Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Rindu atrakcijas un dāmu spēks. Opener festivāla pirmā diena

Polijas pilsētā Gdiņā notiekošais mūzikas festivāls Opener daudziem latviešiem lika ieplānot nedēļu pēc Jāņiem brīvu, jo šogad tā programma ir mūsdienu mūzikas cienītājus kārdinošiem māksliniekiem bagāta.

Nevar jau teikt, ka citos gados tā ir bijusi stipri nabadzīgāka, bet pagājušais ir pagājušais un pie tā kavēties lielas jēgas nav. Jādzīvo pēc principa: ņem to, ko vari dabūt šodien, jo rīt varbūt arī tas vairs nebūs iespējams. Festivāla organizatori Alter Art programmas veido un arī izziņo prasmīgi, iepriekšējos gados izsviežot savus pēdējos trumpjus (Džeks Vaits, The Libertines) pēdējā brīdī, izkliedējot līdz galam potenciālā apmeklētajā šaubas, vai šogad ir vērts mērot nebūt ne tik tālo ceļu uz Gdiņu.

Attālums no Rīgas līdz tai ar auto, braucot nesteidzīgi, ir paveicams nepilnas dienas laikā. Jābrīdina, ka ceļi vietām ir autokrosa cienīgi, un pa tiem traukties, lai sasniegtu Gdiņu dažu stundu laika, nebūtu ieteicams. Izbraukt laicīgi vēlams arī tāpēc, lai nebūtu jāpavada vairākas stundas pie ieejas telšu pilsētiņā, kāda bija izveidojusies pirmajā festivāla dienā.

Tiesa gan, ne visiem šajā rindā bija jāstāv – vietu telšu pilsētiņā iepriekš nenopirkušie no šīs atrakcijas bija atbrīvoti, jo visas biļetes bija izpārdotas, toties viņiem šīs neērtības vietā radās jauna – meklēt citas alternatīvas, kur pārnakšņot – mašīnā, viesnīcā vai zem klajas debess, kas lietainajā laikā ir visai slapja izprieca, turklāt nav garantijas, ka karstā saule, kas laiku pa laikam cepina pamatīgi, vēl atgriezīsies.

Ar rindām, ierodoties pēdējā brīdī, jārēķinās arī, lai apmainītu biļeti pret festivāla aproci, kā arī, lai iegūtu festivāla teritorijā lietojamo "naudas aproci", kura uzpildāma specialos automātos, jo festivālam jau gadiem ir "sava valūta", ar ko var iegadāties gan visu nepieciešamo – pārtiku un dzērienus, gan suvenīrus un ierakstus, vienīgi agrākie papīra kuponi tagad nomainīti ar elektronisko naudu.

Ja tas viss bija paredzēts ērtībai, tad šī gudrība, ņemot vērā rindas, nav nostrādājusi. Ja apmeklētāju naudas neatgriezeniskai pārcelšanai uz festivāla kontu, tad gan bingo, jo nav šaubu, ka daudzi aizmirsīs iztukšot savas "naudas aproces" vai arī tajās paliks tik maza summa, par kuru nekas vairs nebūs iegādājams, bet kopā visiem vairāk nekā 100 000 apmeklētajiem tā nebūs nemaz tik niecīga. 

Pēc vairākiem poļu māksliniekiem, kas ievadīja festivālu, no kuriem pievilcīgākais ir kvartets Shy Albatross ar dziedošu meiteni pie Rhodes klavierēm, ģitāras virtuozu un diviem ksilofonistiem/bundziniekiem, pirmie starptautiska mēroga grandi uz lielās skatuves bija The Last Shadow Puppets – grupas Arctic Monkeys līdera Aleksa Tērnera kopprojekts ar Mailzu Keinu. Koncerta iesākumam ar izcili eksplozīvajiem lielākajiem hitiem seko atslābums, kuru Tērners mēģina pielāpīt, uzvedoties kā pozeris, bet tas izskatās vēl jo bēdīgāk, jo ne visi šajā pasaulē viņu ir pasludinājuši par dievu. 

Pirmās dienas absolūta favorīte ir Pollija Džina Hārvija. Ja Deep Purple savulaik kādā festivālā atteicās kāpt uz skatuves pirms saulrieta un laiks bija jāvelk, lai tas tiešām arī notiktu, tad Pollijai daba pati nāca talkā – dažas minūtes pirms koncerta sakumā pirmajās rindās jau laikus savas vietas ieņēmušie sadzirdēja lietus piļu dārdus pa lielās telts jumtu. Kurš gan mūziķis negribētu, lai viņu iesilda lietus? Turklāt neplānoti. Kā noskalojot aizķērušos izstāvēto rindu un gara ceļa iespaidus un ļaujot pilnība nodoties Pollijas muzikālā un reizē sociāli uzrunājošā priekšnesuma baudīšanai, un šai gadījumā šie vārdi jāsaprot burtiski.

Hārvija uzstājas kopā ar savu pamatīgo kungu svītu, katrs no kuriem uz skatuves ir ne mazāk nozīmīgs kā pati varone. Skan neskaitāmas bungas, ģitāras, sintezatori un saksofoni, vienu no kuriem laiku pa laikam spēlē pati Pollija. Tas nav lielāko hitu apkopojums, bet konceptuāls priekšnesums, kura liecinieku nepamet sajūta, ka ir tādi brīži, kuru dēļ vispār ir vērts dzīvot, no kuriem aizraujas elpa un pazūd valoda. Un tāds bija šis koncerts, kas noteikti paliks kā viens no lielākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem visu to cilvēku atmiņā, kuri kaut nedaudz zināja, kas ir PJ Hārvija. Dīva (atkal jau burtiskā nozīmē) ar apbrīnojamu balsi un plastiku, kas ievelk savos tīklos jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta garumā arvien jaunus un jaunus "upurus" un nelaiž tos vaļā vēl ilgi.

Kādreizējā Latvijas grupas Sirke basģitāriste Laura Ziemele viņu nodevēja par Niku Keivu brunčos, jo "tik radniecīgs velnišķīgums nekur citur nav sastopams" – ej nu pasaki vēl trāpīgāk par Lauru? Arī Pollijai piemīt spēja burtiski uzbrukt ar savu priekšnesumu, bet ar piesitienu jeb metodēm, ko cilvēce mēdz dēvēt par sievišķīgām. Un viņa pati to ļoti labi zina. Koncerta beigās Hārvijas sejā bija nolasāms, ka viņa ir laimīga un reizē arī lepna, redzot, ka arī poļi ir uzvarēti un iegūti.

Ja krietni jaunākās paaudzes cīnītajās – meiteņu grupa Savages uzreiz pēc Pollijas iezīmēja jauno dumpiniecisko roka meiteņu paaudzi, bundziniecei spēlējot krekliņā ar uzrakstu Pussy Riot Rule, tad drīz pēc tam uz lielās skatuves savu zvaigžņu stundu sagaidījusī Florence + The Machine ir pamatīgs pretstats Pollijai, kuras priekšnesumā vērojams visu iespējamo sajūtu, īpašību, pretrunu spektrs, ieskaitot pašlaik aktuālo jautājumu, vai Pollijas dzimtajai Anglijai bija jāaizstājas no Eiropas Savienības, vai tomēr jāelpo kopā ar visu pasauli. Savukārt Florensa ir izcils baskājaini naiva pozitīvisma paraugs, kam ir misija cilvēkus padarīt laimīgus, glāstot viņu ausis, neskaitāmas reizes gan muzikāli, gan pavisam tieši (ar vārdiem) atgādinot, ka viņi tiek mīlēti, un nevis likt viņiem par kaut ko arī padomāt, jo domāt taču ir kaitīgi tapāt kā smēķēt, lietot narkotikas, braukt ātri ar auto vai spēlēt datorspēles. 

Pirmās festivāla nakts noslēguma visi tiek aizvesti burvīgā psihodeliskā ceļojumā ar austrāļiem Tame Impala. Ir tā, ka jāraud lielam un mazam. Pirmajās rindās raud neskaitāmas jaunietes un ir skaidrs, par ko – viņas redz tos smukos garmatainos puikas tik tuvu, kā vēl nekad. Bet par ko raud aptuveni astoņus gadus veca meitenīte, kuru arī operatori pāris reižu pievelk tuvumā? Par to, ka divos naktī mamma liek kaut kur stāvēt troksnī un pūlī nevis ļauj mierīgi gulēt, kā bērniem šai laikā pienākas? Dzīve uzdod daudz grūti atbildamu jautājumu, atbildes uz kuriem atrodamas tikai festivālos, jo pilsētas ikdiena tos nesniedz.

Festivāla Opener 2016. gada pirmā diena, šķiet, ir parūpējusies par kulmināciju, parējās apmeklētajiem ļaujot atviegloti uzelpot un mierīgi baudīt festivālu bez lielas skraidīšanas un uztraukumiem par to, ka kaut kas vērtīgs tiks palaists garam. Bet viss vēl var mainīties. Izcils ir katrs koncerts, kura laikā gan mūziķim, gan klausītajam šķiet, ka tieši šis mirklis ir laimīgākais viņu mūžā, un šīs sajūtas, līdzīgi kā orgasmi seksa, mēdz atkārtoties, un to laikā neviens nekad neko nesalīdzina. To dara vēlāk - pēc tam, kad sajūtas nosēdušās.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja