Nudien klasika! – jāsaka par Maestro, jubilāra Raimonda Paula, un uz pusi par viņu jaunākās mūsu pasaulslavenās operdziedātājas Elīnas Garančas kopīgo programmu Baltās paslēpes, kuru viņi iemūžinājuši mūzikas albumā. Viņi ar to iepazīstināja sadarbības vakarā (koncertā – sarunā) uz šī albuma izdevēja Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. septembrī.
Šajā vakarā, kas arī bija viens no galvenajiem Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas Tête-à-tête 2016 pasākumiem, Elīna Garanča apliecinājās kā izcila, dziļi saviļņojoša vokālās kamermūzikas interprete, savukārt Raimonds Pauls – kā smalks, jūtīgs koncertmeistars, kura spēlē valdzina smalkums, piesitiena krāsu palete un spēja elpot kopā ar dziedātāju.
Un nekā no ierasti aprautā, paasā piesitiena vai dragājošā draiva. Paula spēlē un reakcijā jūt gan skolu (viņa skolotājs konservatorijā bija profesors, izcilais koncertmeistars Hermanis Brauns), gan dabas dotu talantu būt dzīvā dialogā ar dziedātājas balsi.
Ne vairs Karmena
Piecas jaunās dziesmas ar Vizmas Belševicas dzeju ir mūzikas pērles: kompaktas, smalkas, lielākoties klusināti introvertas, emocionāli patiesas un dziļas. Elīnas Garančas balsī un tikai klavieru, nevis instrumentālās grupas pavadījumā tas bija pavisam cits Pauls, un arī Elīna Garanča – ne vairs impulsīvi neaprēķināmā Karmena, bet mūsu ziemeļu sievietes dziļi sevī loloto, skaļi neizkliegto Solveigas dvēseles ilgu izteicēja. Raimonda Paula mūzikā tikai brīžiem ieskanas pazīstamās intonatīvās stila zīmes (arī smeldze un sentiments), bet tās jau ir integrētas pavisam citā – vokālās kamermūzikas žanrā. Diez vai varētu tās vienkārši paņemt tādas, kā ir, un dziedāt estrādes vai džeza solistu repertuārā.
Piecām jaunajām speciāli Elīnai Garančai rakstītajām dziesmām albumā piepulcētas vēl desmit dažādu gadu dziesmas ar Aspazijas, Leona Brieža, Austras Skujiņas, Jāņa Petera, Morisa Karēma un latviešu tautasdziesmas vārdiem. Piemēram, Aicinājums ar Aspazijas dzeju, kas tika ierakstīts jau Latvijas Radio 3 Klasika jubilejai, skan kā latviešu nacionālromantisma mūzikas vislabākā klasika. Tāpēc, ka ir melodisks. Kādreiz oriģinālā zēnu korim radītā dziesma (tolaik, kad Raimonds Pauls aktīvi muzicēja ar Emīla Dārziņa Mūzikas skolas zēnu kori) šķiet kā radīta siltajai Elīnas Garančas mecosoprāna solo balsij. Vokalīze, kas to vainago, kļūst par brīnišķīgu, augšupvērstu telpu, kur izvērsties dziedātājas diapazonam. Tāpat Garančas balsij piestāv Gaismiņ, teci man pa priekšu (Leona Brieža dzeja) rāmais, taču emocionāli piepildītais plūdums smeldzīgu harmoniju ielokā. Bet kur tā vēl nesen dzirdēta citās skaņās? Valsts akadēmiskā kora sabalsojumā diriģenta Māra Sirmā projektā Latvijas komponisti Latvijas simtgadei! Taču, ja visā Paula un Garančas programmā būtu jāmeklē visgaišākais, bezrūpīgi sapņainais liriskais centrs, tas noteikti ir Vientuļais namiņš, kas uzbur vārdā nenosauktu, mīlestībā starojošu Ziemassvētku noskaņu.
Aktrises spēks
Raimonda Paula kamermūzikā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves Elīna Garanča bija arī izcila aktrise. Pat dziedot vokalīzi bez vārdiem, viņa arī ķermeņa valodā izspēlēja spēcīgu iekšējo drāmu. To darot, viņa nezaudēja vokālās krāsas un pašas mūzikas dramaturģisko mērķtiecību. Vokalīze Mersedesa, manuprāt, bija visa vakara emocionālā kulminācija, dvēseles drāmas virsotne, lai gan vēl atklātāk, skaudrāk un tiešāk uzrunā izmisuma pilnā lūgšana Katedrālē (Austras Skujiņas dzeja) vai enerģiski trauksmainais brīdinājums Taurenis lilijas kausā (Jāņa Petera dzeja). Arī ar tautasdziesmas vārdiem radītā Maza, maza istabiņa, kuras tēlam tā piestāv Elīnas Garančas gribasspēka un gavilējošā spīta tvēriens stājā un balsī. Iespējams, klausoties albumu, kādam sirdī īpaši iekritīs kāda cita dziesma – varbūt no tām, kuras neskanēja koncertā. Piemēram, romantiski sapņainais veltījums Emīlam Dārziņam Rozes gars, kas šogad tapa Jāņa Petera, Raimonda Paula un Zigfrīda Muktupāvela programmai Krāsu balāde.
Abi mākslinieki pārsteidz un saviļņo, katrs pārkāpjot sava žanra robežas un lieliski saprototies šajā robežšķirtnē. Gaumīgi, brīvi un ar krietnu veselīga humora devu raisījās arī saruna, kurā Elīnu Garanču iztaujāja Latvijas Radio Klasika direktore Gunda Vaivode un Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.