Rahlins ir ne tikai vijolnieks, kas jau kopš pusaudža gadiem muzicējis kopā ar klasiskās mūzikas korifejiem (pēc pirmajiem starptautiskajiem panākumiem Eirovīzijas konkursā, 1988. gadā iegūstot gada jaunā mūziķa titulu, Rahlins kļuva par pašu jaunāko solistu, kāds jebkad spēlējis ar Vīnes filharmoniķiem).
Rahlins mērķtiecīgi un aizrautīgi paplašina savu darbības areālu, laika gaitā vijoļspēlei pievienojot gan alta spēli, gan diriģēšanu. Tādējādi, piemēram, viņam veltītajā Kšištofa Penderecka Dubultkoncertā vijolei un altam Rahlins dažādos laikos ir varējis iejusties pat trīs dažādos tēlos – viņš ir spēlējis gan alta, gan vijoles solo, gan arī diriģējis dubultkoncerta atskaņojumus.
Kā jauns mūziķis vairākas reizes mēģinājis tikt uz noklausīšanos pie maestro fon Karajana, ik reizi saņemot diplomātisku atteikumu: "Noteikti, bet kaut kad vēlāk". Tomēr triumfālā uzvara Eirovīzijas jauno izpildītāju konkursā "atkausēja" 20. gadsimta leģendārā diriģenta sirdi, un Rahlins tika uzaicināts spēlēt Berlīnes filharmoniķu mēģinājuma starpbrīdī. Jaunā vijolnieka spēle tā aizrāva Karajanu, ka pedantiskajiem vācu mūziķiem bija jāgaida, līdz šī noklausīšanās būs galā. Rezultātā Rahlins saņēma uzaicinājumu spēlēt ar Karajanu, bet liktenīgā muzikālā "satikšanās" tā arī nenotika – īsi pirms koncerta Karajans aizgāja mūžībā.
Diriģents Daniele Gati raksturo Rahlinu kā vienkāršu, pieticīgu cilvēku un, šķiet, mūždien izslāpušu muzicēt. Cits diriģēšanas grands Zubins Meta piebilst – dodošs, izpalīdzīgs, līdzjūtīgs. Rahlins ir izveidojis un aizrautīgi vadījis savus paša festivālus Dubrovnikos un Palmā. Viņš ir bijis oķestru vadītājs un galvenais viesdiriģents Anglijā, Somijā (Turku) un Norvēģijā (Kristiansandā), šosezon vien ir diriģējis Vīnes, Pitsburgas, Berlīnes, Zagrebas, Maskavas, Pēterburgas un vēl citus orķestrus, kā solists uzstājies kopā ar Marisu Jansonu, Manfrēdu Honeki, Kristofu Ešenbahu, Mjunu Vun Čunu un citiem diriģentiem.
Pats mūziķis stāsta, ka par vijolnieku kļuvis pārpratuma dēļ. Gribējis līdzināties vectēvam, kurš orķestrī spēlējis čellu. Tāpēc vijoli divarpus gadus vecajam bērnam vecāki iemānījuši, teikdami, ka tas ir čells. Julians tad nu to arī spēlējis, turēdams kā čellu. Pirmajā koncerta apmeklējuma reizē sapratis vecāku blēdību, bet tomēr turpinājis spēlēt vijoli, un ironizē, ka pie alta ķēries, jo tas ļāvis viņam kā vijolniekam vistuvāk piekļūt čellam.
Jau kopš 1999. gada Rahlins ir pasniedzējs Vīnes Mūzikas un mākslas universitātē. Viņš uzsver, ka pilnīgi visi viņa audzēkņi apgūst arī alta spēli, jo tas ne tikai ļauj rast jaunu skatījumu uz vijoļspēli, bet arī sniedz ļoti vērtīgu ieskatu kamermūzikas repertuārā no altista skatupunkta.
Rahlins ir dzimis Viļņā, bet jau 1978. gadā ģimene emigrēja uz Vīni. Vijoļspēli Vīnes konservatorijā viņš studēja pie Borisa Kušnera un Pinkasa Cukermana. Kad lūdzis Marisu Jansonu skolot viņu diriģēšanā, Jansons ieteicis, viņaprāt, Rahlinam vispiemērotāko diriģēšanas skolotāju – viņa mammu Sofiju Rahlinu, kas Pēterburgas konservatorijā diriģēšanu bija mācījusies tajā pašā laikā un pie tiem pašiem pedagogiem kā Jansons un Gergijevs.
Juliana Rahlina ieskaņojumus izdevusi Sony Classical, Warner Classics un Deutsche Grammophon. Mūziķis spēlē 1704. gadā tapušo Stradivāri vijoli ex Liebig un 1785. gadā darināto Lorenco Storioni altu.
Latvijā kopā Marisu Jansonu un Bavārijas radio simfonisko orķestri atskaņos Prokofjeva Otro vijoļkoncertu (19. jūlijā Latvijas Nacionālajā operā), bet ar pianistu Rūdolfu Buhbinderu – Bēthovena, Brāmsa un Šūberta kamermūziku (20. jūlijā Latvijas Nacionālajā operā).