņi ar tiem mainās vai katrs spēlē visu ko – klavieres, sintezatoru, visādus sitamos, basa, solo un akustiskās ģitāras, kontrabasu, ksilofonu, mandolīnu, vijoli, akordeonu, arfu vai kādu pūšamo. Tas gan nenozīmē, ka viss šis orķestris dzirdams katrā dziesmā, – viens no pirmajiem hitiem Rebellion (Lies) sākas ar minimālistisku bungu un basģitāras partiju, vēlāk pievienojas klavieres, kas arī darbojas kā ritma instruments, Režīnai visu laiku sitot pa vieniem un tiem pašiem taustiņiem, un tikai pēc pirmā panta ieskanas ģitāra un vijole, dziesmas skanējums kļūst arvien blīvāks un uzkarst līdz baltkvēlei, arī Vina dziedāšanā parādās arvien lielāks izmisums...
Uz klasifikāciju naskie ātri vien Arcade Fire mūzikai piedēvēja sen vairs neko neizsakošo jēdzienu "indīroks", kas mūsdienās tiek kabināts klāt arī visgarlaicīgākajām grupām. Kaut mazliet vairāk skaidrības un intrigas devu piešķīra vārdi aiz komata – ārtroks, deju roks, baroka pops. Varbūt arī Kanādas pops? Kopā ar Alanisu Morisetu, Metric, Nelliju Furtado un Džastinu Bīberu (ak vai!) Arcade Fire dalībnieki kļavas lapas var izmētāt pa visu pasauli bez bēdu.
Deivida Bovija skartie
Kādi ir tie iemesli, kāpēc Arcade Fire kļuvusi par vienu no visvairāk pieprasītām planētas grupām? Dzīvnieku vidū novērojams instinkts palīdzēt kādam nelaimē nonākušajam, un ne tikai savas ģints ietvaros vien – suņi mēdz sargāt cilvēkus, aprejot vai sakožot uzbrucējus, YouTube redzēts video, kurā degunradzis izstumj džungļu upes krastā antilopi, kuru mēģina ievilkt ūdenī krokodils. Pasaulslavenā Taivānas režisora Anga Lī filmā Pī dzīve/ Life of Pi pēkšņi no slēptuves izlec tīģeris un metas aizstāvēt pērtiķi, nokožot pretīgo šakāli, kurš viņam uzbrucis. Protams, šis instinkts novērojams arī cilvēkos. Ja noliekam malā karus un policistu rīcību, apkarojot netaisnību un noziedzību, kas jau ir organizēta darbība, vai jebkurš cilvēks uz ielas līdzjūtīgi apjautāsies kādam, kurš nonācis nelaimē, vai viņam nav vajadzīga palīdzība.
Arī literatūrā, mākslā un mūzikā ievērību un slavu mēdz izpelnīties dzejnieki, kuri apraksta savas ciešanas, gleznotāji, kuri atklāj savas psihiskās novirzes sirreālos darbos, un arī dziedātāji, kuru balss nepārprotami liecina, ka viņi ir izmisuma pilni un tuvu raudāšanai, klausītājus aizkustina, izraisot vēlmi viņus pažēlot un samīļot. Slavenākais piemērs ir Roberts Smits no The Cure, kurš savās dziesmās raud jau četrus gadu desmitus, bet cilvēki pie viņa mūzikas dejo, un daudzi pat nenojauš, ka dara to instinktīvi, izrādot pretimnākšanu cilvēkam, kurš dzied raudošā balsī, kas neapzināti tiek uztverta kā sauciens pēc palīdzības. Ja kāds ir mēģinājis Robertu Smitu atdarināt, nekas labs tur nav sanācis, jo, visticamāk, tā raudāšana nav bijusi īsta.
Arcade Fire solista Vila Batlera balss, kas pēc katras nodziedātās frāzes, šķiet, tūliņ pārvērtīsies neapvaldāmos šņukstos, ir uzrunājusi visu pasauli. Protams, pateicoties tam, ka šīs asaras nāk komplektā ar skaistām melodijām, tekstiem un gaumīgiem aranžējumiem. Šķiet, ka smeldze Vila dziedāšanas manierē ir mantota no vecmeistara Nīla Janga, kurš arī ir kanādietis un tiek dēvēts par grandža krusttēvu.
Arī pirmā Arcade Fire albuma nosaukums Funeral (2004) par kaut ko liecina, kaut šī nav nāves metāla grupa, kuru vidū šādi nosaukumi ir parasta lieta. Izrādās, grupas dalībniekiem albuma ieraksta laikā patiešām nācies piedzīvot īstas bēres – Režīnas Šasāņas vecmāmiņa nomirusi 2003. gada jūnijā, brāļu Vina un Viljama Batleru vectēvs, svinga un džeza ģitārists Alvino Rejs, kurš jau 20. gados pats izgatavojis elektrisko bandžo un kura izgudroto tehnoloģiju aizguvusi kompānija Gibson savai pirmajai elektriskajai ģitārai ES-150, aizgājis nākamā gada februārī, savukārt vēl viena grupas dalībnieka Ričarda Rīda Perija tante – aprīlī.
Tātad skumjas bija patiesas, kaut, ej nu sazini, vai albums neskanētu tieši tāpat, ja šo skumjo notikumu nebūtu, – arī tos var izmantot kā reklāmas triku, pieminot albuma tapšanas vēsturi. Grupas popularitātei par labu nākusi U2 iesildītāju loma četros Vertigo turnejas megakoncertos, vairāki ASV prezidenta Baraka Obamas bezmaksas atbalsta koncerti un arī kanādiešu mūziķu iedvesmotāja Deivida Bovija uzmanības un cieņas apliecinājumi, pašam Bovijam pievienojoties Arcade Fire uz skatuves 2005. gadā Ņujorkā, lai kopā izpildītu dziesmu Wake Up, un vēlāk piedaloties arī albuma Reflektor (2013) tituldziesmas ierakstā. Tajā Režīna šarmanti iedziedas arī franču valodā.
Asaras ir nožuvušas
Kad pirmo reizi redzēju Arcade Fire uzstāšanos festivālā Pukkelpop Beļģijā neilgi pēc Funeral iznākšanas, bija sajūta, ka uz skatuves ir no psihiatriskās slimnīcas izlaistu tīrradņu mūzikas pulciņš, jo tā dalībnieki spēlēja ar tādu komerciāli veiksmīgām grupām neraksturīgu un neviltotu degsmi, kāda nekad nebija redzēta, turklāt arī skanēja tas viss ļoti skaisti. Varbūt tolaik vēl mazliet pašķībi un nepārdomāti, bet tieši tas bija bezgala aizkustinoši. Instinktu rosinātais līdzjūtības efekts darbojās arī šajā uzstāšanās lauciņā – neapzināti pieņemot, ka psihiatriskās klīnikas kolektīva iespaids patiešām atbilst patiesībai, tava sirds atveras daudz vieglāk nekā līdz pēdējai notij precīzu, smaidošu, glamūrīgi safrizētu un saģērbtu mūziķu koncertos uz krāšņi izdekorētām un izgaismotām skatuvēm. Toreiz kanādieši tādi vēl nebija, bet popularitāte prasa savu – pēdējais redzētais koncerts festivālā Hurricane Vācijā jau bija rūpīgi līdz pēdējai detaļai nostrādāts audiovizuāls šovs, bet joprojām baudāms, jo sākotnējais aizkustinošais pamats nekur nebija pazudis.
Pastarīša lomā nepelnīti palicis otrais albums Neon Bible (2007) – tas Arcade Fire vēsturē pieminēts vismazāk, bet ar trešo – The Suburbs (2010) – grupas dalībnieki kļuva par superzvaigznēm. Arī mūsu tolaik aktuālais Radio 101 esot savā rotācijā iekļāvis ne tikai lielākos hitus (roķīgo Vina dziedāto Ready to Start un Režīnas melanholiski melodisko Sprawl II), bet visas albuma dziesmas. The Suburbs izpelnījās arī virkni balvu – Grammy un Juno kā gada albums, britu balvu Brit Award kā labākais internacionālais albums un Polaris kā labākais kanādiešu albums, par labāko gada albumu to atzina radio BBC 6 Music un Austrālijas Triple J, britu žurnāli Clash un Q.
Par jaunākā, 2017. gada albuma Everything Now producentiem līdzās pašai grupai pieaicināti dažādu žanru meistari – Tomā Bangaltē no franču elektroniskās mūzikas revolucionāru dueta Daft Punk, britpopa grupas Pulp basists Stīvs Makijs un Bristoles triphopa aizsācēja Portishead dalībnieks Džefrijs Pols Berovs –, kuri ir arī dažu dziesmu līdzautori. Albumu ievadošā tituldziesma ir tuva klasiskajam Arcade Fire skanējumam, savukārt Signs of Life ir mūziķiem netipisks disko gabals, kas nemaz vairs neizklausās pēc kanādiešu grupas, arī Creature Comfort varētu būt tikpat labi Scissor Sisters kārtējais hits…
Rezultāts dažādos medijos vērtēts dažādi – gan kā viens no labākajiem 2017. gada albumiem, gan kā grupas lielākā kļūda. Visskarbākais ir portāla prettymuchamazing.com vērtējums: "Pirmo reizi savā karjerā Arcade Fire nav veikusi ierakstu, bet to uzražojusi." Kāds tepat Latvijā festivālā Positivus teica, ka Arcade Fire esot pārvērtusies par ABBA, kas arī nemaz nav slikti. Kaut gan tas vairs nav ārtroks un arī Vina asaras, spriežot pēc balss, ir nožuvušas, laba popmūzika bijusi vajadzīga visos laikos.
Jebkas, ko spēj "uzražot" Arcade Fire, pagaidām vēl tāds ir – vismaz galvas tiesu pārāks par lielāko daļu, kas mūsdienās tiek izdots. Un, spriežot pēc iepriekš piedzīvotā, nav šaubu, ka koncerts Rīgā kļūs par vienu no labākajiem, kāds šeit noticis desmitgades laikā. Sēžamies 11. tramvajā un braucam!
Arcade Fire
Mežaparka Zaļajā teātrī 6.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 59
Taisnība, ka bēres.
cc