Viens no interesantākajiem operteātriem Eiropā – Flāmu opera Beļģijā – noslēdz sezonu ar Sergeja Prokofjeva Spēlmaņa jauniestudējumu, kuru sagatavojis krievu maestro Dmitrijs Jurovskis un vācu drāmas teātra režisore Karina Henkele. Viņai šī ir debija operas žanrā – spilgta un pārsteidzoša.
Karina Henkele ar diriģenta palīdzību radījusi dinamisku izrādi – krāsaini teatrālu, drudžaini azartisku, dramatiski intensīvu un oriģinālām idejām piesātinātu. Spēlmanis Flāmu operā skan bez starpbrīža, taču ne brīdi nenogurdina – spēlējot ruleti, nedrīkst apstāties, jo likmes ir pārāk augstas. Sergeja Prokofjeva darba pamatā ir Fjodora Dostojevska romāns Spēlmanis (1866), kurā zaudētāji ir visi. Operas jauniestudējums ir tik aizraujošs, ka vinnētāji ir visi – tā veidotāji, dalībnieki un skatītāji.
Krievu rulete Eiropā
Flāmu operas izrādes notiek divos teātros – Gentē un Antverpenē. Spēlmaņa cikls Gentē jau ir noslēdzies, no 28. jūnija līdz 7. jūlijam to varēs dzirdēt Antverpenē. Diriģenta Dmitrija Jurovska vadītā orķestra un dziedātāju sniegums pārliecina, ka Spēlmani nedrīkst novērtēt par zemu. Daži kritiķi un muzikologi uzskata to par vienu no vājākajām Prokofjeva partitūrām, kas kvalitātes ziņā atpaliek no viņa operām Mīla uz trim apelsīniem, Laulības klosterī un Karš un miers. Citi gan domā, ka šī ir komponista veiksmīgākā muzikālā drāma.
Pārsteidzošā kārtā tieši Spēlmanis ir kļuvis par vienu no pēdējā laikā visbiežāk iestudētajām krievu operām Rietumeiropā. Spēlmanis atgriezās aktīvā Eiropas apritē pirms desmit gadiem, pateicoties režisora Dmitrija Čerņakova un diriģenta Daniela Barenboima iestudējumam, kas vispirms tika parādīts Berlīnes Valsts operā, pēc tam Milānas Teatro alla Scala. Poļinas lomu šajā izrādē spoži atveidoja Kristīne Opolais (Berlīnes izrāde iemūžināta DVD), viņa ir dziedājusi Spēlmanī arī Lionas operā, kur šo darbu uzveda ievērojamais poļu režisors Gžegožs Jažina.
Savu Spēlmaņa interpretāciju nesen piedāvāja arī citi prominenti režisori: Ričards Džonss Londonā, Andrea Brēta Amsterdamā, Harijs Kupfers Frankfurtē, Karolīne Grūbere Vīnē, Vasilijs Barhatovs Bāzelē. Turklāt arvien biežāk Eiropā skan vēl viena Prokofjeva opera – Ugunīgais eņģelis.
Pastāvīgs uzbudinājums
Spēlmanis ir Prokofjeva jaunības perioda darbs: tas tika pabeigts 1916. gadā, kad komponistam bija 25 gadi. Viņš pats ir rakstījis arī operas libretu pēc Dostojevska romāna motīviem. Skaņraža dzīves laikā Spēlmanis nekad nav ticis uzvests uz skatuves Krievijā, plānotās izrādes 1917. gadā tika atceltas revolūcijas dēļ. Operas pirmizrāde notika 1929. gada aprīlī Briselē, toreiz Spēlmanis skanēja franču valodā (tagad – krievu valodā). Pirmais koncertizpildījums Krievijā notika 1963. gadā Maskavā, savukārt pirmais iestudējums tika radīts 1974. gadā Lielajā teātrī Maskavā.
Operas darbība risinās izdomātas vācu kūrortpilsētas Ruletenburgas viesnīcā un tās spēļu zālē. Personāžu vidū ir krievi un eiropieši, viņi cīnās par naudu, ietekmi un sociālo statusu. Varoņus vieno parādsaistības un mīlas intrigas, tāpēc viņu attiecības ir gan komiskas, gan dramatiskas. Visi ir gatavi riskēt cerībā, ka Fortūna viņiem uzsmaidīs. Cilvēki dzīvo pastāvīgā uzbudinājuma stāvoklī, opera ir kā pagarināts mirklis, kad likmes ir pieņemtas un visi, aizturot elpu, gaida spēles iznākumu.
Spēlmanis ir komponista jaunības enerģijas uzlādēts darbs, kurā apsēstība izrādās spēcīgāka par mīlestību. Prokofjevs ir radījis izteiksmīgu, satīrisku muzikālo valodu, lai uzburtu dīvainus, kolorītus tēlus un groteskas situācijas, kurās tie nonāk. Operā ir pietiekami daudz muzikālu atradumu – šķiet, neviens komponists nav sacerējis labāku ruletes spēles skaņu celiņu, kādu dzirdam Spēlmaņa kulminācijas ainā.
Berlīnē mītošā režisore Karina Henkele, kura strādā teātros Vācijā, Austrijā un Šveicē, labi pazīst krievu dramaturģiju, Fjodors Dostojevskis ir viens no viņas iecienītākajiem autoriem. Karina Henkele iestudē operu kā titulvaroņa ceļojumu savā pagātnē: likteņa sagrautais, mīļotās sievietes Poļinas pamestais, no alkohola un narkotikām atkarīgais Aleksejs, bijušais ģenerāļa bērnu skolotājs, atgriežas Ruletenburgā un cenšas rekonstruēt šeit pirms septiņiem mēnešiem piedzīvoto. Kā viņš, inteliģents un gudrs jauns vīrietis, kļuvis par azartspēļu upuri? Viņš nevienu nevaino – tikai sevi.
Alekseja agonijas balets
Atmiņu retrospekciju var uztvert kā banālu gājienu, taču Karina Henkele to pasniedz tik meistarīgi, ka šo paņēmienu nevar apšaubīt. Uz skatuves atveidotie notikumi dubultojas, dažreiz pat trīskāršojas. Izrādē ir ieviests galvenā varoņa Alekseja dubultnieks: lieliskajam čehu tenoram Ladislavam Elgram "asistē" portugāļu dejotājs Migels du Vale. Brīžiem viņi darbojas sinhroni un kļūst viens par otra ēnu, brīžiem katrs dzīvo savu dzīvi. Dejotājs eksistē Alekseja traģiskajā tagadnē, savukārt dziedātājs iemieso Alekseja pagātni. Attiecīgi arī scenogrāfija veidota divos un trijos līmeņos – mēs redzam vienu un to pašu telpu, piemēram, viesnīcas numuru, šobrīd un pagātnē.
Izrādē ir daudz nervozas, saspringtas kustības. Opera pārvēršas par galvenā varoņa divas stundas ilgstošās agonijas baletu, taču tajā ir jūtama satīra, ironija un sarkasms. Šis balets tiek izdziedāts (Ladislavs Elgrs apbrīnojami tiek galā ar vienu no sarežģītākajām tenora partijām; šī ir viņa debija Alekseja lomā) un izdejots (Migels du Vale ir neatvairāms paša veidotajā horeogrāfiskajā improvizācijā).
Ģenerāļa pameitas Poļinas lomu ar vokālo eleganci un erotismu tēlo krievu soprāns Anna Ņečajeva, kuru esam dzirdējuši Leonoras lomā Džuzepes Verdi Trubadūra iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā. Poļina ir augstprātīga skaistule, kura manipulē ar Alekseja jūtām un kurai ir daudz nenokārtotu rēķinu. Aleksejs cenšas viņu glābt, taču zaudē sevi azartspēļu neprātā.
Saruna ar režisori Karinu Henkeli: "Es vēlējos parādīt operas varoņu neprātīgumu"
Spēlmaņa sižetu režisore Karina Henkele risina sirreālā vidē: visas dekorācijas noformētas zaļā krāsā kā spēļu galda virsma, un žetoni, kas signalizē par laimestu – cik maldinoši! –, krīt no debesīm. Taču visi varoņi ir ierauti tik spēcīgā emocionāli psiholoģiskā virpulī, ka šo zelta lietu atļaujas ignorēt, jo cer, ka viņiem veiksies mīlestībā.
Pēc Spēlmaņa pirmizrādes Gentē režisore Karina Henkele atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kas jūs vairāk piesaistīja šim darbam – Dostojevskis vai Prokofjevs?
Tas bija Dostojevskis. Esmu iestudējusi daudz viņa darbu drāmas teātrī Vācijā un Šveicē – Idiotu, Velnus, Noziegumu un sodu, Pazemotos un apvainotos. Saņemot šo piedāvājumu, es nodomāju: Dostojevskis kombinācijā ar neprātīgo Prokofjeva mūziku ir kaut kas īpašs! Es jau sen ļoti mīlu Dostojevski, šo trakulīgo vīru. Viņa romānos mani saista groteskas un sirreālo elementu klātbūtne.
Šī ir jūsu debija operas režijā. Kāda bija jūsu pieeja materiālam, jūsu darba metode?
Es vēlējos atspoguļot trakumu, nesavaldību, pat mežonīgumu, kas ir šajā operā. Tā ir traka, skaļa un ekspresīva. Es ieteicu dziedātājiem spēlēt atbilstoši un būt ļoti ekspresīviem.
Operā jūs strādājāt citādi nekā drāmas teātrī?
Jā, protams. Teātrī mūsu atskaites punkts ir teksts: kopā ar aktieriem mēs pētām tekstu, daudz ar to strādājam, varam to īsināt, rediģēt, modificēt un kaut ko pielikt klāt. Savukārt operā visu nosaka muzikālais teksts, kuru nedrīkstam aiztikt. Mums viss ir jādara saskaņā ar Prokofjeva partitūru bez jebkādām atkāpēm.
Man ļoti iepatikās strādāt ar dziedātājiem, man tas bija kaut kas pavisam jauns. Viņu ieguldījums ir apbrīnojams. Kad sākam iestudēt izrādi drāmas teātrī, aktieri nezina neko un mēs kopā veidojam izrādi no nulles. Savukārt dziedātāji vienmēr ir sagatavoti, viņi perfekti pārzina materiālu, un mans uzdevums ir palīdzēt viņiem izveidot dramatiski spēcīgu tēlu.
Protams, operā ir daudz ierobežojumu, ko nosaka mūzika. Teātrī mēs brīvāk varam mainīt noskaņojumu un intensitāti, es varu teikt aktieriem: "Padarīsim šo ainu maigāku." Operā mēs nevaram padarīt ainu maigāku, ja orķestris spēlē skaļi. Teātrī visu nosaka režisors un aktieri, savukārt operā mēs pakļaujamies mūzikai.
Kādas bija jūsu galvenās idejas šīs operas iestudēšanā?
Spēlmaņa titulvaronis Aleksejs, atgriežoties Ruletenburgā, atceras, kas ar viņu noticis. Darbība risinās Alekseja atmiņā – tā ir uzrakstīts Dostojevska romāns. Varonis aizdomājas: kā tas varēja ar mani notikt, un tagad es esmu nulle, nekas, alkoholiķis un narkomāns. Kad cilvēks ar laika distanci atceras, kas ir piedzīvots, atmiņas un emocijas, kuras viņu pārņem, bieži šķiet lielākas, apjomīgākas un svarīgākas nekā tajos brīžos, kad tas viss notika. Varbūt toreiz tas bija kaut kas nenozīmīgs, bet tagad retrospektīvi šķiet ārkārtīgi nozīmīgs.
Es vēlējos parādīt operas varoņu neprātīgumu. Neviens nav normāls, lai ko tas arī nozīmētu. Visi ir kā apreibuši. Mēs nezinām, kas notiek viņiem galvā, viņi nepārtraukti maina savas domas. Vienu brīdi Poļina saka Aleksejam: "Es tevi ienīstu", taču drīz pēc tam aizrautīgi smejas kopā ar viņu. Mēs nepazīstam šos varoņus, tie ir sarežģīti, dulli cilvēki.
Kāpēc viņi tādi ir?
Pats Dostojevskis bija kaislīgs spēlmanis. Viņam bija atkarība no azartspēlēm. Operas darbības vietas Ruletenburgas prototips ir Vīsbādene, kurā rakstnieks zaudēja visu savu un draudzenes naudu. Viņam patika sajūtas, kad palielinājās adrenalīna saturs asinīs. Viņu stimulēja šis uztraukums, uzbudinājums, spriegums. Viņš nevēlējās radīt vienkāršus, banālus tēlus.
Dostojevska romāna varoņi ir izteiksmīgi un dara lietas, kas nenāk viņiem par labu. Tas ir bēdīgs, enerģijas uzlādēts stāsts par to, ka cilvēki paši iznīcina savu laimi, brīvprātīgi atsakās no tās. Viņi to vienkārši izmet. Viņi varētu to paturēt sev, saglabāt, taču nedara to. Viņi to sit kā bumbu – gan savu laimi, gan mīlestību. Šajā darbā zaudētāji ir visi. Viņi spēlē, dažiem uzspīd laime, taču viņi to ignorē. Neviens nav laimīgs, neviens nevinnē.
Kāpēc?
Daļēji tāpēc, ka viņiem nepatīk pasaule, kurā viņi dzīvo. Viss griežas ap naudu. Vēl viens iemesls – šie cilvēki nav spējīgi mīlēt. Ja kāds kādu iemīl, viņi neizbēgami sāpina viens otru un uzvedas pašdestruktīvi.
Šī izrāde nav Krievijas sabiedrības portrets?
Nē, šis ir starptautisks stāsts, kas ir saprotams mums visiem. Es labi pazīstu krievu dramaturģiju, esmu iestudējusi Antonu Čehovu, Maksimu Gorkiju un Nikolaju Gogoli. Viņi mums ir ļoti tuvu. Tie ir stāsti par skumjām, lai gan tie mēdz būt jautri. Man patīk drāmas, traģēdijas, komēdijas un groteskas sajaukums.
Kurā laikā risinās darbība izrādē Spēlmanis?
Tas ir teātra laiks. Skatuves laiks.
Saruna ar tenoru Ladislavu Elgru: "Prokofjevs atgādina Bahu"
Operas Spēlmanis jauniestudējumā galveno lomu atveido čehu tenors Ladislavs Elgrs. Sergeja Prokofjeva mūziku viņš dzied pirmo reizi. 2018.–2019. gada sezonā Ladislavs Elgrs būs dzirdams Škuratova lomā Leoša Janāčeka operā No mirušo nama Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt un Lionas operā (abos teātros šo darbu iestudēs slavenais poļu režisors Kšištofs Varlikovskis), kā arī Ērika lomā Riharda Vāgnera Klīstošajā holandietī Leipcigas operā.
Šī ir jūsu debija Alekseja lomā. Ar ko tā ir īpaša vokāli un dramatiski?
Pirms pieciem gadiem diriģenta Dmitrija Jurovska vadībā es dziedāju Sergeja lomu Dmitrija Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Drīz pēc tam radās doma par Sergeja Prokofjeva Spēlmani. Iepazīstoties ar partitūru, sapratu, ka tas būs liels izaicinājums, un nolēmu uzņemties šo risku. Pirms trim gadiem pirmo reizi satikos ar režisori Karinu Henkeli, mēs apspriedām topošo iestudējumu.
Pusotru gadu veltīju lomas apgūšanai. Izlasīju Dostojevska romānu, noklausījos Spēlmaņa ierakstus, izpētīju, kā šo sarežģīto partiju atveido citi tenori. Alekseja loma šķiet bezgalīga, tā aptver visu balss diapazonu. Šī opera ilgst divas stundas desmit minūtes, un Aleksejs dzied gandrīz septiņdesmit minūšu. Parasti tenora partija operā kopumā ilgst no piecpadsmit līdz trīsdesmit minūtēm. Es tagad runāju tikai par Alekseja lomas muzikālajām prasībām! Vienmēr pievēršu lielu uzmanību aktierspēlei, cenšos ne tikai labi dziedāt, bet arī atveidot ticamu, reālu personāžu. Aleksejs ir pretrunu plosīts, viņš ir spēcīgs un vājš vienlaikus. Visu pārējo izmantots. Pret viņu izturas emocionāli vardarbīgi, un viņš pats pret sevi ir nežēlīgs. Domāju, ka pasaulē neesam vairāk kā seši tenori, kuri dzied šo lomu.
Kādas vēl prasības izvirza Sergeja Prokofjeva mūzika?
Šī ir mana pirmā sastapšanās ar Prokofjevu. Vienā no mēģinājumiem teicu kolēģiem, ka brīžiem Prokofjevs man atgādina Bahu: šajā mūzikā viss ir perfekti matemātisks un loģisks, ģeniāls un iespaidīgs. Tāpat kā Baha skaņdarbus, arī Prokofjeva mūziku ir grūti saprast un apgūt pirmajā piegājienā. Ārkārtīgi svarīga ir intonācija. Veids, kā Prokofjevs spēlējas ar harmoniju un pustoņiem, ir maģisks un saviļņojošs. Nedrīkst aizmirst, ka operas Spēlmanis pamatā ir Dostojevska romāns. Dziedāt šo tekstu ir sarežģīts uzdevums pat tiem dziedātājiem, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda.
Mana aktīvā skatuves karjera ilgst jau piecpadsmit gadu, un mana repertuāra pamatā ir Leoša Janāčeka, Antonīna Dvoržāka un Riharda Štrausa mūzika. Esmu gatavs un atvērts arī citiem piedāvājumiem, man patīk dziedāt laikmetīgo mūziku un neparastas kompozīcijas. Piemēram, lielu prieku man sagādāja Dionīsa loma Hansa Vernera Hences operā Bakhantes, kurā dziedāju Romā.
Vai Spēlmaņa vēstījums jums šķiet aktuāls joprojām?
Alekseja stāsts līdzās ģenerāļa ģimenes stāstam vēsta par XIX gadsimta dižciltīgo, turīgo ļaužu dzīvi. Dostojevska romāns ir spogulis, kurā redzam arī dažu mūsdienu bagātnieku dzīvi. Cilvēki spēlējas ar naudu, jūtām un kāda cita dzīvi. Tā vienmēr būs bīstama spēle, kurā var zaudēt visu.
Kura loma ir sarežģītāka – Aleksejs Spēlmanī vai Sergejs Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā?
Nav vienkārši atbildēt. Šiem varoņiem ir kaut kas kopīgs. Sergejs Šostakoviča operā ir jauns un bezatbildīgs, brutāls un juteklisks, dramatisks un lirisks. Viņam ir sarežģīts raksturs un bipolāri traucējumi. Aleksejs Prokofjeva operā viņam ir līdzīgs. Viņi ir laikabiedri, taču katram ir savs dzīvesveids. Sergejs ir slikti izglītots, viņu vada instinkti, savukārt Aleksejam ir laba izglītība, viņš ir skolotājs, inteliģents cilvēks ar labām manierēm. Viņš arī ir juteklisks un skarbs, jauns un bezatbildīgs, dramatisks un lirisks.
Sergejs un Aleksejs ir gan līdzīgi, gan atšķirīgi. Man patīk atveidot gan vienu, gan otru. Aleksejam izrādē ir jādzied daudz vairāk, dziedātājam tā ir bīstamāka loma nekā Sergejs. Tajā var pieļaut daudz vairāk kļūdu. Tieši tāpat kā Sergejs un Aleksejs, arī es pieļauju kļūdas.
Spēlmanis
Diriģents Dmitrijs Jurovskis, režisore Karina Henkele
Flāmu operā Antverpenē 1., 3., 5., 7. jūlijā
operaballet.be